Gadu mija parasti ir tas laiks, kad visi (vairāk vai mazāk) plāno jaunas apņemšanās un steidz iegādāt savus dienas plānotājus, dienasgrāmatas, kalendārus vai menedžerus (kā nu kuram tos labpatīk dēvēt).

Man jau n-tos gadus tāds brīnums bezmaz katru dienu staipās līdzi- pierakstīt, piefiksēt, saplānot… Jo papīra blociņš ir papīra blociņš- papīrs pacieš visu. Bet nākamais gads izskatās, ka būs jauna izaicinājuma gads- nebūs (papīra) dienas plānotājs. Līdz šim papīra plānotājs man bija vērtīgākā lieta, kas tiek staipīta līdzi- ar visiem tālruņa numuriem, parolēm, kodiem, piefiksējumiem un izmaiņām. Ja tas pazūd, tad ir … tad ir jautri.

Pagaidām es vairāk vai mazāk veiksmīgi tiku izmantojis bezmaksas risinājumu (kāds vienmēr piešķīra k-kādu izstrādājumu ar savu firmas apdruku), bet priekš nākamā gada haļava beidzās.

Un varbūt, ka labi vien ir. Tagad varēšu izmantot savu gudrafonu pēc pilnas programmas. Tik viena nelaime- vēl jāsaprot kādas iespējas ir tās ērtākās un labākās. Bet tas jau sīkums- procesa gaitā atklāsies. Ja nē, tad jāparokas internetā vai jāpajautā kādam maniakālam gudrafona lietotājam.

Es ceru, ka izdosies un nevajadzēs kaut kad pēc pāris mēnešiem skriet pa grāmatnīcām un meklēt nocenotos 2012.gada plānotājus. Kā nekā veci ieradumi ir grūti iznīdējami.

Šogad tikām pie jauna prezidenta. Kā tā tikšana notika, par to lai diskutē vēsturnieki, politologi un citādi eksperti. Tas vairs lēmumu neietekmēs.
Tagad tauta var tikai ietekmēt savu viedokli par mūsu prezidentu vadoties no viņa viedokļa. Un jau pirmajā pusgadā prezidents parāda, ka viņš darīs pa savam- ne tā kā vajag, pieņemts vai kā darījuši viņa priekšteči. Nu, negribu i viss!

Man bail sajaukt dumpošanās secību, tāpēc vienkārši uzskaitīšu. Galu galā tā secība nav tik būtiska.
Sākums laikam ir prezidenta sievas (tobrīd vēl nesieva) atstāšana ārpus borta:

Iztaujāts par to, kā plāno atrisināt valsts pirmās lēdijas jautājumu, Bērziņš jau brīdi pēc balsojuma apgalvoja, ka šai amatā galvenokārt strādās viens un kopā ar savu dzīvesbiedri kaut kur oficiāli dosies, tikai nepieciešamības spiests.
tvnet.lv

Neilgi pēc tam paziņoja, ka viņam nav vajadzīga prezidenta Jūrmalas rezidence:

Valsts prezidents Andris Bērziņš nolēmis nedzīvot Jūrmalas rezidencē, taču par ēkas turpmāku izmantošanu vēl tiek domāts.
nra.lv

Turpat blakām bija ziņa, ka prezidents Bērziņš atsakās no skaņas un bākuguņu izmantošanas dienesta automašīnām. Lai gan šogad braucot uz/no Rīgas jubilejas Dziesmusvētkiem visnotaļ laipni ar uguņiem un maziem iepīkstieniem padzenāja no mašīnpriekšas parastos mirstīgos, kuri kātoja uz/no koncerta.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa korteža neizmantos skaņu signālu un bākugunis, šodien žurnālistiem sacīja Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne.
tvnet.lv

Vēl viens solīs pretī bija inaugurācijas balle:

Jaunievēlētais Valsts prezidents Andris Bērziņš lauzis tradīciju – stājoties amatā viņš nerīkos inaugurācijas balli. Tā vietā savā pirmajā darba dienā augstajā amatā Bērziņš apmeklēs savu pirmo skolu.
Apollo.lv

Tad vēl izdomāja parādīt savu dumpinieka būtību ar paziņojumu, ka Latvijai nevajag Visagina AES. Nevajag un viss. Nafig! Bez sīkākiem paskaidrojumiem.

Latvijai nevajadzētu iesaistītes jaunceļamās Visaginas elektrostacijas būvniecībā, lai vēl vairāk nepalielinātu savu valsts parādu – savu jau iepriekš pausto viedokli intervijā laikrakstam „Neatkarīgā rīta avīze” apliecinājis jaunievēlētais Valsts prezidents Andris Bērziņš.
delfi.lv

Pēc tam izdomāja sekot Šlesera (nez viņš tā darīja vai tikai runāja?) piemēram un strādāt bez algas. Vismaz dažus mēnešus. Algu ziedos skolām.

Nākamais Valsts prezidents Andris Bērziņš pirmajā prezidentūras pilnvaru dienā sola paziņot kādu būtisku lēmumu. Kā viena no ticamākajām versijām tiek minēta iespēja, ka A.Bērziņš, iespējams, varētu atteikties no prezidenta algas.
db.lv

Tālāk seko ideja neuzrunāt tautu Ziemassvētkos vai Vecgada vakarā. Tā vietā prezidents runās 1.janvārī (ja pareizi sapratu, tad pa dienu- 14:45).
Pieļauju domu, ka Kārlim Seržantam Vecgada runas uzmetums sanāca pavisam bēdīgs, tāpēc pārcēla uzrunas laiku dienu vēlāk. Varbūt neviens neskatīsies tajā laikā…

Valsts prezidents Andris Bērziņš mainījis Jaungada runas teikšanas laiku. Viņš neuzrunās tautu Vecgada pēdējās minūtēs, bet gan Jaunā gada dienā.
tvnet.lv

Tad vēl bija deputāta Lagzdiņa vārdā nosauktais žests valdošajai koalīcijai, kad tā ar saviem līderiem un nākamajām augstākajām valsts amatpersonām, tika nolēmusi paust kopīgu paziņojumu tautai par latviešu valodu. Jo daži eksemplāri izdomāja dīķī pacelt duļķes. Prezidents atteicās.

Bērziņš preses konferencē pauda šaubas, vai šādi paziņojumi ir vajadzīgi, jo saskaņā ar viņa uzskatiem jautājums par vienīgo valsts valodu – latviešu valodu – neesot apspriežams. Viņš arī uzsvēra, ka negrasās iesaistīties vienas vai otras puses balstīšanā un dalībā kaut kādos pasākumos.
diena.lv

Tāpat viņš atteicās uzrunāt Aglonas svētku dalībniekus:

Pēc tikšanās ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu-metropolītu Zbigņevu Stankeviču Bērziņš paziņoja, ka šajā gadā ir izlēmis “aizsākt jaunu tradīciju dievkalpojuma norises gaitā”, par ko panākta vienošanās arī ar katoļu baznīcas vadību- Valsts prezidents Andris Bērziņš piedalīsies Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos 15.augustā, taču pasākuma laikā neuzstāsies ar runu.
tvnet.lv

Laikam pēdējais rindā ir prezidenta lēmums nepiedalīties gaidāmajā referendumā par valsts valodu.
Nez, ja valsts pirmā persona pret tiks svarīgu jautājumu, kā valsts valoda, izturas ar flegmatisku neitralitāti, tad…tad es nezinu. Tajā pat laikā viņš saka, ka viņš jau nu nebūšot tas prezidents, kurš parakstīs šo likumu. Sola pat atkāpties (delfi.lv). Neož pēc divkosības?

Valsts prezidents Andris Bērziņš nepiedalīšanos gaidāmajā referendumā par krievu valodu skaidro ar nepieciešamību pret visiem izturēties vienādi.
tvnet.lv

Var jau būt, ka man tikai tā liekas, bet nedaudz uzkrītoša ir prezidenta vēlme iet uz otru pusi nekā parlaments vai valdība. Īsti smuki neizskatās, ka valsts galvgalī nav tāda īsti laba saskaņa.
Tāpēc uz beigām iederētos jautājums- kā jums liekas, prezidenta gājieni ir pareizi vai tomēr viņš virzās citā virzienā?

Nekādu paliekošo traumu tā man nav izdarījusi, bet savu noteiktu atmiņas stūrīti tā ir aizņēmusi uz palikšanu. Nu vismaz līdz vecuma marasmam.
Tā kā mana bērnība pagāja saulainajā PSRS, kad bija viens, centrālais kanāls (no Maskavas), kur skatāmais bija krietni vairāk (ja var tā teikt, jo ar to skatīšanos nekas dižs nebija- raidījumu bērniem bija maz) nekā no vietējā Zaķusalas būvējuma, tad, loģiski, arī bērnības sentiments pamatā ir kirilicā. Ko lai dara, tāda bija bērnība.

Laikam svarīgākais bērnības raidījums bija ”Ar labu nakti mazuļi” (Спокойной ночи малыши), kur vesels zvēru bariņš (sivēns Hrjuša, suns Fiļa, zaķis Stepaška un vēl kāds), kuri izspēlēja savu raidījuma daļu, lai pēcāk parādītu bērniem kādu jauku multeni.
Neatceros secību, bet kaut kad tika mainīti priekš un pakaļklipi šim raidījumam.

Vēl svētdienās (laikam) bija raidījums ”Ciemos pie pasakas”, kuru vadīja solīda paskata kundzīte. Sākuma runāšana mani ne pārāk uzrunāja (vai nu biju pārāk sīks vai noilgojies pēc pasakas, ka to lai zin), bet pēc tam tiku atalgots dubultā- bija gan laba pasaka, gan pēcraidījuma zīmējumu rādīšana. Pēdējos man dikti patika skatīties ar māsu, kad varējām tos kritizēt ar ”patīk” un ”nepatīk”.

Vēl bija tāds raidījums ”Abevegedeika” (zvērīgi labi iztulkojās (АБВГДейка)), bet atceros tikai to, ka bija skatīts. Nekādu dziļāku atmiņu neizdodas izspiest.

Laikam nākamais rindā bija ”Dzīvnieku pasaulē” (В мире животных), kur varēju vaigā skatīt mērkaķus, pērtiķus un visādas tuvas un tālas dzīvas radībiņas.

Neatceros, kurā brīdī sāku skatīties Ceļotāju klubu, bet bija gana aizraujoši- mierīgi varēju nodarboties ar kabineta ģeogrāfiju un gūt mazliet lielāku vizuālo priekšstatu lasītājām bibliotēkas ”Piedzīvojumi.Fantastika.Ceļojumi” un ‘”Apvārsnis” sērijas grāmatām.

No pašmāju veidojuma man atmiņā palicis vien ”Miedziņš nāk”, kur specefektu samazinātais Jarāns tēloja Miedziņu un nesamazinātais tēls vēl bija rūķītis Ķērpītis (piedodiet, neatminu, kurš tēloja).

”Brīnumu lauks” laikam pieskaitāms jaunības gadiem, jo kā nekā biju padsmitnieks. Tā īsti neatceros vai maz tā burtu minēšana aizrāva, bet bija interesanti just līdzi  raidījuma dalībniekiem. It sevišķi, ja tika spēlētas superspēles.

Otrajā video var iemest aci- tur ir pirmais raidījums, kuru vadīja Ļistjevs (tas pats, kuru savas mājas kāpņutelpā nošāva). Kaut kur tuvāk beigām ir superspēle ar superbalvām. Ehh, ko tālajā 1991.gadā vajadzēja postpadomju cilvēkam- stereo magnetolu, automašīnu, ledusskapi…

Vēl pie skatītajiem raidījumiem jāpieskaita ”Kas? Kur? Kad?” (Что? Где? Когда?), bet atceros tikai to, ka sēdēju un muti pavēris apbrīnoju gudros onkuļus (baidos izsaukt feministu dusmas, bet liekas, ka tantes tur nepiedalījās).

Laikam tas arī vairāk vai mazāk ir viss, kas palicis no bērnības/jaunības TV atmiņām. Maz, bet pilnīgi pietika gan tolaik priekš skatīšanās, gan tagad priekš sentimenta.

Patiesībā šis raksts manā galvā tapa jau pirms pusotra gada, kad palaidu savu atvasi pirmajā klasē. Mana vecā skola bija tik pazīstama, bet tajā pat laikā ar savu pārmaiņu skārumu. Vesela virkne to pašu skolotāju, to pašu ēdnīcas aromu (ok- līdzīgu), nošķiebtāku gaiteņu un paņurcītāku sporta zāli.
Bet tās ir atmiņas, kuras pagaisa savas atvases parādīšanas gaidās, kad divpadsmitie ievedīs pirmziemniekus.
Tik tagad neatceros vai skanēja Eolikas ”Zemeņu lauks”. Manā laikā tas tika drillēts katrā Zinību dienā.

Lai vai kā- vecāki savas atvases atstāja skolotājas un divpadsmito gādībā un paši naski devās ieņemt vietas sporta zālē, lai varētu no malas palūkot, kā mazie sāk savas skolas gaitas ar pirmo zvanu.
Un te, pēc mazliet sentimentālā ievada, seko reālistiskā nots.

Kamēr gaidīju savu pirmklasnieku, tikmēr garlaikoti varēju vērot kā sanāk tie skolnieki, kuriem šis pirmais septembris nav pats pirmais septembris. Un te nebija jābūt īpaši apveltītam ar smalku vērotāja aci, lai pamanītu mazu niansi ar laiku pirms gadiem 25-20.
Negribas izklausīties pēc kretīna manā vecumā, bet nāksies biežāk pieminēt- manā laikā tā nebija.

Proti, tad (es pieļauju, ka arī šobrīd nekas nav mainījies) bija iesaukas, kas nāca pateicoties eksterjeram- garais, sīkais, rižiks, resnais…
Un tieši par pēdējo- resnais.

Ja katrā gadā bija trīs klases (a-b-c), tad, labi ieskatoties, pa visām trim klasēm bija vai nu viens resnais vai viena resnā. Dažreiz nebija ne viena, ne otras. Pat papūloties nespēju atcerēties, ka bija tāds variants, ka vienā klasē bija divi resnie.

Tajā pirmajā septembrī varēja vērot kā klases pa grupiņām dodas iekšā sporta zālē uz svinīgo pirmo septembri. Un te nu jāsaka- resno netrūka.

Bail izklausīties pārspīlēts, bet katrā klasē bija pa resnajam vai resnai. Un it īpaši spilgti izceļas jaunākās klases. Gan puikas, gan meitenes.

Es labi saprotu- dzīve tā iekārtota, ka bērnelis ir apaļīgāks un pusaudžu gados izstiepjas, bet te jau vairs nav bērnelīgais apaļums. Te ir tauki.
Mums jau dikti patīk apsaukāt amerikāņus par resno nāciju, bet, negribu teikt, ka baļķis, bet paprāvs koka gabals jau nu noteikti savā acī būtu jāsaskata.

Un visu gadu vedot un sagaidot sīci uz/no skolas bija iespēja pavērot vēl vienu atšķirību no maniem laikiem- tad bija tikai skolas ēdnīca, kur bija tikai bezmaksas piens un maksas pusdienas (zupa, otrais un ķīseļveidīgais saldais) un dažsimt metrus tālā esoša kafejnīca, kur bija bulkas, saldējums, tēja un dikten dusmīga bufetniece.

Turpretī tagad ir netālu esoši divi veikali un kafejnīca. Kā arī skolas ēdnīca ar veikalam līdzīgu veidojumu stūrī, kur tirgo plastilīnam līdzīgus ēdienus dažādās krāsās. Plus vēl bulkas, konfektes un citāda ēdamdraza. Tāpat arī ēdamais vai dzeramais automāts. Iespēja bērniem neveselīgi iztērēt naudu ir vairāk nekā pietiekami.

Un tas arī pietiekami tiek darīts- aizejot uz klasi pēc bērna, varēja novērot tādas gastronomiskās izvirtības, ka gastrīts jau piemestos no skatīšanās vien. Visa klase vienotā ritmā stūķē ģīmī tādus brīnumus, ko viduslaiku cilvēks būtu dedzinājis uz sārta- cukurotas mēlītes, gumijveidīgi tārpiņi, kātiņkonfektes, krāsainie saldējumi…. Vienam puišelim tikai bija līdzi mājās gatavotas sviestmaizes.

Ārpus klases nav savādāk- principā viss, kas nopērkams skolas kafejnīcā ir skolēnu rokās un mutēs.

Un te varētu sākt arī diskutēt- tie resnie, kuri bija tik uzkrītoši pamanāmi pirmajā septembrī nāk no mazkustīgā dzīvesveida (datori, atbrīvojumi no sporta, vizināšanās vecāku automašīnā uz/no skolas, utt.) vai no neveselīgās pārtikas? Vai no abiem?

Protams, te būtu īsti vietā iestarpināt tekstu par to, ka manā laikā nebija ne iespēja pasēdēt pie datora vai kabatas tālruņa (knapi sāka parādīties videomaģi), ne nopirkt kādu našķi (vienu brīdi iespraucās Donald košļenes, bet tas bija tik īslaicīgi (un dārgi!), ka nav vērts pieminēt). Bet atkal bail izklausīties pēc kretīna manā vecumā.

Bet izklaides tajā laikā netrūka- bija sporta treniņi, pulciņi vai āra rotaļas. Bet nedomāju, ka vaina jāmeklē tehnoloģiju attīstībā un cilvēku vēlmei pielāgoties ērtākai dzīvei. Tāpēc es laikam palikšu pie tā, ka vaina jāmeklē ēdienā.

Smīnu izraisīja nesenā mediju ažiotāža par cīsiņiem skolas ēdnīcās. Redz, tur neesot īsti pareizs procentuālais sastāvs- gaļa pa maz. Tik viena lieta- cik tad bieži ir tie cīsiņi pusdienās? Vienreiz mēnesī? No tā statistiku izvilkt pagrūti.

Var jau teikt, ka šo problēmu var atrisināt vienkārši- nedot sīčiem kabatasnaudu, jo it kā bērns var iztikt bez skolasnaudas (ja pieņem, ka pusdienas tiek apmaksātas no vecāku naudas katru nedēļu). Vai arī nedaudz sarežģītāk- iztīrīt skolas teritorijā esošo tirgotavu no ēdamdrazas. Un stundu laikā ārdurvis ciet.

Saprotu, ka nevar bērnu audzināt kā sērdienīti, kurai ir tikai kliju maize un biezpiena cibiņa, jo kopīga iepirkšanās ir tāda kā neliela sociāla kopā būšana un pierašana pie kapitālisma sabiedrības. Un cik tad ilgi vecāki spēs noturēt bērnu īsā pavadiņā, lai tie netiktu līdz veikalu plauktiem, kur mīt aizliegtie augļi (kuri, kā zināms, ir divtik garšīgi).
Bet te vecākiem ir jāiespringst. Pie tam pamatīgi (Kā vecāks varu teikt- ir smagi. Ļoti smagi). Ja dod kabatasnaudu, tad ir jāskaidro kam labāk tērēt un ko labāk nepirkt. Un kāpēc nepirkt! Ja tomēr ir vēlme kaut ko pirkt, tad jāsaprot, ka tas ir našķis, nevis zupas vai kotletes aizstājējs. Nedaudz jau drīkts paniekoties.

Inde ir viss un inde nav nekas- inde ir daudzumā!

P.S.
Es negribu kādu mācīt vai aizskart kāda paradumus dzīvot kā pašam patīk. Bet tikai nedaudz mulsina tas novērojums, ka katrā klasē ir pa resnajam. Dažās pat vairāki. Būs grūtāk izvēlēties, kuru saukt par resno…

Zatlera reformu partija (ZRP) un “Vienotība” savos priekšlikumos konsultācijās par valdības koalīcijas modeli “Saskaņas centram” (SC) un nacionālajai apvienībai “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) piedāvājusi atzīt, ka “okupācija bija, okupantu nav”

LETA
13:12, 7. oktobrī, 2011

Mans pārdomas te laikam nav no svara, bet ieteiktu paklausīties Mirdzas Vizules (Latvijas Radio 1) interviju ar vēsturnieku Inesi Feldmani.
LR1 arhīvs
LR1 ziņu sadaļa.

Tviterī pieķērās humoristiska atziņa no šī raksta nosaukuma sērijas-

Aizņemšanās bija, bet parāda nav.

Tīri vai derētu paturpināt:
Slepkavība bija, bet līķis nav;
Krīze bija, bet bedres dibena joprojām nav;
Darbs bija, bet alga nav;
Rīkojums Nr.2 bija, bet jēgas nav;
…

Lieta tāda, ka pirms vairākiem mēnešiem tiku pie šādas iespējas. Mēģināšu nedaudz padalīties ar atmiņām par to, kā man gāja. Bez liekiem pušķojumiem. Tā, tīri informatīvos nolūkos. Varbūt kādam noder priekš nākotnes plāniem vai ir tāpat vien interesanti. Tā kā es dalos tikai ar savu skatu punktu, tad mēģināšu tā stipri virspusēji, bez konkrētiem vārdiem, citātiem un nosaukumiem.

Viss sākās ar epastu. Saņēmu to no kādas reklāmas aģentūras, kuri lūkojas pēc cilvēka, kam padodas komunicēt sociālajos medijos.

Tieši šis pēdējais teikums mani mazliet izbrīnīja, jo es nu sevi nekādi neuzskatu par cilvēku, kuram padodas socmediju komunikācija. Es sevi drīzāk dēvētu par antisocmediju cilvēku- tik vien uzturu savu virtuālišizofrēnisko personību iekš sava bloga un tvitera. It kā vēl esmu Feisbukā, bet dzīvību tur tik reti iepūšu, ka tas nav nopietni. Draugos tā arī līdz šim brīdim neesmu reģistrējies. ORBā tik vairākblogoju. Piekritīsiet, nekāds pirmrindnieks no manis nesanāk.

Lai vai kā epasts atnāca. Vārds pa vārdam, epasts pa epastam un nonācām līdz datumam, kad man jābrauc uz Rīgu un jāsatiekas viņu birojā uz mazu sarunu.
Atzīšos, devos uz šo sarunu tā arī īsti nesapratis, ko no manis grib- darbu, projektu, sarunu, blogu?

Satikāmies, parunājām (saruna bija tīri feina) un mēģinājām noskaidrot, kas ir viņi, kas esmu es, ko es protu, zinu un saprotu ar sociāliem medijiem. Tur, protams, es varēju parādīt, ka protu izgāzies pilnībā (te var pārlasīt ceturto rindkopu). Tā kā vēl biju iedomājies, ka varbūt viņiem ir kāda interese par manu blogu (tik nez kuram interesētu mans blogs?!) no sērijas, ka tur varētu šo to pasūtīt un ierakstīt (ja jau reklāmas aģentūra), tad es savlaicīgi pateicu, ka savā blogā svešos nelaidīšu. Nu tā- lai nevar pārprast un iedomāties ko pretēju.
Gala beigās palikām pie tā, ka man tiks atsūtīts uz epastu uzdevums. Tā, lai varētu saprast, kā es darbojos ar tekstu.
Uzdevumā tika iedoti vajadzīgie lielumi un virziens. Pēc tam vajadzēja uzdrukāt trīs atbildes un lieta darīta.

Te iespraudīšu nelielu iebildi- es biju nolēmis nepublicēt uzdevumu, bet rakstot šo ierakstu, sapratu, ka bez uzdevuma sanāks sausa runa. Tad nu te būs tas uzdevums un beigās ielikšu arī savas atbildes. Lai nav pa sauso.

Reiz dzīvoja vīrietis. Viņš bija dzīvespriecīgs, jautrs, pozitīvs, ar ļoti labu humora izjūtu, izskatīgs, bet ne iedomīgs par to. Nu gandrīz kā Egons Reiters. Viņam patika dot nesavtīgus padomus, tomēr vīrietis nekad citiem neuzbāzās ar savu viedokli. Īsts draugs būdams, viņš prata uzklausīt citus un būt tiem palīdzīgs plecs. Vīrietim, protams, bija arī savas vājības – patika ilgāk no rītiem pagulēt, neprātīgi garšoja saldējums (kā dēļ viņam, iespējams, vajadzēja nedaudz vairāk laika pavadīt sporta zālē, bet kuram gan mūsdienās atliek tam laika), patika sērfot pa viļņiem un arī internetā, meklējot lietas, ar ko viņam vienmēr izdevās būt kompānijas dvēselei. Vīrietis kā jau īsts vīrietis (nē, nepadomājiet – izklausās kā meiteņu sapnis, tātad gejs) cienīja foršu rokmūziku, bet bija viņam arī jūtīgā vieta – ar meitenēm paraudāt uz dīvāna pie skaistas filmas bija gadījies arī viņam. Bet tāpēc jau visi viņu mīlēja – ar viņu bija viegli, interesanti un bezgalīgi jautri.

3.uzdevums
Uzrakstīt runu, ar kādu vīrietis sevi iepazīstinātu visai Latvijai – bez ierobežojumiem, galvenais noteikums – tik jautri, lai gribētos vēl

Izlasīju un galvā dzima atbildes. Vēlāk padomāju un piedzima citas atbildes. Tad vēl padomāju un sapratu, ka varianti būs daudz, tāpēc labāk ķerties pie pirmā, kas ienāca prātā un sūtīt tik prom. Principā te nav daudz variantu- vai nu patiks vai nepatiks.

Tāpēc uzrakstīju atbildes un nosūtīju. Tik piebildīšu, ka šī uzdevuma laikā bija sācies Arābu pavasaris (Ēģipte izbauda un Lībija gaida rindā)un līdz ar to man, tīri nevilšus, sanāca atbildēs nedaudz iepīt politiku.

1.uzdevums
Nepieciešams aprakstīt vienu vīrieša dienu no viņa pozīcijas – 150 līdz 250 vārdi

Jūsu Muamars Kadafi.

Nu tā, tāds aptuveni arī bija/ir mans stāsts par manu pirmo darba interviju caur manu blogu. Nobeigums tā arī īsti nav, jo atbildi par to vai esmu derīgs tā arī nesaņēmu (solīja nedēļas laikā, bet…).

Tikai nepārprotiet- ļaunu prātu neturu. Man bija interesanti. Un man pilnīgi pietika ar šo interesantumu. Darīt tāpat man ir ko. Un no sarunas sapratu, ka vēl ir kādi trīs deguni, kurus gaida ciemos uz sarunu. Nezinu kādi viņiem bija uzdevumi, bet pieļauju domu, ka vismaz vienam atbildes bija labākas.

Visa šī stāsta morāle- nezinu…. Vispār- nevajag visu uztvert ar morāli.

Lieta tāda, ka man jau kādu laiku nomoka jautājums par kefīra ārstnieciskām īpašībām. Jau izsenis visi, dzeroši vai mazāk dzeroši, cilvēki zina par alkohola klātesamību kefīrā un (it kā) zina, ka kefīrs labi nodrot uz pohām.

Var jau būt, ka noder, bet nespēju iedomāties, ka es, pēc labi pavadīta vakara, nākamajā rītā kā pirmo vērtu vaļā kefīra pudeli. Man liekas, ka ir citi, daudz labāki argumenti par kefīru, jo pēdējais, manuprāt, noteikti izraisītu pēdējai ēdienreizei vēlmi pretoties gravitācijai.

Saprotu, ka ārstēšanās ir stipri individuāls pasākums un katrs organisms ir izstrādājis savu rehabilitācijas kursu, bet pat ar lielu piespiešanos nevaru atcerēties kaut vienu gadījumu savā necilajā pieredzē, ka kaut viens paziņa būtu apārstējis savas mentālās brūces ar šo balto dziru.
Varbūt nepareizā kompānijā būšu apgrozījies? Bet joks par kefīra procentiem un ārstnieciskajām īpašībām taču neradās no nekā?

Tā kā katrā jokā ir sava daļa taisnības, tad, lūk, mans (sākumā pieminētais) nomocošais jautājums- vai kāds cilvēks maz ir ārstējies (vai matījis kādu ārstējoties) ar šo piena un kefīra sēnīšu miksli? Un kāds bija rezultāts?

Tā kā man jau kādu brīdi ir tālrunis ar bakstāmo ekrānu, tad tur ik pa laikam ielieku kādu nieku ko pabakstīt. Pēdējais nieks ir spēle Diversion (mājaslapa un atrašanās Androīda marketā).

Visnotaļ pieklājīga spēle ar krāšņiem foniem, grūtiem un mazāk grūtiem izlēkājošiem līmeņiem, kuru ir gana daudz, lai spēle nebeigtos jau pirmajā dienā. Kā arī pats galvenais- nav jāmaksā.

Tā nav reklāma. Tik tāda maza pačukstēšana priekšā, ja kādam nagi niez ko pabakstīt.

No ārpuses nemaz nepateiksi, ka pircējai vārētu būt kādas īpašas vēlmes. It kā parasta tante pirmspensijas vecumā, kurai sajēgai par dzīvi vajadzētu būt pietiekamai, lai nevajadzētu apkārtējiem brīnīties. Bet, tomēr…

Tantei sagribējās mellenes. Veikalā mellenes bija. Tante ir gatava iegādātie kādu puskilogramu, bet vispirms jāprecizē ļooooti svarīgs jautājums: Kas tās mellenes lasīja? Vai tie gadienā nebija čigāni vai bomži?

Pārdevējs visnotaļ centīgi mēģināja pārliecināt, ka ogas salasīja un atveda kārtīgs latviešu puika (kas arī tā bija). It kā tas ogām nodrošinātu labāku pievienoto vērtību un melleņu asins tīrību. Kārtīgas āriešu mellenes. Blondas un ar zilām acīm.

Tante nomierinājās un nopirka savu porciju ar ogām. Gaidot sava pirkuma pārvietošanos no kastes uz iepirkuma maisiņu, tante vēl cītīgi purpināja savu mantru par to, ka ar tiem čigāniem un bomžiem ir tīrais negals. Visur šamie ir. Traki, nevar pat kārtīgas ogas nopirkt.

Un ko pārdevējs? Skaidri saprotams (rakstīts tantei sejā), ka nav vērts censties pierādīt vēl kādu citu taisnību nekā to, kas tantei iesēdies galvenajā čakrā. Formē pirkumu un mēģina prātā aptvert to, ka cilvēki ir tik… dažādi (varētu te jau ielikt J.Liepnieka izteikto piezīmi par tautu pēc referenduma rezultātu paziņošanas).
Oga jau pie tā nav vainīga.

P.S.
Nebija jāizdzer daudz- tikai 5 pudeles :)