Category: vide

Kāda jums būs vasara?

Domāju, ka visi jau būs tikuši pie saviem pirmajiem taurentiņiem, tāpēc varētu uzdot jautājumu- Kāda jums būs vasara? Raiba vai vienkrāsaina?

Zemes smaids

Zemei patīk, kad ar to strādā. Tad Zeme smaida :)

Turpināt lasīt rakstu-Zemes smaids

Zaļā tumsa jeb mana Zemes stunda vēl nav situsi

Vakar viena neliela Latvijas daļa mēģināja pārslēgt gaismu uz zaļo tumsu- aicinājumi piedalīties Zemes stundas akcijā izskanēja diezgan biezā slānī. Ar skaļiem saucieniem uz lūpām un ar tikpat skaļiem lozungiem katrs savu māju centās padarīt pēc iespējas tumšāku un mazgaismīgāku. Sak, ja jau paspīdēja tāda iespēja sevi pataisīt mazliet moderni zaļāku, tad grēks neizmantot un padarītās misijas apziņa būs tā, ko likt pretī ne pārāk zaļās ikdienas kliedzošajai sirdsapziņai. Nospiedu šodien uz stundu lielo rubiļņiku un pēcāk turpināšu kā līdz šim, jo akcija jau bija tikai uz stundu….

Turpināt lasīt rakstu-Zaļā tumsa jeb mana Zemes stunda vēl nav situsi

sīpoli un loki

Atceros, ka pirms gada jau bija nedaudz līdzīgs ieraksts, bet tas nemaisa atkārtoties- jauns gads un jauni sīpoli. Nedaudz vairāk kā viena nedēļa ir pagājusi un var jau ievākt pašmāju ekoprodukciju :)

pienaglotais brīdinājums

Nelielā pastaigā gar Lielupi ievēroju brīdinājuma uzrakstu pie upes, lai nekāpj uz ledus. Brīdinājums ir laba lieta, bet, kā tas ir piestiprināts, galīgi nav labi- kārtīgi pienaglots pie upmalā augošā koka.
Nez ko par šādu brīdinājuma zīmju izvietošanas metodi saka vides speciālisti?

Turpināt lasīt rakstu-pienaglotais brīdinājums

pūce

Brīvdienās saņēmu zvanu no apsardzes firmas, ka manā lauku mājā ir ieslēgusies signalizācija. Kamēr tante otrā vada galā lēnām stāsta nevajadzīgus sīkumus, tikmēr man pa galvu jaucas visi iespējamie sliktie varianti.

Turpināt lasīt rakstu-pūce

sirseņa buča

It kā jau Latvijā nav tik traki kā Austrālijā un cilvēkam pāri nodarošu dzīvo radību pie mums tāds nieks vien ir. Ir tikai viens indīgais (it kā) un vesels bariņš sāpīgi darošie. Protams, kādam arī lapsene var būt kobras vietā un mazais zirneklis pagultē ir lielākais bieds, bet ja skatās vispārināti, tad Latvija ir jauka zeme kur dzīvā radība cilvēkus pārāk neapbižo.

It kā gudri cilvēki saka, ka dzīvnieki nevienam pāri nedara, ja vien nejūtas paši apdraudēti. To pašu saka arī par sirseņiem, jeb tautas valodā iršiem- nelien pie pūžņa un tevi viņi neaiztiks. Sestdien sanāca pārkāpt to robežu (netīšām) un piegāju nedaudz tuvāk to mājvietai- rezultātā kārtīgs belziens pa pakausi un pēc sekundes pieleca (kamēr strāva iziet caur ķermeni), ka nav kaut kas labi un jātaisa kārtīgs lēciens sāņus.

Pļaujot zāli ar trimmeri un uzliktām ausīm nebiju pamanījis/sadzirdējis, ka man šķūņa sienā starp dēļiem, šķirbā ir parādījušies jauni īrnieki. Norāde no viņu puses bija nepārprotama- tik tuvu pie viņiem iet nevar. Pļaušanai metu mieru un kasot pakausi, mēģinādams atcerēties vai man ir alerģija pret bitēm vai lapsenēm, gāju meklēt kādu uzliekamo uz sadzeltās vietas. Tā kā atmiņa saka, ka gan bite, gan lapsene bērnu dienās ir iesnāpusi un nekas traks nav sekojis, tad mierīgi (bet tāpat prātā ir baisie nostāsti par nāvīti no šo kukaiņu dzēlēniem) izlīdzējos ar spirta kompresi un kādu aukstu uzliekamo.

Turpināt lasīt rakstu-sirseņa buča

savvaļas mājputns

Vakar ar meitu nelielā pastaigā aizgājām līdz Lielupei, kur mūs sagaidīja viens glīts un drošs putniņš. Stāvēja pie paša krasta un galvu piemiedzis skatījās uz mūsu pusi. Gulbja uzvedība liecināja, ka tas gaida ‘’apmeklētājus’’, kuriem azotē ir kāds puskukulītis baltmaizes. Mums maize nebija un ja būtu, tāpat viņu nebarotu. Nav žēl maizes, bet žēl putna, kurš šādi piebarots kļūs cilvēkatkarīgs. Lai vai kā, arī bez maizes viņš mums atļāva sevi pafotografēt.