Category: tāpatās
ar poti pret pedofiliju
Lielbritānijā šobrīd tiek apspriests likumprojekts, kas paredz seksuālo noziegumu pastrādājušās personas ‘’ķīmiski kastrēt’’. Tas nozīmē, ka noķertais pedofils (vai cits seksuāls noziedznieks), var tikt pakļauts vakcīnu kursam, kas neitralizēs sodītās personas seksuālo aktivitāti.
It kā jau viss izklausās jauki- noregulēsim slimajiem cilvēkiem ‘’pulksteni uz pussešiem’’ un dzīvosim mierīgi, tikai ir viens ‘’bet’’- eksperti norāda, ka šī ‘’ķīmiskā kastrācija’’ nav 100% droša ilgstošā laika periodā. Cietumā šos indivīdus sapotēs, bet ko lai dara pēc cietuma?
Laikam nāksies poliklīnikās pie vakcinēšanās kabinetiem pievienot papildus uzrakstus- potējam pret encefalītu, difteriju un pedofiliju. Un papildus izsniedz potēšanās pasi, kurā varētu redzēt saņemtās potes un laiku, kad jāiet pēc nākamās. Recepte jau izskatās laba- viena sabiedrības daļa ārstējas un otra daļa dzīvo mierīgāk.
Vai Latvija tādam ‘’ārstēšanas’’ kursam būtu gatava? Šādu slimnieku pie mums netrūkst un šis vakcīnu kurss neizklausās ne pārāk dārgi, ne sarežģīti. Cerams, ka Lielbritānija ieviesīs šādu ārstēšanas metodi un tā veiksmīgi darbosies un cerams, ka mums uz tās ieviešanu nevajadzēs gaidīt kādu šaušalīgu notikumu, lai valdība līdz tam aizdomātos.
uzskaņojam blogu
Jau pāris dienas esmu iesēdies interesantā interneta adresē- www.blogmusik.net. Princips jau ir vienkāršs- meklējam dziesmas, albūmus, izpildītājus, veidojam sarakstus ar savām mīļākajām dziesmām utt. Varam arī paši uzlādēt savu mūziku. Un ja ir vēlme, tad ar viena klikšķa palīdzību šos sarakstus var ‘’ievietot’’ savā interneta vietnē. Kā tas izskatās, to var redzēt mana bloga labajā malā. Blogā var ievietot gan paša veidotu sarakstiņu, gan arī veselu albūmu, gan arī tikai vienu dziesmu.
Pagaidām esmu uzlicis, lai skan paša taisīts izvilkums ar feinām dziesmām (zinu zinu, ka liela daļa no šīm dziesmām ož pēc naftalīna, bet ko lai dara, ja tās ir tik foršas), kuras izdevās sameklēt šajā dziesmu krātuvē. Lai gan šī krātuvīte prasītos lielāka- nekādi neizdevās sameklēt vairākus sev interesējušos māksliniekus. Arī liela daļa albumu ir pustukši vai pat tikai ar vienu dziesmu. Bet tas jau laikam ir pašu lietotāju ziņā- cik un ko uzlādēsi, tas arī būs klausāms.
Par dziesmu kvalitāti piekasīties negribu- tās dažas dziesmas ‘’bez skaņas’’ varētu arī neņemt vērā, bet pārējās priekš klausīšanās internetā ir diezgan labas.
Pagaidām nezinu kā uz šādu muzikālo pavadījumu reaģēsiet Jūs, mani lasītāji, bet ceru, ka mazs meldiņš pie rakstiņa nenāks par ļaunu. Mēģināšu mūziku mainīt pietiekami bieži, lai nepiegriežas.
Nu tad- pagriez skaļāk un lasi līdzi!
katram savs laiks
Laikam virsraksts nedaudz velk uz bērēm, bet patiesībā runa ir par ko patīkamāku- par ēdienu.
Šobrīd liela daļa pārākā sajūsmā skandina, ka ir sācies zemeņu laiks- ogas, odziņas. Sārtas, sārtiņas. Uķi uķi uķi…. Ogas ir garšīgas, to nenoliegšu, bet gribās nostāties pretī visiem šiem zemeņotājiem un pateikt- ir sācies mazsālīto gurķu laiks!
ZMP
Žurnālā ‘’Zvaigžņotā Debess’’ izlasīju interesantu rakstu (Mārtiņš Sudāns, ‘’Mazi kubiņi orbītā ap zemi’’, ‘’ZvD’’ 2007.gada pavasaris (195)) par savdabīgiem Zemes mākslīgiem pavadoņiem (ZMP).
Ar ko savdabīgi šie ZMP? Savdabīgi tie ir ar to, ka pamatā šādus ZMP veido interesenti no visas pasaules- apmēram 100 izglītības iestādes un privātpersonas, kuras visas ievēro noteiktus šo ZMP standartus- tas ir kubs ar 10cm lielu malu garumu un maksimāli 1kg svaru. Pateicoties savai formai šādi ZMP tiek dēvēti par ‘’CubeSat’’.
It kā jau šāds klucis nepavisam neatgādina ‘’kārtīgu’’ ZMP, bet tomēr tas tāds ir. To ir iespējams gan vadīt, gan veidot fotogrāfijas un dažādus mērījumus. Universitātēs strādājošiem un studējošiem tā ir lieliska iespēja praksē saskarties ar kosmiskām tehnoloģijām.
Diemžēl Latvijas mācību iestādes šajā interesentu pulkā nav. Man jau liekas, ka Latvijā gudru prātu netrūktu, lai šādu klucīti uztaisītu. Arī izmaksas esot diezgan zemas- varot galus savilkt ar EUR 2000 (pats ZMP) un ja paveicās, tad lidojumu kosmosā dabūt pa brīvu. Ja Latvijas universitātes sev draugos dabūtu kādu šajā jautājumā pieredzējušāku ārvalstu universitāti, tad jau varētu saņemt gan kādus padomus, gan iespēju bezmaksas nosūtīt pirmo Latvijas ZMP kosmosā. Lai arī šāda ZMP mūžs nebūs ilgs, tā veidošana un palaišana orbītā būtu liels notikums Latvijā un gan jau pasaulē arī.
mazpilsētas stāvlaukuma dabiskais šarms
Vakar privātas dabas darīšanās biju aizbraucis līdz Tukumam, un bija vajadzība piestāt pie viena saimniecības preču lielveikala. It kā jau nekas īpašs, bet sēžot mašīnā un gaidot, sanāca novērot interesantas lietas. Jāpiebilst, ka biju nobraucis stāvlaukuma malā, jo autiņam pakaļā bija piekabe un negribējās ar tik garu dupsi aizsprostot stāvlaukuma brauktuves. Tad nu sēžot un gaidot bija saskatāma viena paliela atšķirība salīdzinot ar Rīgā esošajiem lielveikaliem un to stāvlaukumiem- piebraucošās mašīnas nemēģināja par katru cenu pielīst tuvāk ieejas durvīm un apstāties. Drīzāk jau pretēji, visi centās likt savus braucamos stāvlaukuma malās, lai gan vidus un durvīm tuvākās stāvvietas bija brīvas. Negribētos ticēt, ka tur visas vietas bija domātas invalīdiem (negāju pārbaudīt). Nez vai arī tā būtu parkošanās vaina- bail likt mašīnu vienu otrai blakus, ka neapskādē vai bail, ka kāds nepiebrauc pa tuvu un tad netiks iekšā/ārā.
Katrā ziņā tajā neilgajā brīdī, kamēr gaidīju mašīnā, nostājies stāvlaukuma malā, man blakus apstājās daudz vairāk mašīnas nekā pie ieejas tuvāk esošajās stāvvietās. Tā vien likās, ka te cilvēki skaidri zin, ka viņiem nebūs ne smags pirkums, ne jāsteidzas kaut kur, tāpēc viņi mierīgi novieto savus spēkratus nostāk, lai citiem būtu ērtāk (lai invalīdiem nav tālu jāiet, lai smagi pirkumi nav tālu jānes utt). Pilnīgi izskatās, ka viņiem tur nemaz nav vajadzīgas speciālas norādes ar invalīdu stāvvietām.
Rīgas lielveikalu stāvvietās novērojams pavisam citi skati- ‘’invalīdi’’ novietojuši savus pēdējo gadu izlaiduma autiņus invalīdu stāvvietās, jo tās ir vistuvāk ieejai. Tas, kurš netiek pienācīgā tuvumā apstāties stāvlaukumā, tas apstājas uz brauktuves (lai pārējie domā kā tikt garām), jo tā taču ir tuvāk. Vispār, tā lielākā drūzmēšanās notiek stāvlaukumā pēc iespējas tuvāk veikala ieejas durvīm- ir maza sprauga, tad mēģinām tajā novietot autiņu, ja nav, tad riņķojam meklējam spraugu. Tie 20-30m tālāk, kur vietas ir atliektiem galiem, nav interesanti. Lai gan tur bez problēmām varētu fūri ar piekabi noparkot, bet nē, tur neviens nestājas. Laikam tas pēc Rīgas standartiem ir pārāk tālu.
sarēķinām lieko sevī
Pāris dienas atpakaļ biju nedaudz pieskāries liekā svara jautājumam (raksts), bet aizmirsās piemest klāt mazu saitīti, kurā katrs var vienkāršā veidā aprēķināt savu lieko masu- ierakstam četrus rādītājus un skatāmies rezultātu.
Ticēt vai neticēt šī kalkulatora rezultātiem, lai paliek katra paša ziņā. Tas ir tikai viens no viediem, lai varētu uzzināt kurā svara kategorijā sevi pieskaitīt.
spogulīt, spogulīt saki man tā- kurš no mums ir resnākais?
Saulainas brīvdienas parasti cilvēkus izvilina pie ūdeņiem un ’’liek’’ viņiem izģērbjoties (līdz robežai) ļauties Saules peldēm. Pagājušajā nedēļas nogalē, izbaudot feino laiku, es ar dažiem sportiski noskaņotiem cilvēkiem, kādu laiku uzturējos Jūrmalas pludmalē- programmā bija dažas stundas pludmales volejbols.
Šo dažu stundu laikā ievēroju diezgan lielu skaitu cilvēku, kuriem bija acīmredzamas problēmas ar lieko svaru. Nav runa par pāris liekiem kilogramiem, bet gan par pāris desmitu lieko tauku mētelīti. Negribu teikt, ka visiem jābūt kā slaidi sportiski modeļveidīgiem kultūristiem, bet tieši tas pārlieku lielais korpulentisms iekrita acīs. Vai tie bija labi pārtikuši tūristi vai labi apvēlušies iezemieši, to nepateikšu, bet nedaudz aizdomāties par tautiešu dzīvesveidu redzētais lika.
Visu laiku jau valda uzskats, ka resnuļi dzīvo lielvalstī viņpus okeāna un mums, eiropiešiem, viņu ātro barotavu neveselīgā barība, ar tieksmi tai uzkrāties zemādas slānī, nedraud. Mums ir ēšanas tradīcijas, veselīgs klimats, slaidi gēni un citi bonusi, kas ļauj amerikāņiem netraucēti turēties resnuļu nāciju galvgalī.
Varbūt pamazām arī Latvija tuvojas tam, ka mazāk būs jāstrādā kustībā, bet vairāk sēžot ērtā biroja krēslā? Varbūt arī pie mums kļūs populāri iekost ātri un nedomāt par zupas vārīšanu? Gribētos jau cerēt, ka tik zemu nekritīsim, bet pludmalē redzētie peldbiksēs/peldkostīmos ietērptie stāvi runā par ko citu…
Drošības labad pameklēju internetā kādu salīdzinošu apskatu, kas varētu nedaudz noklusināt pesimistiskas domas- atradu forbes.com vienu jauku tabulu, kur pirmajā desmitniekā ir platības un iedzīvotāju skaita ziņā mazas valstiņas (kura īsti negribētu ņemt vērā), izņemot 9.vietā esošā ASV, kurā 74,1% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir liekais svars. Tas nav nekāds jaunums, jo viņu ēšanas kultūru labi parāda viens smuks ilustratīvs materiāls:
Mani vairāk interesēja, kurā vietā mēs (pagaidām) esam- izrādās 99.vietā ar 47.3%. Nav pārāk slikts rezultāts. Cerams, šajā rādītājā uz augšu nekāpsim. Protams, ka vajag salīdzināt savus tauku slānīšus arī ar kaimiņiem un tur Latvija ieņem otro vietu- Lietuvai ir lielāka riepa un tā ieņem 79.vietu ar 53.1%, bet Igaunija ir slaidāka- 122. vietā ar 42.2%.
Izskatās, ka pagaidām ar mums nemaz tik trekni…tpu- traki nav uz kopējā fona, un es lieki uztraucos. Var jau būt, ka tā bija tikai viena saulaina nedēļas nogale, kurā daži vēl nebija paspējuši novilkt savus tauku mētelīšus.
kā nenopirkt alus mucu
Straujiem soļiem tuvojas Līgo svētki un pamazām sāku saņemt apstiprinošas atbildes uz uzaicinājumiem šos svētkus sagaidīt pie manis laukos, tāpēc aizvien aktuālāk sāk palikt dažādi organizatoriski jautājumi. Gribās taču sagaidīt gan ciemiņus, gan svētkus uz labas nots. Tāpēc, lai tā nots labāk skanētu, ir doma iegādāties alus muciņu. Tā teikt- nelielai rituālistiskai alus kausu pildīšanai.
Ja ir doma, tad to vajag realizēt. Zinu, zinu- šo domu vajadzēja realizēt agrāk (ragavas, vasara, rati…), bet labāk vēlu nekā nekad. Tā kā pats neesmu mucinieks un starp radiem/draugiem/paziņām nav neviena mucu meistara, tad izmantoju internetu un ķēros pie meklēšanas. Sameklēju divus piedāvājumus, cerēju, ka ar tiem pietiks.
Sazvanīju pirmo- mucinieks no Lielvārdes. Diemžēl viņam neliela saimniecības pārcelšana un šobrīd mučeles nav. Un nebūs vismaz līdz rudenim. Skaidrs, ja nav, tad nav. Zvanam otram.Otrais variants bija firma, kuras produkcijas klāstā bija arī alus mucas. Mājas lapā norādīts viens tālruņa numurs un epasts. Lai tā lieta būtu ātrāka, tad nolēmu zvanīt (bija norādīts direktora tālruņa numurs). Sazvanīt jau sazvanīju, bet pēc sarunas nedaudz jocīgi palika. Pateicu, ka man ļoti vajadzētu alus muca, varbūt pat divas. Katru uz 30 līdz 50l. Direktors atbildēja, ka nezinot vai esot. Lai atsūtot epastu ar vajadzību smalku aprakstu un tad viņš paskatīsies. Ja būs, tad dos ziņu, ja nē, tad neatbildēs vispār. Gribējās jau iebilst direktora kungam, ka tā jau gluži darījumus nekārto- vismaz var atsūtīt kādu atbildi, lai arī negatīvu, bet iekšējā balss pateica, ka nav vērts- klausulē esošā persona nav pārāk ieinteresēta noņemties ar mani. Žēl…
Pagaidām cerības saistu ar šīs nedēļas nogalē esošo gadatirgu Rīgā, Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Ja arī šajā pasākumā mucinieki būs tukšā, tad laikam nekas cits neatliks, kā pēc svētkiem krāmēties ar stikla taru.
Komentāri