Category: vide
kaktuss- divi vienā
Pirms vairākiem gadiem, sākot strādāt jaunajā darbavietā, turp aiznesu kaktusu- ar domu, ka mājās tāds sukulents aizņem pārāk daudz vietas. Arī kāds dabisks elements darba kabinetā par ļaunu nenāktu. Tā nu visus šos gadus kaktuss mierīgi pavadīja savu dzīvi kabinetā uz palodzes. Neko daudz tas no sevis neprasīja- tikai pieticīga laistīšana (apleju kad atceros). Pateicībā par šīm ‘’pūlēm’’ ik pa laikam kaktusam izplauka smuki ziedi. Arī tagad kaktusam ir ziedēšanas laiks, bet tikai šodien pamanīju, ka tam ziedi ir divās krāsās!
Nekādi nevaru atcerēties, ka būtu vienā podā stādījis divas zortes. Par selekciju, potēšanu un tamlīdzīgām izvirtībām nemaz nerunāsim. Laikam jāpaliek pie tā, ka podā ir iestādītas divas šķirnes (kad tas bija, kāpēc…nezinu, neatceros). Tikai man nav izskaidrojuma, kāpēc es to agrāk neesmu pamanījis?! Laikam jau tāpēc, ka tikai šobrīd sakrīt abu šķirņu ziedēšana- labi var redzēt ziedu krāsas atšķirību.
Bildītē varat redzēt divgalvaino kaktusu ar visu skatu uz upi (bildēts ar mobilo tālruni).
ar parakstu par Baltijas jūru
Internetā ir pieejama iespēja katram parakstīties pret gāzes vada būvniecību Baltijas jūrā- vien jāiet uz šo saitīti un izlasot nelielo rakstiņu, parakstāmies pret. Precīzāk sakot- parakstāmies par to, lai atbildīgās institūcijas saklausītu tautas balsi un noorganizētu neatkarīgu pētījumu par vada būvniecības ietekmi uz vidi.
Lai gan es ar visu savu būtību es par tīru vidi, tai skaitā arī tīru Baltijas jūru, man šī petīcija uzdzen nelielas šaubas- nekur nav minēts kāds avots par to kādas vielas un cik daudz atrodas Baltijas jūrā. Varbūt ir kāds pētījums, kas notiktu ja šīs mučeles aizskartu un sāktos noplūde (optimistiska un pesimistiska prognoze)? Un vai tiešām tās visas ir tik bīstamas, kā apgalvots rakstā? Varētu piekrist, ka jūras dibenā ir milzīgs daudzums dažādas kaujas indes, bet vai tās ir tik bīstamas (ūdenī), ja jau tās bija domātas pretinieku indēšanai kaujas laukā (gaisā)? Te vairāk prasītos kāda gudra ķīmiķa viedoklis- kuras no šīm kaujas indēm ir bīstamas ūdenī.
Varbūt tomēr vajag būvēt to gāzesvadu? Uzrausies uz tām mucām un tad visi būs spiesti kopīgiem spēkiem tīrīt jūrai dibenu, kā rezultātā jūrā vairs neglabāsies indes ar laika degli.
nočurātie Majori
Tā kā man līdz darbam nav pārāk tālu un laika apstākļi ir diezgan labvēlīgi pastaigām, tad diezgan bieži sanāk doties pastaigā darbs-māja. Pastaigā sanāk iet garām Majoru dzelzceļa stacijai, kas tagad ir diezgan pilna ar atpūtniekiem. Tad, lūk- ejot garām stacijai rodas sajūta, ka liela daļa šo atpūtnieku (labi, labi- ne visi atpūtnieki un ne tikai atpūtnieki) savas dabiskās vajadzības kārto blakus esošajā Lielupē (Majoru stacija atrodas tieši pie Lielupes). Vismaz tā smaka, kas nāk no upes malas ir drausmīga- silts laiks, Saules apsildīta (karsēta) upmala, kur liela daļa kārto savas dabiskās vajadzības. Brr… smārds neizturams.
It kā jau dzelzceļa stacijā ir pieejama tualete, bet laikam jau noteiktā ieejas maksa čurātgribētājus spiež doties lētāka varianta meklējumos. Manuprāt, labākais risinājums būtu tomēr bezmaksas tualete stacijā. Gan jau Jūrmalas pašvaldība šādu nastu spētu pavilkt (vismaz vasaras sezonā).
ceļš uz ēdamistabu
Piedāvāju jums nelielu vizuālu materiālu par to, kādu ceļu veic dzīvnieki līdz tie nonāk ēdamistabā. Video nav pārlieku garš- nepilnas 13min. Tekstu ierunājis aktieris Aleks Boldvins, kurš pats aktīvi piedalās dzīvnieku aizsardzības pasākumos.
Video nav musināšana, lai atteiktos no gaļas lietošanas (to izlemj katrs pastāvīgi), bet gan aicinājums padomāt par to kādu gaļu mēs lietojam uzturā.
Brīdinājums- video būs redzami diezgan nepatīkami skati. Personas ar vājiem nerviem un nestabilu psihi labāk atturēties no skatīšanās.
ginku medību sezona
Vakar žurnālā ‘’Terra’’ (Terra, maijs-jūnijs 2007 (49), izdevējs: Latvijas Universitāte, http://www.lu.lv/terra/) izlasīju rakstu par dinozauru laikmeta koku- ginku. Izlasīju un sapratu- šādu kociņu gribu iestādīt savā lauku sētā. Šāds dinozauru laikabiedrs varētu labi iederēties lauku ainavā.
Neliels koka raksturojums:
Ginks ir vasarzaļš 20-30m augsts koks, diametrs sasniedz 3m.
Lapām ir senatnīgs izskats- lapu plātne ir vēdekļveida ar dakšveida dzīslojumu, 5-8cm plata. Ginks zied agri pavasarī un lapas zaudē vēlu rudenī, kad gandrīz visas lapas ir zeltainas.
Ginks ir ļoti izturīgs- necieš no gaisa piesārņojuma, labi pacieš sāls kaisīšanu uz ledus. Arī sēnes un kaitēkļi tāpat kā laika apstākļi- ne sals, sausums, vētras neko ļaunu nevar šim kokam nodarīt. Ginka izturību labi raksturo fakts, ka Hirosimā pēc atombumbas sprādziena (koks atradies tikai 1km no sprādziena epicentra) nobirušas tikai lapas, kuras drīz ataugušas.
Ginka lapām tiek piedēvētas arī ārstnieciskas īpašības, tāpēc tās izmanto arī dažādu medikamentu ražošanā.
Tajā pašā dienā sāku ginka medības, lai gan likās, ka medīšana būs īsa- pietiks ar zvanu uz Nacionālo Botānisko dārzu (http://www.nbd.gov.lv/) un lieta darīta. Izrādās- nekā, viņiem šāda koka (stāda) nav pārdošanā, bet laipni paskaidroja, ka stādus ir iespējams nopirkt pa ceļam uz Jūrmalu, lielveikalā ‘’K-Rauta’’. Tas man der- tuvākajā laikā būs jābrauc ciemos. Vēl mani cieši nobrīdināja, ka šie kociņi, kamēr ir mazi, prasa ļoti lielu uzmanīgu un rūpīgu apiešanos, jo mazi būdami, ginki ir jūtīgi pret salu. Skaidrs, būs liela ķēpa, kamēr izaudzinās ginku par izturīgu koku, kuram tāda uzmanība vairs nebūs jāvelta, lai gan iznākums būs to vērts.Starp citu- ginku tuvumā var apskatīt Rīgā: divi aug kanālmalā (viens aug pretī Latvijas Universitātes galvenajai ēkai- lielākais un vecākais Latvijā) un vēl viens aug Esplanādē.
LU caurais pods
Ja atrodaties Rīgā, netālu no Latvijas Universitātes centrālās ēkas un jums ļoti vajag ”pa mazam”, tad droši varat apciemot LU tualetes. Pirms kāda laika (pasen) tur sanāca iegriezties un ievēroju, ka podam salauzts (speciāli sabojāts?) ūdens noraujamā krāns, kā rezultātā ūdens nepārtraukti aiztek podā. Nu labi, varbūt nupat salauzts. Nav liela bēda, gan jau saremontēs.Nesen sanāca turpat iegriezties vēlreiz. Un ko es redzu? Satus quo! Nekas pa šo laiku nav mainījies. Tas nozīmē, ka ūdens podā tek nepārtraukti jau vairākus mēnešus! Vai varbūt jau jārunā par gadiem?
Negribas ticēt, ka tur tiek nepārtraukti lauzts noraujamais krāns. Un negribas ticēt, ka tas nevienu nesatrauc. Mūsdienās, kad pliks ūdens maksā lielu naudu, šādi laist ūdeni podā ”pa tukšo” ir, maigi sakot, stulbi. Stulbi no vides skatpunkta, stulbi no ekonomiskā skatpunkta, stulbi… vienkārši stulbi!
Intereses pēc apskatījos kādu cenu par 1m3 ūdens ir noteicis ”Rīgas Ūdens”- Ls0,295. Tagad var nedaudz paspēlēties ar skaitļiem:
Ja pieņemam, ka LU savā podā pa stundu notecina 2l ūdens (pieticīgs skaitlis), tad sanāk, ka diennaktī tie būs 48l, mēnesī 1440l, pa 6mēnešiem aiztecēs
Lai arī naudas izteiksmē tā nav liela skāde, tā tomēr ir bezatbildība. Dzeramā ūdens sagatavošanā un piegādē tiek ieguldīts liels darbs un lieli līdzekļi. Tāpat kā kanalizācijas ūdeņu novadīšanā un attīrīšanā. Tāpēc katrs ”caurs” krāns šeit veido liekas izmaksas. Jocīgi, ka šajā gadījumā LU izmaksas sedz valsts, kas piešķir universitātei līdzekļus, kā arī studenti, kuri maksā par studijām. LU būtu pienākums šo naudu izlietot prātīgi, nevis maksāt par tukšu podā tecināšanu. Varbūt kādam (valsts, studenti) vajadzētu paprasīt kompensāciju par viņu naudu bezjēdzīgu izsaimniekošanu?
E-pārtika
Nesen kādā televīzijas raidījumā parādījās sižets par slikto burtu E, kas atrodams daudzos pārtikas produktos. Nav jau tā, ka tikai televīzijas ietekmē man radās interese par pārtikas piedevām ar apzīmējumu E un to slikto ietekmi uz cilvēku organismu- tas tikai lieku reizi atgādināja, ka vajag padomāt (palasīt) pirms liekam pārtiku iepirkuma grozā, lai izvairītos no liekas ķīmijas. Bet vai tas ir iespējams?
Noskatoties sižetu radās jautājums- vai man kā patērētājam ir izvēles iespēja? Šaubos vai man sanāks savu dienišķo pārtikas iepirkuma grozu piepildīt ar produktiem, uz kuriem nav neviena E. Nu ko, nākamais pārtikas iepirkums būs jātaisa kā eksperiments- apciemošu parastu lielveikalu un iepirkšu bezpiedevu pārtiku, tikai ieplānošu vairāk laika, jo būs jāburto visas sastāvdaļas. Pie reizes jāpaņem arī līdzi E saraksts, jo daudzi ražotāji/tirgotāji uz iepakojuma neraksta nepatīkamo E210, bet gan gudro vārdu ”benzoskābe” (pievieno sulām un bezalkoholiskiem dzērieniem). Droši vien tas nostrādā, jo visi ne tuvu nav ķīmiķi un mediķi, tāpēc vārds ”benzoskābe” nevienam nekādas emocijas neizraisa. Tikai šī piedeva gan izraisa negatīvas emocijas mūsu organismā -vēzi! Ja patērētājs E neatrod, bet pārējie gudrie vārdi neko neizsaka, tad maldīgi tiek nospriests par produkta veselīgumu un- aiziet jūriņā ,t.i. iepirkumu groziņā!
Apzinot E sarakstu man izdevās atrast arī dažus nekaitīgus pārstāvjus:
Antioksidanti (nekaitīgākie un dabiskākie E pārstāvji)- E vitamīns, askorbīnskābe E 300, pienskābe E 270 un citronskābe E 330.
Konservanti (šos vēl var ēst. Ja grib.)- sorbīnskābe E200, E201, kālija sorbāts E202, kalcija sorbāts E203.
Sliktos E nemaz nav jāmeklē- paši visur figurē:
Gan tādi, kas izraisa vēzi (E103; E106; E210 u.c.)
Gan tādi, kas izraisa aknu un nieru slimības (E171; E172; E310 u.c.)
Gan tādi, kas izraisa alerģiju, nelabumu, gremošanas traucējumus utt.
Daudz ir runāts un rakstīts par tā kaitīgo ietekmi, bet reālus E pretpasākumus parasts ”vidējais aritmētiskais ēdājs” nemaz nejūt. Vai tad ir kāds pārtikas produkts izņemts no apgrozības dēļ saviem sliktajiem E? Vai ir bijušas akcijas, piemēram, ”Izglāb draugu, neļauj ēst E”? Vai ārsti ir pauduši vienotu publisku nostāju šādā jautājumā? Nav dzirdēts. Laikam tāpēc, ka uzņemot šos sliktos E mēs uzturam ne tikai pārtikas ražotājus un tirgotājus, bet arī medicīnu Latvijā. Sliktās uzņemtās vielas taču agrāk vai vēlāk vajadzēs ārstēt. Pārāk dārgi mums tas sanāk…
Atkritumu laikmets
Jocīgā laikā mēs dzīvojam- cīnāmies par tīrāku vidi, bet ‘’saražoto’’ atkritumu daudzums pieaug. Mēģinām pārstrādāt atkritumus, bet nekas netiek darīts, lai tie būtu mazāk mūsu mājās. Izejvielas iepērkam, preces iepērkam un vēlāk tos, jau kā atkritumus, atstājam pie sevis Latvijā…
Katrs iedzīvotājs Latvijā saražo vidēji 200kg atkritumu un trešdaļa no tā ir izlietotais iepakojums, kuram ir tendence pieaugt. Tas nozīmē, ka nopērkot jogurtu polietilēna iepakojumā, maizi ietītu plēvē un dārzeņus ieliekam līdzīgā PE maisiņā un beigās lielveikalā pie kases visu nopirkto ieliekot iepirkuma maisiņā, kas arī izgatavots no polietilēna, mēs piedalamies atkritumu ‘’statistikas uzlabošanā’’.
Dažās ārzemju filmās attēlotajos iepirkuma kadros var redzēt, ka nopirktie produkti tiek krāmēti papīra maisos. Vai tad mūsu sabiedrība līdz tam nav izaugusi? Vai arī mēs ejam pavisam pa citu attīstības ceļu?
Valsts mēģina audzināt cilvēkus stāstot, ka uz bodi jāiet ar savu iepirkuma maisiņu (vēlams auduma), atkritumi jāšķiro jau savās mājās un pēc šķirošanas tie jāiemet katrs savā konteinerā. Doma jau ir laba un pareiza, bet vai tas ir izpildāms? Vai katram iedzīvotājam pieejamā attālumā ir šķirotā atkrituma konteineri, kur izbērt savus atkritumus?
 Efektīvāk būtu noteikt tirgotājam vai ražotājam nodrošināt preci ar ekoloģisku iepakojumu. Ja to nevar izdarīt (ierēdņiem bail, likumi un ES neļauj), tad jādomā par citām metodēm, piemēram, piedāvāt naudu. Nosakot smuku ciparu par katru stikla pudeli, PET pudeli vai papīra kg utt., noteikti samazinātos izmesto atkritumu daudzums, jo cilvēkiem būtu motivācija šķirot savus atkritumus.Doma par naudu, šķiet pārāk nereāla, tāpēc nāksies vien katram sevi motivēt ar zaļām domām un censties (dažreiz pat cīnīties), lai varētu savus atkritumus izbērt pēc piederības un apstādināt vai pat samazināt strauji augošo atkritumu statistiku.
Dzīvsudrabs savvaļā
Reiz pa reizei cilvēkiem vajag pārbaudīt sava ķermeņa siltumu, lai plānotu savu tālāko darbību- zvanīt dakterim vai pašam sadakterēties. Šādā gadījumā lieti noder vecais labais dzīvsudraba termometrs. Par tā labumu vēl var diskutēt, bet rāda precīzi, to nevar noliegt. Sliktākais ir tas, ka šie termometri ir ļoti vārgi- pietiek nedaudz stingrāk uzspiest vai nejauši izlaist no rokām, kad grīdu rotā mazas dzīvsudraba pērlītes. Gan jau daudzi ir redzējuši šādas pērlītes, kuras jocīgi tekalē un saplūst kopā lielākās pērlītēs. Un gan jau daudzi ir dzirdējuši par tā kaitīgumu – tas nozīmē, ka izlijušais dzīvsudrabs ir nekavējoties jāsavāc.
Ar savākšanu jābūt uzmanīgiem- nevar tā vienkārši atnākt ar slapju lupatu un pāris reizes noslaucīt. Dzīvsudrabam patīk paslēpties kādā grīdas šķirbā un no turienes veikt savu kaitniecisko darbību.
No savas pieredzes varu teikt, ka pirmajam solim vajadzētu būt zvanam uz 112- tur uzklausīja bēdu stāstu un solīja pēc mirkļa atzvanīt. Laikam pakonsultējās. Pēc minūtes piezvanīja un ieteica vienkāršu un efektīvu risinājumu- putekļsūcēju. Ar to var viegli savākt visas indīgās pērlītes. Arī tās, kuras ir paslēpušās dēļu šķirbās. Vienīgā nelaime ir tā, ka putekļsūcēja maisiņš pēc savākšanas jāievieto burkā, kas jānogādā speciālā savākšanas punktā, jo dzīvsudrabu izmest atkritumu urnā nedrīkst. Tas nozīmē, ka putekļsūcējam jābūt aprīkotam ar vienreiz lietojamiem putekļu savākšanas maisiņiem vai arī jāpiemeklē cita alternatīva- kāds auduma maisiņš, kuru varētu piekombinēt putekļsūcējam un pēc tam izmest.
Kad dzīvsudraba savākšanas agregāts ir sagatavots, tad rūpīgi ir jāiztīra visa negadījuma vieta. Pēc tam savāktie bīstamie ”putekļi” ir jāievieto burkā un jāaizvāko.
Tagad varam meklēt savai dzīvesvietai tuvāko punktu, kur šo trauciņu varam nodot. Internetā atradu http://www.bao.lv, kuru sazvanot man ļoti laipni palīdzēja atrast tuvāko adresi, kur es varu ”apglabāt” savu beigto termometru, šajā gadījumā- http://www.ekogaze.lv uzpildes stacijā Vienības gatvē 115a, Rīgā.
Komentāri