Laikam virsraksts izsaka visu- pēdējās brīvdienās nolēmu pieteikt karu manu lauku māju īrniekam, kurš ne tikai nemaksā savu daļu nekustamo nodokli, bet arī izdomā taisīt ķēzi. Nu, ķēzi šis taisīja jau agrāk, bet mierīgas līdzāspastāvēšanas dēļ, mēs viņam likām mieru. Kā nekā- visiem draudzīgi jāsadzīvo zem Saules.

Bet visam labajam reiz pienāk beigas- tas blendamed vai kolgeita reklamētājs bija pārkāpis sarkano līniju- ielīdis ābeļdārzā un ķēries pie manām simtgadīgajām ābelēm.

Kad piefiksējām skādi, tā jau bija neizlabojama- bebrītis to bija iekodis līdz pusstumbram. Nolēmām nejaukt šim procesu, lai neiedomājas ķerties klāt pie nākamām ābelēm.

Tā kā mēs bijā pirmie un bebrs ar visu savu teroristisko plānu ienāca vairākus gadus vēlāk, tad nolēmām šim parādīt kur vēži ziemo. Zinu, ka process nebūt nebūs viegls, tāpēc arī virsrakstam ieliku #1. Jo nešaubos, ka grauzējs rādīs zobus un iesildīto vietiņu pēc pirmā brīdinājuma nepametīs. Bet es būšu pacietīgs. Viņš būvēs, labos un mēģinās saglabāt esošo situāciju, bet es jaukšu. Zāģēšu, rakšu un ja vajadzēs- spridzināšu.

Kad viņš tagadējā dīķa vietā bija sācis savus mazos būvdarbus, tad es vēl neko neteicu. Iepriekš tur bija tāda zema, slapja vieta, kura tālāk aizlocījās mūžam sausa grāvja veidā uz citu zemo un tikpat mazslapjo vietu.

Neteicu arī neko, kad viņš izdomāja pieķerties manā pusē esošajiem ozoliņiem, kuri bija paaugušies ne pārāk apaļīgas sievietes ciskas resnumā.

Bet, kā vēsta senais latviešu ticējums- iedod tika bebram mazo kociņu un šis paņems visu mežu. Un tā arī diezgan strauji sāka notikties.

Vispirms šis manā teritorijā (dīķelis ir pa vidam manai un kaimiņu teritorijai) paretināja ozolus alkšņus un bērzus, tad pārgāja kaimiņu teritorijā, kur nolika guļus apses kādus 70-80 cm diametrā.

Pēc tam izdomāja ienākt manā ābeļdārzā. Un līdz ar to bebra mierīgās līdzāspastāvēšanas kredīts tika iztērēts un sākās soda sankcijas. Tā kā man šaujamais nav, un arī šobrīd dienas ir pa īsām, lai fraktētu vienu zobainu lopu, tad nākas ķerties pie dambju ārdīšanas.

Apbruņojos ar diviem darbarīkiem- brāļiem kirkām (nez kā šos pareizi dēvē- cirtnis un kaplis?) devos pie pirmajiem trim aizsprostiem, kuri glīti izkārtojušies pienākošajā ūdens ceļā un izveidojuši trīsstāvīgu terasi.

Sāku no zemākās un izkasot šauru spraugu dambim pa vidu, pārgāju pie vidējās un pēcāk arī pie augstākās. Katrā bija izkaplēta šaura sprauga, kas vēlāk ūdenim skalojoties cauri un man no malām paārdot, pamazām izveidojās par kārtīgu ūdenskritumu kaskādi, kas, ūdeni kuļot putās, rāvās uz dīķa pusi.

Atstāju, lai ūdens turpina manis iesākto un devos pie pēdējā aizsprosta, kas bija nolikts pa ceļam aizejošam ūdenim.

Nedaudz nācās padarbināt motorzāģi un pēc tam jau varēja atkārtot iepriekš aizsprostos veiktos brāļu kirku gājienus- no mazas tērcītes drīz jau bija izveidojies savu pusmetru plats ūdenskritumiņš. Atstāju pēdējo skalojamies un devos skatīt progresu pie pirmajiem trim.

Progress bija un nedaudz piepalīdzot sanāca uztaisīt visnotaļ glītu un skaļu ūdens ceļu, kas burbuļojot un mutuļojot rāva sev līdzi veselu gūzmu ar dubeļiem un sprunguļiem.

Svētlaimīgu grimasi sejā nevarēju vēl taisīt, jo apziņa, ka tas ir tikai pirmais cēliens un sekos vēl vismaz daudzi, neļāva iegrimt padarīta darba apziņā. Kā arī tas, ka gaisā virmoja visnotaļ nemīlīgs aroms (vai nu pie vainas stāvošais ūdens vai arī darba procesā biju izārdījis bebrītim klozetu) lika sakostiem zobiem turpināt strautiņa paplašināšanu. Jo vairāk es tagad izskrubināšu, jo vairāk bebram nāksies svīst, lai salabotu.

Tuvākajās dienās došos atkal uz laukiem un varēšu novērtēt ko pa šīm dienām bebrīts ar savu ģimeni būs paspējis salabot. Ja būs (noteikti, ka būs), ko salabojis vai atkal aizdambējis citviet, tad… tad būs raksts ”Bebru karš #2”.

Braucot pa sava dzimtā miesta ielu, kas līkumo līdzās Lielupei, pamanīju dīvainu skatu. Skatu, kas parasti ir vērojams laukos. Bet ne pilsētā. Un vēl mazāk Jūrmalā, kas sevi lepni dēvē par kūrortpilsētu (tikai kāpēc?).

Lieta tāda, ka Slokas ielas malā, tulīt aiz Ezera ielas (virzienā uz Dubultiem) ir nevājā apjomā izcirstas priedes. Bildē var redzēt gan ceļmalā sagūlušos baļķēnus, gan aiz ceļmalas šķidrajām koku rindām vīdošais tukšums.

Un te nu būtu jautājums- kāpēc?

Lielās talkas laikā mūsu politiķi cenšas uzfrišināt savu tēlu ar labām runām un labiem darbiem fotogrāfu pavadībā.

Skatos, ka apollo ielicis bildi, kur premjers rāda savu devumu putnu demogrāfijas veicināšanā. Skatos uz to bildi un domāju- parunāt par putnu būri vai par tā piestiprināšanas metodi? Varbūt par abiem?

Ja par pirmo (putnu būri), tad bilde parāda dažas aplamības.

Tā vien liekas, ka premjers (premjera cilvēki?) butnu būri iepircis kādā pilsētas tirgū, kur amatnieki piedāvā smukas lietas glupiem pilsētniekiem, kuri tā īsti nezina kā tai lietai jāfunkcionē dzīvē. Galvenais, ka tik smuki un glīti izskatās.

Prātā nāk citāts no multenes par sarežģīto zvirbulēnu, kurā zaļā vārna skaidro zvirbulēnam kārtējo skaidrojamo (skanēja apmēram tā): ”Redz, cilvēks aizgāja no mums uz akmens pilsētām, bet cilvēka bērnam gribas putniņu. Tad nu cilvēks to meistaro pats kā vien prazdams”.

Te ir līdzīgi- premjers naglo pie koka putnu būri, kas izgatavots no ēvelētiem dēļiem. Man jau liekas, ka mazākajās klasēs māca, ka būrus nevajag ne ēvelēt, ne krāsot.
Pieņemsim, ka vismaz iekšpuse putnu mājai ir neēvelēta, citādi uz premjera sirdsapziņas būs jānoraksta putnu mazuļu nāve, dēļ netikšanas ārā.

Vēl tā pipiska pie būra ejas- putnam tā nav vajadzīga. Ja nu vienīgi vārnai, lai izmakarētu sīkos putnēnus sev zacenei.

Par būra jumtiņu grūti spriest vai tur ir pietiekami liela pārkare, bet pieņemsim, ka ir.

Vēl viens pelmenis ir nolaists ar būra grīdu- to jau gan vajadzēja zināt, ka grīda ir jānaglo starp sienām, nevis no apakšas. Laikam premjera komandai vajadzētu pavasarī aizčāpot uz Rīgas Zoodārzu un putnu dienās kopā ar bēriem pamācīties kā konsolidēt labu māju putniem.

Tagad būtu kārta otrajam- par putnu būra stiprināšanu.
Bet laikam tas jāatstāj komentāriem, jo nešaubos, ka katram būtu sava butnu būra montēšanas metode tuvāka.
Personīgi man savulaik mācīja, ka putnu būrus nedrīkst naglot dzīvā kokā. Tagad, cik dzirdēts, pat ornitologi to akceptē, jo naglas dzīvā kokā tiekot saēstas 10-15 gadu laikā un nekas traks nenotiek. Tas esot labāk, nekā siet pliku stiepli, kura, kokam augot, ieēdās mizā.

Man kādā atmiņu nostūrī glabājas attēls no kādas grāmatas, kur bija uzzīmēts, ka putnu būris tiek piestiprināts pie koka ar stieplēm, bet vispirms starp stieplēm un koku tiek ielikti koka dēlīši.

Nezinu gan, kā šādu akrobātisku triku var izpildīt 3-5 metru augstumā, bet izskatās, ka tas ir ļoti videi draudzīgs putnu būrīša stiprināšanas veids.

Protams, vēl jau var vienkārši pakarināt būrīti uz koka zara, bet kā jau teicu- katram sava metode (ja nav žēl, tad padalieties komentāros).

Es parasti par bilžu sanākšanu vai nesanākšanu īpaši nepārdzīvoju, ja vien tas nav kāds svarīgs pasākums, kuram būs paredzēta kāda radu-draugu-paziņu kopīga filmiņas attīšanas procedūra. Tad vairāk vai mazāk būtu vēlams noķert labus kadrus, ko nebūtu īpaši kauns rādīt.

Visādi citādi bildes ir atmiņu atvieglojošs stopkadrs, kas ļauj īpaši to nesasprindzināt par kādu laivu braucienu, viesībām vai ko tamlīdzīgi. Neesmu fotogrāfs ar labi dārgu verķi, kurš būtu cienīgs likt bildes blogā, lai citi tās aplūkotu un atzinīgi kremšļinot norūktu- gana glīši sanācis.

Bet pamazām sevi aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka derētu kas nopietnāks par to verķi, kas pārsvarā ir labs tikai tad, kad tam vajag ērti iegult kabatā.

Tepat nesen, vienu pievakari, man pakrūtē iemetās škrobe- nu varēja man pa rokai būt kas prātīgāks un tas ūpis staba galā varēja sanākt glītāk par to ēnu, kas nofiksējās tagad.

Jā, un piekritīšu visiem, kuri teiks, ka arī ar tādu kabatā ieguļamu fotoaparātu jāprot knipsēt.

Šodien bijām sēņu medībās. Baraviku frakciju var redzēt attēlā- tur ir 167 baravikas (bija vēl pieci sēņotāji, viņiem, pieļauju domu, ka baraviku būs vēl vairāk). Ārpus kadra palika pārējās bekas (apšu kungi, bērzu bekas utt). Sēņu ir pilns mežs.
Tauta, ejiet bekot!

Vasarā bieži nācās dzirdēt, ka jāiet uz jūru pelst- ūdens siltāks nekā gaiss. Šodien starpība arī bija par labu ūdenim, bet pelstgribētājus nemanīju.

Ienāca prātā viens, manuprāt, labs un iedarbīgs risinājums kā atrisināt nelegālu atkritumu izgāztuvju problēmu. Vismaz kārtīgi ierobežot un samazināt. Tā kā tagad daudz tiek skandēts, ka cilvēki ir bez darba un iztikas līdzekļiem, tad varētu sanākt divtik iedarbīgi.

Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa cilvēku savus sadzīves atkritumus mēģina nomest pa roku galam (te runāju par maisiem, ne pliku banānu mizu) un ”nejauši” atstāts atkritumu maišelis sētmalē spēj galu reibinošā ātrumā piesaistīt milzīgu daudzumu savu sugas brāļu. Un skat- pēc nedēļas vai divām tur jau ir paliela čupa, ko bez kārtīgas norbas neaizvāksi. Ja izdodas satīrīt, bet ieraduma pēc tur joprojām krājas maišelis pie maišeļa (arī veci dīvāni, ledusskapji utml lielgabarīti), tad parādās brīdinoši uzraksti- Atkritumus izmest aizliegts! Sods Ls50 (vai 100, vai 150, vai cita summa).

It kā vajadzētu noraustīties ļaunajiem miskastotājiem, jo, ja pamanīs kāds policijas darbinieks, tad var sanākt nesmukums pa visu ģīmi un vēl rēķins piedevām. Protams, cik gan bieži policija ir kādu uzrāvusi? Tā kā šāda atkritumu izmešanas prakse vēl joprojām nav izskausta, tad pieļauju domu, ka policijai ar uzraušanu neiet diez ko spoži.

Te būtu laiks manai idejai- risinājums varētu būt naudas un pienākumu dalīšanā. Mūsdienās ļoti daudz cilvēkiem ir kabatas tālruņi ar foto/video funkcijām. Kā arī mazie digitālie fotoaparāti bieži tiek staipīti līdzi somās vai kabatās (a ja nu ievajagas!). Tas viss ir lielisks līdzeklis lai iemūžinātu fotogrāfijās vai video kādu, kurš atkritumus izmet tur, kur to nedrīkst darīt. Tā teikt- sataisa neapgāžamus pierādījumus, ka automašīna ar tādu un tādu numuru, tikos un tikos bija tur un tur un sacūkoja vidi. Vai arī kāds kājāmgājējs, kuru vēlāk var atpazīt.

Viss, kas ir vajadzīgs ir iesniegums policijā un foto vai video materiāls piedevām. Un lai tā lieta aizietu, tad šādam iesniedzējam pienāktos prēmija- puse no vainīgā samaksātā soda. Ja sliktais puika tiktu pieķerts un viņam tiktu piestādīts rēķins, piemēram Ls100 apmērā, tad Ls50 aiziet valstij (vai pašvaldībai), bet otra puse tam, kurš iesniedzis iesniegumu ar visiem lietiskajiem pierādījumiem.

Naudu izmaksā tiklīdz vainīgais ir nomaksājis sodu un šādā gadījumā valstij nav nekādi papildu izdevumi- sliktais ir noķerts, audzinošais pasākums ir veikts un ienākumi sadalīti uz pusēm.

Un kā jau minēju cilvēki ir bez darba, kas viņiem dod vairāk brīva laika un līdz ar to pasēžot pāris vakarus nedēļā uz vakts, var sanākt nopelnīt nelielu piemaksu pie bezdarbnieku pabalsta. Un galvenais- miskastotāji tiks kārtīgi iedresēti, jo, ja iepriekš bailes uzrauties uz policijas bija minimālas (cik tad liela ir varbūtība, ka mazskaitlīgā policija pieķers nozieguma vietā?), tad tagad būtu skaidrs, ka varbūtība tikt pieķertam būs daudz, daudz lielāka. Un līdz ar to lielās pavasara talkas būtu tik vien kā sakritušo zaru salasīšana un pērno lapu un sagrābšana ar mierīgu pikniku piedevām.

Droši vien ģeogrāfijas stundās vairāk vai mazāk ir dzirdēts bēdīgi slavenais stāsts par Arāla jūru- no padomju ekologiem (hmm, tādi padsavienībā maz bija?) daudzcietušu iekšzemes jūru, kas atrodas (vēl kādu brīdi atradīsies) uz Kazahstānas un Uzbekistānas robežas.

Tiklīdz Arāla jūrai nogrieza divus galvenos ūdens investorus- Amudarju un Sirdarju, lai ar to ūdeņiem apūdeņotu padomju kolhozus, tā jūra pamazām pārvērtās par…. par izžūstošu jūru. Kopš 2000.gada jau ir tā fāze, kad Arāla jūru sāk dēvēt kā divdaļīgu- austrumu daļā un rietumu daļā.

Bildēs uzskatāmi var redzēt kā ir mainījusies jūras robeža (augšējā attēlā- Arāla jūra 1973.gadā).
1964.gads

1973.gads

1987.gads

1999.gads

2006.gads

2009.gads

Skumji, bet fakts- nez vai Pasaules Bankas piešķirtais finansējums spēs atdzīvināt šo jūru. Drīzāk izskatās, ka varēsim lēnā garā kasīt no globusiem un atlantiem ārā šo zilgano pleķīti un tā vietu aizpildīt ar dzelteno krāsu. Jau tagad tur ir, maigi sakot, palielas problēmas ar sāli, kas mirstošās jūras apkārtnei krieti palīdz pārvērsties tuksnesī- gan jūrā palielinājusies sāls koncentrācija vairāk kā divas reizes, gan izžūstot paliek milzīgas platības ar sāls tuksnesi, kas ar vēja palīdzību iesāla apkārtni.

It kā jūras nāves datums ir pasludināts 2020.gads, bet, vērojot bildes, es liktu uz tuvāku gada skaitli.
Skumji jau teikt, bet Arāla jūra ir lielisks piemērs cilvēka ekoloģiskajai tuvredzībai.

Bildes un daži sausi fakti no šejienes:
http://www.esa.int/esaEO/SEMGVT6CTWF_index_0.html
http://earthshots.usgs.gov/Aral/Aral

Pāris mēnešus atpakaļ jau paudu savu neizpratni par to, ka Ķemeru Nacionālā parka teritorijā atrodas tāda miskaste. Pie tam vēl pie pašas norādes. Aizrakstīju epastu parka darbiniekiem un tulīt pēc lielās talkas saņēmu atbildes epastu ar foto, kur bija redzams, ka šī vieta ir sakopta. Nepagāja necik ilgs laiks, kad sašutumu paudu vēlreiz, jo kāds bija izdomājis sakoptajā vietā atstāt savu miskastes maisu. Sacepos un uzrakstīju dusmīgu vēstuli.

Nākamajā reizē garāmbraucot to maisu es savācu un aizvedu uz netālo lielo atkritumu konteineru (ir vienā stāvlaukumā uz Liepājas šosejas). Pēc tam viss bija tīrs. Līdz vakardienai…

Vakar braucot garām tai pat vietai ievēroju jaunu brīvdabas ekspozīciju- kāds pacenties izvākt no savām mājām gan maisus, gan kastes, gan arī automašīnas riepas. Nu ko lai saka- te pabijis kāds niknāks personāžs par cūkmenu (viņš jau rīko talkas un visādi citādi labojas), tāpēc tas varētu būt no nākamā līmeņa- sūdmens.

Skaidrs, ka šādu kravu ar vienu vieglo autiņu nezvai varēja tā vienkārši garāmbraucot izsviest, te jau izskatās pēc mērķtiecīgas darbības- atbraukt tieši uz šo vietu un izmest savus mēslus parka teritorijā.

Jocīgi jau izskatās, ka atkritumus nomet nevis stāvlaukuma kādā malā, bet tieši pa vidu, tur, kur ir Ķemeru Nacionālā parka norāde. Vai nu sūdmens vēlas, lai viņa cūkojumu ātri pamana un savāc (hmm, laikam ir sirdsapziņa) vai arī viņš cenšas parādīt ko viņš domā par visādām aizsargājamām dabas teritorijām (kas pie vella ir sirdsapziņa?).

Vispār jau skumji. Skumji, ka mūsu valstī, pat Nacionālā dabas parkā, tīru teritoriju varam uzturēt tikai pāris mēnešus pēc tās sakopšanas. Skumji un nožēlojami…

P.S.
Nosūtīju arī vēstuli Ķemeru Nacionālā parka darbiniekam, lai informētu par miskastes atkalparādīšanos, jo mazu čupu vieglāk un ātrāk var savākt, nekā ļaut tai izaugt lielos apjomos vai ari gaidīt to mirkli, kad putni/zvēri izvazās miseni pa tuvējo apkārtni.