Gadus piecus atpakaļ, kad es vēl tik sāku pildīt sava bloga saturu, bija kādam (neatceros kuram, bet varbūt bija vairāki) ieraksts, ka viņa blogs palīdzēja viņam atrast darbu. Tik neatceros vai viņu atrada caur blogu vai viņš caur bloga ierakstu tika pie savas jaunās šeptes. Lai vai kā- tāda iespēja bija un tā laikam tika izmantota.

Lieta tāda, ka pirms vairākiem mēnešiem tiku pie šādas iespējas. Mēģināšu nedaudz padalīties ar atmiņām par to, kā man gāja. Bez liekiem pušķojumiem. Tā, tīri informatīvos nolūkos. Varbūt kādam noder priekš nākotnes plāniem vai ir tāpat vien interesanti. Tā kā es dalos tikai ar savu skatu punktu, tad mēģināšu tā stipri virspusēji, bez konkrētiem vārdiem, citātiem un nosaukumiem.

Viss sākās ar epastu. Saņēmu to no kādas reklāmas aģentūras, kuri lūkojas pēc cilvēka, kam padodas komunicēt sociālajos medijos.

Tieši šis pēdējais teikums mani mazliet izbrīnīja, jo es nu sevi nekādi neuzskatu par cilvēku, kuram padodas socmediju komunikācija. Es sevi drīzāk dēvētu par antisocmediju cilvēku- tik vien uzturu savu virtuālišizofrēnisko personību iekš sava bloga un tvitera. It kā vēl esmu Feisbukā, bet dzīvību tur tik reti iepūšu, ka tas nav nopietni. Draugos tā arī līdz šim brīdim neesmu reģistrējies. ORBā tik vairākblogoju. Piekritīsiet, nekāds pirmrindnieks no manis nesanāk.

Lai vai kā epasts atnāca. Vārds pa vārdam, epasts pa epastam un nonācām līdz datumam, kad man jābrauc uz Rīgu un jāsatiekas viņu birojā uz mazu sarunu.
Atzīšos, devos uz šo sarunu tā arī īsti nesapratis, ko no manis grib- darbu, projektu, sarunu, blogu?

Satikāmies, parunājām (saruna bija tīri feina) un mēģinājām noskaidrot, kas ir viņi, kas esmu es, ko es protu, zinu un saprotu ar sociāliem medijiem. Tur, protams, es varēju parādīt, ka protu izgāzies pilnībā (te var pārlasīt ceturto rindkopu). Tā kā vēl biju iedomājies, ka varbūt viņiem ir kāda interese par manu blogu (tik nez kuram interesētu mans blogs?!) no sērijas, ka tur varētu šo to pasūtīt un ierakstīt (ja jau reklāmas aģentūra), tad es savlaicīgi pateicu, ka savā blogā svešos nelaidīšu. Nu tā- lai nevar pārprast un iedomāties ko pretēju.
Gala beigās palikām pie tā, ka man tiks atsūtīts uz epastu uzdevums. Tā, lai varētu saprast, kā es darbojos ar tekstu.
Uzdevumā tika iedoti vajadzīgie lielumi un virziens. Pēc tam vajadzēja uzdrukāt trīs atbildes un lieta darīta.

Te iespraudīšu nelielu iebildi- es biju nolēmis nepublicēt uzdevumu, bet rakstot šo ierakstu, sapratu, ka bez uzdevuma sanāks sausa runa. Tad nu te būs tas uzdevums un beigās ielikšu arī savas atbildes. Lai nav pa sauso.

Reiz dzīvoja vīrietis. Viņš bija dzīvespriecīgs, jautrs, pozitīvs, ar ļoti labu humora izjūtu, izskatīgs, bet ne iedomīgs par to. Nu gandrīz kā Egons Reiters. Viņam patika dot nesavtīgus padomus, tomēr vīrietis nekad citiem neuzbāzās ar savu viedokli. Īsts draugs būdams, viņš prata uzklausīt citus un būt tiem palīdzīgs plecs. Vīrietim, protams, bija arī savas vājības – patika ilgāk no rītiem pagulēt, neprātīgi garšoja saldējums (kā dēļ viņam, iespējams, vajadzēja nedaudz vairāk laika pavadīt sporta zālē, bet kuram gan mūsdienās atliek tam laika), patika sērfot pa viļņiem un arī internetā, meklējot lietas, ar ko viņam vienmēr izdevās būt kompānijas dvēselei. Vīrietis kā jau īsts vīrietis (nē, nepadomājiet – izklausās kā meiteņu sapnis, tātad gejs) cienīja foršu rokmūziku, bet bija viņam arī jūtīgā vieta – ar meitenēm paraudāt uz dīvāna pie skaistas filmas bija gadījies arī viņam. Bet tāpēc jau visi viņu mīlēja – ar viņu bija viegli, interesanti un bezgalīgi jautri.

1.uzdevums
Nepieciešams aprakstīt vienu vīrieša dienu no viņa pozīcijas – 150 līdz 250 vārdi

2.uzdevums
Nepieciešams aprakstīt vienu vīrieša dienu no viņa pozīcijas 6 īsos komentāros – katrs līdz 140 zīmes

3.uzdevums
Uzrakstīt runu, ar kādu vīrietis sevi iepazīstinātu visai Latvijai – bez ierobežojumiem, galvenais noteikums – tik jautri, lai gribētos vēl

Izlasīju un galvā dzima atbildes. Vēlāk padomāju un piedzima citas atbildes. Tad vēl padomāju un sapratu, ka varianti būs daudz, tāpēc labāk ķerties pie pirmā, kas ienāca prātā un sūtīt tik prom. Principā te nav daudz variantu- vai nu patiks vai nepatiks.

Tāpēc uzrakstīju atbildes un nosūtīju. Tik piebildīšu, ka šī uzdevuma laikā bija sācies Arābu pavasaris (Ēģipte izbauda un Lībija gaida rindā)un līdz ar to man, tīri nevilšus, sanāca atbildēs nedaudz iepīt politiku.

1.uzdevums
Nepieciešams aprakstīt vienu vīrieša dienu no viņa pozīcijas – 150 līdz 250 vārdi

Sveika mana mīļā dienasgrāmata!
Ir pagājusi kārtējā diena un, tāpat kā katru vakaru, es pavadīšu sarunā ar Tevi, jo šobrīd Tu esi man vienīgā, kas spēj uzklausīt un saprast. Vienīgi Tu zini, cik man šobrīd ir smagi. Parasti šādos mirkļos man līdzās ir mana mīļākā videokasete ar filmu ”Kasablanka”. Šoreiz neglāba Bogarta un Bergmanes romantika… Nelīdzēja arī youtubē atrastās astoņdesmito gadu rokbalādes videoklipi ar Scorpions ”Wind of change” priekšgalā. Tik uzsita nelabu priekšnojautu grēmas.

Pat šīsdienas brauciens uz Ēģipti man drīzāk atņēma spēku nekā deva. Hosnijs tā arī neņēma vērā ne ieteikumu pie zupas pielikt vairāk bazilika, ne savai tautai iedot vairāk maizi un izklaidi. Pat senajā Romā šis princips strādāja. Ne jau baziliks, bet maize un izklaide. Un kas no tā sanāca- zupa bija nekas vairāk kā sāļš ķīselis un tauta… ehh. Smagi runāt man ar Tevi, smagi.

Ir jau vēls mana dienasgrāmata un man jādodas gulēt. Rīt solās būt smaga diena- tikšanās, oficiālas pusdienas un visādas muļķības, kā dēļ man jāatraujas no miega. Un Tu jau vienīgā zini, ka man no rītiem ir vislabākie sapnīši. Bet nekas, vismaz varēšu tajā uzvalciņu kompānijā paspīdēt ar savu jauno tērpu. Atā, manu dienasgrāmatiņ!

2.uzdevums
Nepieciešams aprakstīt vienu vīrieša dienu no viņa pozīcijas 6 īsos komentāros – katrs līdz 140 zīmes

Rīts ir saulains, bet diena solās būt saspringta- tikšanās ar mazo francūzi un korejieti. Ceru, ka vismaz pusdienās būs austeres.

Saule jau gabalā, bet man pat kafiju nepiedāvā. Plāta tik savu muldamo. Mierinājums, ka francūzim glīts zaķis līdzi. Vārds laikam ir Karla.

Ejot uz pusdienām, paguvu iekniebt franču zaķim pēcpusē. No viņas skatiena nesapratu vai patika vai sūdzēsies savam mazajam francūzim.

Kretīni! Es te pusbadā sapņoju par franču vīnu ar austerēm, bet pusdienās ir austersēnes ar Provansas majonēzi. Un kapučīno.

Korejietis arī pusdienās nav. Baumo, ka šim netīkot saracēņi (būs jāapskatās, ko tas vārds nozīmē). Nekas, izdzeršu to viņu kakao un tīšos.

Francūzis tēlo pieklājīgo, bet uz atvadām ausī iešņāca, ka par kniebienu atbildēšu. Maita, tomēr nosūdzēja.

3.uzdevums
Uzrakstīt runu, ar kādu vīrietis sevi iepazīstinātu visai Latvijai – bez ierobežojumiem, galvenais noteikums – tik jautri, lai gribētos vēl

Dārgā latviešu tauta!

Vēršos pie jums šajā grūtajā brīdī, kad mūsu zemi aplido visādi rezolūciju vicinātāji un demokrātiskie interpretatori ar austersēņu ēdājiem priekšgalā.
Mēs esam upuri. Un tas nav tikai tāpēc, ka vilšanās pilnās kulināriskās parodijās mums maitā māgas. Nē!

Nē, mēs esam upuri, jo visas šis sarunas un tikšanās ir prasta laika nosišana. Tāpat viss jau ir ierakstīts viņu dienas plānotājos un mūsu sarokošanās fotozibšņu pavadībā ir tikai preses izdevumu pirmo lapu aizpildīšanai.

Visa tā vietā labāk ir uzspēlēt futbolu vai vienkārši uz parka soliņa apēst vafeļu saldējumu, ik pa laikam maigi nodrupinot vafeļu glāzītes gabaliņus parka baložiem. Viņu pateicīgā burbināšana ir vairāk vērta, kā trīs vizītes kopā ņemtas.

Visas šīs rezolūcijas nevis mums liek mainīties, bet ļauj viņiem mūs vienkārši un brutāli izrezolucēt. Oficiāli, sankcionēti un pragmatiski.
Es jums nevaru izskaidrot šīs uzgūlušās bēdu nastas patiesos cēloņus. Nevaru, jo līdz šim viss bija labi. Bija sarunas, tikšanās, kopīgi izbraucieni ar jahtu. Ak, ja jūs zinātu, kāda jahta ir Nikolā. Ātrums un vējš matos ir nieks, salīdzinot ar baudu, kas rodas turoties pavadā un ar ūdensslēpēm lecot pār jahtas aizmugurē saceltajām vērpetēm. To var salīdzināt tikai ar creme brulee saldējumu pārlietu ar kļavu sīrupu no Kanādas un mazu ķirsīti uz tā.

Jā, līdz šim es biju viņu draugs- aizdevu naudu, aizdevu degvielu. Pat smaidīju, kad klausījos viņu stāstītās un ne tuvu ne smieklīgās anekdotes.

Man nevajag daudz. Tik vien ceru, ka jūs spēsiet saviem draugiem atgādināt par visu to labo, kas bijis un visu to labo kas būs. Un paši vismaz ar vienu kāju nostāsieties mūsu pusē. Lai arī tā būtu kreisā. Dzirdēju, ka arī jūsu zemē, kaut kur Kolkas un Mazirbes apkārtnē mīt lībieši.

Es tiešām nezinu kāpēc tas viss ir sācies. Ehh, tā vien izskatās, ka visa vaina meklējama Karlas dibenā.

Jūsu Muamars Kadafi.

Nu tā, tāds aptuveni arī bija/ir mans stāsts par manu pirmo darba interviju caur manu blogu. Nobeigums tā arī īsti nav, jo atbildi par to vai esmu derīgs tā arī nesaņēmu (solīja nedēļas laikā, bet…).

Tikai nepārprotiet- ļaunu prātu neturu. Man bija interesanti. Un man pilnīgi pietika ar šo interesantumu. Darīt tāpat man ir ko. Un no sarunas sapratu, ka vēl ir kādi trīs deguni, kurus gaida ciemos uz sarunu. Nezinu kādi viņiem bija uzdevumi, bet pieļauju domu, ka vismaz vienam atbildes bija labākas.

Visa šī stāsta morāle- nezinu…. Vispār- nevajag visu uztvert ar morāli.