Pāris dienas atpakaļ darba darīšanas aizvizināja mani līdz Lestenei. Tā kā nebija tur būts (vismaz apzinīgā vecumā), tad nolēmu, ka pie reizes jāapmeklē Lestenes brāļu kapi un jāuztaisa pāris bildes par piemiņu.

Divkāršs prieks, ka vieta ir pat ļoti sakopta un es tur nebiju vienīgais apmeklētājs- pirms manis vecākas kundzītes meklēja uz sienas iegravētu kādu personas vārdu un nedaudz vēlāk atbrauca divi sirmi kungi.
Bildes uz nekādu augsto mākslu nepretendē, bet tāpat atļāvos nelielu porciju ielādēt flickr.

Ja brīvdienās ūdens nenāk no augšas, tad jāizdara tā, lai tas būtu apakšā. Pēdējā nedēļas nogalē noorganizējām nelielu divdiennieku pa Ventu, maršrutā Kuldīga- Nabas ezers (kempings Nabīte).

Tā kā šis bija ģimenisks pasākums ar maziem bērniem un piepūšamām laivām, tad bijām rēķinājuši, ka divas dienas pilnīgi pietiks šim posmam. Un pietika arī- upē straume bija manāma, pirmajā dienā ik pa laikam uznākošais pretvējš neko daudz nemaisīja un padebešu rasa ar nebojāja ūdens izbraucienu.

Priekšdarbi bija pavisam minimāli- tik vien kā netālu no Virkas muižas (varēja piebraukt pie pašas upes) izkāpt no automašīnām un kamēr lielākā laivinieku daļa pumpē laivas un asina airus, tikmēr šoferi aizdzina daļu automašīnas līdz pārdesmit kilometrus attālajam kempingam Nabīte, kur bija paredzēts finišs. Kempinga saimnieks laipni atļāva atstāt automašīnas stāvlaukumā (Ls1 no automašīnas diennaktī) un izstāstīja kā nepabraukt garām kanālam, kas savieno Ventu ar Nabas ezeru (šo informāciju gan noprasiet, ja plānojat tādu pašu maršrutu, jo ne kanāls, ne norāde uz ezeru nav tik viegli ieraugāmi).

Tālāk šoferi ar vienu automašīnu atgriezās Virkas muižā (naudu par automašīnas stāvēšanu neprasīja) un ceļojums varēja sākties.

Ja šis upes posms būtu jānoraksturo tikai ar divām izvēlēm (interesants vai garlaicīgs), tad es teiktu, ka garlaicīgs. Garlaicīgs tāpēc, ka reti kad krastos pavīdēja kāda smuka ainava- krasta atsegumi, interesanta celtne, koki, krāces…. Faktiski šo varētu dēvēt par lēnu-garu-pūšļojam-un-atpūšamies posmu.

Arī krasti nebija diez ko viesmīlīgi- tādu pirmo nakšņošanas vietu ieraudzījām tikai pirms Abavas ietekas Ventā, bet tā nu bija uz goda- ar soliņiem un galdiņu un vietu teltīm.

Nākamajā rītā, īsi pēc enkuru pacelšanas, mūsu nakšņošanas vietu, zvaniņiem šķindot, apmeklēja ”inspektori”:

Jau pavisam drīz bijām pie Abavas ietekas, no kuras diezgan biezā slānī nāca ārā kanoe ekipāžas.

Pēc tam turpinājās tas pats, kas iepriekšējā- lēnu garu atpūšoties darbinājām airus un pie iepriekšminētām norādēm (pelēka māja, augstsprieguma līnija) sameklējām Nabas kanālu (laikam tā to dēvēja). Šis laikam bija tas grūtākais (cik nu vispār bija grūti) posms- sekls, šaurs un pret straumi. Lai vai kā- tikām līdz kempingam, kur pēc kravāšanās uzsākām atpakaļceļu.

Pa ceļam vēl piestājām Sabilē, lai paskatītos tuvumā uz lupatu lellēm.

P.S.

Ja jums šajā maršrutā ir nepieciešamas glābšanas vestes (tas laikam vairāk ir domāts sīčiem), tad pa ceļam Rendā tās var par Ls1/diennaktī saņemt. Tante ir ļoti atsaucīga un laipna. Man iedeva sīcim vesti pat nepaprasīja ne drošības naudu, ne dokumentus.

turpinājumā vēl dažas bildītes (vakarpusē mēģināšu ielikt vairāk un lielākas bildes iekš picasa):

Pēc Baltijā garākā dambja šķērsošanas nokļuvām Sāmsalā un devāmies aplūkot Valjala Sv.Mārtina baznīcu.

Par baznīcu īsumā:

Vecākā Sāmsalas baznīca un datējama ar 13-tā gadsimta pirmo pusi. Tājā novērojams romiešu un gotiskā stila sajaukums. Tajā ir divi masīvi kristāmtrauki, viens sākotnēji piederējis Haapsalas baznīcai, un otrs piederējis Põide baznīcai, kuri datējami ar 14-tā gadsimta pirmo pusi. Freskas uz kora telpas ziemeļu sienas datējamas ar 13-to gadsimtu, tās vairākas reizes tikušas restaurētas. Altāris un altāra gleznas ir no 19-tā gadsimta. Vitrāžas logi ir Doloresas Hofmanes darbs un datējami ar 1970. – 1980. gadu.

Baznīca bija aizslēgta un atslēga bij… vienkārši sakot- trāpījāmies uz to reto brīdi, ka baznīca ir paņēmusi atpūtu un tāpēc iztikām ar ārpuses aplūkošanu. Būve ir liela un iespaidīga, tikai mazliet aplupusi (vecums, vecums…).

Kā nākamais objekts programmā bija Kāli meteorīta krāteris (kā tad bez tā).

Par krāteri īsumā:

Igaunijas unikālākais ģeoloģiskais objekts. Agrīnie pētnieki apļa formas Kāli krāteri uzskatīja par vulkāniskas izcelsmes ieplaku vai plaisu, ko radījusi kaļķakmens, ģipša vai sāls izšķīšana. Pirmo reizi iespēja, ka ūdenskrātuves rašanās iemesls varētu būt meteorīts, tika pieļauta 1922. gadā. No tuvējiem krāteriem 1937. gadā tika atrasti 30 meteorīta dzelzs fragmenti. Fragmentu analīze apstiprināja, ka kosmiskais ķermenis, kas nokritis Kāli reģionā, ir viens no biežāk sastopamajiem dzelzs meteorītiem. Kopumā ir 9 krāteri. Galvenajā krāterī ir dabiski izveidojusies ūdenskrātuve, kas pazīstama arī kā Kāli ezers. Tā diametrs svārstās no 30 līdz 60 metriem, atkarībā no ūdens līmeņa. Tā dziļums ir no viena līdz sešiem metriem. Ezers tiek apgādāts no gruntsūdeņiem un nokrišņiem. Ezera dibena nogulumiežu slāņi ir vairāk nekā sešus metrus dziļi un līdz pat 4 000 gadus veci. Kāli ezeram ir liela nozīme arī tradīcijās. Tas bija pazīstams arī kā svētais ezers un ir arheoloģiski pierādījumi, ka vairāku gadsimtu garumā tā bijusi upurvieta.

Kamēr rausāmies ārā no kempera, tikmēr bija iespēja paklausīties daiļo igauņu valodu- kārtīgu paraugstundu pa visu miestu sniedza kāds manāmi iereibis vecigaunis, kurš stūma savu riteni un uzrunāja jauniešus, kuri turpat braukāja ar savu autiņu (laikam pa skaļu vai par ātru brauca).

No krātera nekas vizuāli iespaidīgs tur nav- apļveida zaļūdens dīķītis ar apkārt esošu valni, kuram pa kori arī apgājām riņķī. Foto, video un braucam tālāk.

Tā kā tuvojās vakars, mēģinājām raitākā riksī tikt uz Kuresāri, lai apskatītu bīskapa pili, bet kārtējo reizi laiks bija pa īsu- pils bija ciet. Tas, protams, netraucēja kārtīgi pastaigāties pa pils pagalmu un tā apkārtni. Un jāsaka, ka ēka patiešām ir apskates vērta- labi saglabājušies milzīgi mūri, kuriem vienā pusē pat ierīkota brīvdabas estrāde ar skatuvi un solu rindām.

Par pili īsumā:

No visām viduslaiku pilīm Baltijas valstīs šī ir vislabāk saglabājusies. Pils celta no cirstiem dolomīta blokiem 14-tā gadsimta otrajā pusē. Celtnes pamatā ir kvadrāta forma, kurā sienu garums ir 43 metri. Celtnes ziemeļu galā ir divi torņi: sargtornis, kas saukts arī par garo Hermani, un aizsargtornis jeb Sturvolt. Arī ieeja pilī ir izvietota ziemeļu pusē. Celtnes centrā atrodas kvadrātveida iekšpagalms, ko ietver velvētas ejas, tā saucamais klosteris pirmajā un otrajā stāvā. Pilī izvietotas Sāmsalas muzeja vēstures un dabas nodaļas.

Pēc salas vienīgās pilsētas apmeklējuma devāmies tālāk uz Mihkli saimniecības muzeju, kur var gan pavērot vējdzirnavas, gan 20.gs sākuma Sāmsalas saimniekošanu.

Par muzeju īsumā:

Mihkli saimniecība ir raksturīgs rietumu Sāmsalas naturālās saimniecības piemērs, kādas tās bija 1930-tajos gados. Lielākā daļa atlikušo ēku datējamas ar 19-tā gadsimta vidu. Lielāko daļu no redzamajām mēbelēm izgatavojuši ģimenes locekļi sešu paaudžu laikā. Saimniecība sastāv no jaunākas mājas, kurā dzīvo ģimene (guļbūves māja bez pamatiem), un vecākas mājas, kas izmantota arī kā rija, ēkas, kurā tikuši izgatavoti riteņi saimniecības ratiem (ratu māja), kalves, vasaras virtuves, divām klētīm, un melnās pirtiņas (pirts bez dūmvada). Pārsimts metru attālumā no saimniecības kompleksa atrodas koka vējdzirnavas.

Nākamais rindā bija Kihekonnas ciems, kurā bija jāapskata gan Sv.Miķeļa baznīca, gan netālu no tās esošais zvanu tornis (tornītis).

Par baznīcu īsumā:

Oriģināli baznīca tikusi celta 13-tajā gadsimtā. Pašreizējais, vairāk kā 60 m augstais zvanu tornis tika uzcelts 19-tā gadsimta beigās. Pirmais zvanu tornis tika uzcelts 17-tajā gadsimtā un atrodas pārsimt metru attālumā no baznīcas. Tas ir vienīgais atsevišķi uzbūvētais un vēl arvien esošais zvanu tornis Baltijas valstīs. Renesanses stila altāra gleznojumi datējami ar 16-tā gadsimta beigām. Kancele ir aptuveni no tā pat laika un ir vecākā saglabājusies kancele Sāmsalā.

Pēc tam, kad bijām izstaigājuši un apstaigājuši baznīcu, mums tantiņa-durvju sargs piedāvāja uzkāpt augšā tornī un pavērot apkārtni no putnu lidojuma (zemu lidojošu putnu). Iedeva atslēgas uz torņa eju un vēl binokli ar. Tik piekodināja striķus neraustīt- sāks zvanīt lielie zvani. Mēs kā jau kārtīgi tūristi izstaigājām visu torni un striķus neaiztikām, aplūkojām abus milzīgos zvanus un pēc kārtas(lai izvairītos no caurvēja) atvērām visus slēģus vaļā, lai pavērotu apkārtni.

Kādus simts metrus no baznīcas atrodas zvanu tornis, kas vairs nedarbojas (nav zvani) un esot uzbūvēts uz seniem apbedījumiem (tā mums baznīcas tante stāstīja).

Tālāk ceļa vēji pūta uz Pangas stāvkrastu, bet pa ceļam piestājām un apskatījām Pidula muižu- parasta ēka ar parastu muižas parku (ja tā drīkst to dēvēt). Ja nav īpašas vajadzības apstāties, tad šo objektu var arī izlaist.

Par muižu īsumā:

Tā ir vienkārša vienstāvu ēka ar augstu dakstiņu jumtu. Pateicoties tās proporcijām un vienkāršajām, bet precīzi nostrādātām detaļām, tā tiek uzskatīta par Igaunijas pievilcīgāko baroka stila muižas māju. Tiek uzskatīts, ka ēka ir datējama ar 18-tā gadsimta vidu, piebūves – ar 19-to gadsimtu.

Pēc muižas apskates devāmies uz Pangas klinti- trāpījāmies diezgan vējainā laikā tur un tāpēc pārāk ilga pastaiga nebija, lai gan sava pusotra stunda tur tika pavadīta. Beigās tā jau vairāk izvērtās kā pastaiga pa taciņu gar klints malu, nekā pašas klints vērošana. It kā jau atrodies pašā jūras malā, tikai 20 metrus augstāk, bet īsti to skatu izbaudīt nesanāk. Nebūtu tik nežēlīgs vējš, tad varētu mēģināt nokāpt stipri pirms ‘’oficiālā’’ apskates punkta un tad paieties gar klints pakāji (pieļauju domu, ka tas ir paveicams).

Par klinti īsumā:

Panga klints ir augstākā Sāmsalas un Muhu ziemeļu krasta klints. Tās augstākā vieta sasniedz 21.3 metrus un ir aptuveni 2.5 metrus gara. Tieši zem ūdens ir arī otra klints, kas veido gandrīz perfektu pusapli un šķeļ viļņus. Saskaņā ar tradīcijām, Panga klints salas iedzīvotājiem bija upurvieta pirms pievēršanas kristietībai. Ir nostāsti par aitu un citu dzīvnieku upurēšanu, nemaz nerunājot par obligātajiem jaunavu ziedojumiem. Ir arī nostāsti par alus ziedošanu jūras dieviem, kas sniedzas līdz pat 1930-tajiem gadiem, lai nodrošinātu labu lomu un mierīgu jūru.

Lai vai kā- objekts tika apskatīts un prom braucot varējām aplūkot visuresošos suvenīrus no ‘’Sāāremāā dolomitt’’ (kā pārdevēji saka) un kadiķiem, un nospraust kursu uz Anglas vējdzirnavām.

Par vējdzirnavām īsumā:

Tas ir vienīgais saglabājies vējdzirnavu pakalns Sāmsalā. Savulaik, katrā ciemā bija vējdzirnavu pakalns – pakalns, kas pakļauts visiem vējiem un tajā tika celtas visas ciema vējdzirnavas. 1925. gadā, kad Anglā bija 13 sētas, tajā atradās deviņas vējdzirnavas. Mūsdienās, pat tikai piecas atlikušās, atstāj vienreizēju iespaidu.

Feini, ka nekur nebija jābrauc pa sānielām un jāmaldās, bet mierīgi ceļa malā atrodas visas piecas dzirnavas, kuras var pēc sirds patikas sabildēt un par mazām igauņu naudiņām arī aplūkot no iekšpuses. Tāpat arī suvenīri, saldējums un kāju izlocīšanai dažas atrakcijas pagalmā- šūpoles, milžu soļi (tā laikam tos dēvē mūspusē- staba galā uzslietā ratu ritenī piesietus striķus, kuros ieķeras un ar savu kāju spēku karuseļo apkārt stabam) dažādas būdas un būdiņas.

Kā pēdējais salas apskates objekts ir Karjas Sv.Katrīnas baznīca.

Par baznīcu īsumā:

Tā ir Sāmsalas mazākā viduslaiku baznīca, datēta ar 14-to gadsimtu. Karja baznīca ir slavena ar tās dekoratīvajiem elementiem. Ir saglabājušas dažas sienas freskas. Baznīcas kora telpas griestus rotā vairāki mistiski, maģiski simboli, piemēram, trīs zaru triskele, velns, kas skatās cauri tās zariem un pentagramma, kā arī citas. Karja baznīcas kancele datējama ar 17-to gadsimtu, savukārt neogotikas stila altāris datējams ar 19-to gadsimtu.

Tā kā bija jau pavēls, tad īpašas cerības, ka tiksim aplūkot baznīcu no iekšpuses mums nebija, tāpēc mierīgu sirdi apstaigājām baznīcu un pavērojām visai dīvainus elementus uz baznīcu ārsienām.

Pēdējais apskates objekts tika aplūkots un varējām mierīgu sirdi nospraust kursu uz mājām. Pirmais ceļojums uz Sāmsalu (un pirmais ceļojums ar kemperi) tika vairāk vai mazāk veiksmīgi noslēgts un kaut kad var sākt domāt par nākamo tūri uz šo salu (vēl varētu pieķert klāt Hījumā), jo kā jau teicu- viena nedēļas nogale ir par īsu, lai Sāmsalā un Muhu salā apskatītu visu apskatāmo. Vēl vienam ceļojumam noteikti ir palicis ko redzēt.

Ar šo es arī noslēgšu ceļojuma apskatu, vēl tik mēģināšu uztaisīt mazu kopsavilkumu par šo ceļojumu ar dažām noderīgām lietām (ja nu kādam noder).

Bildes šoreiz neliku, jo iepriekš jau minēju, ka iekš mana picasa tās var aplūkot.

Abas iepriekšējās daļas var aplūkot šeit un šeit.

Pēc Koguvas ciema apskates braucām aplūkot nākamo apskates objektu- Ēmu vējdzirnavas. Īsti nebija skaidrs, kāpēc šīs vējdzirnavas ir īpašākas par pārējām dzirnavām, kuras abās salās netrūkst, bet piestājām un aplūkojām. Galu galā, turpat ceļa malā tās atrodas un taisni vai nepieklājīgi būtu vienkārši pabraukt tām garām. Turpat var nopirkt arī ieejas biļetes uz abiem objektiem (dzirnavām un pilsdrupām) kā arī iegādāties suvenīrus.

Īsumā par dzirnavām:

Vējdzirnavas uzcēla Jüri Ling vēsturiskajā Ēmu sētas vējdzirnavu vietā. Tās ir darbojošās vējdzirnavas, pašlaik tajās izvietots muzejs. Neskatoties uz to, ka dzirnavas pašas par sevi vairs nav būtiska naturālās saimniecības daļa, Ēmu tipa dzirnavas tiek uzskatītas par Sāmsalas simbolu, tās ir būtiska ainavas daļa un ir cieņas apliecinājums mūsu priekšteču darbam un sasniegumiem.

Turpat tuvumā bija arī pilskalna drupas, bet tā kā mums vēl priekšā bija busiņš ar tūristiem un mums vēl bija daudz ko citu redzēt, tad nolēmām doties uz nākamo objektu- Lāsu strausu fermu.

Par drupām īsumā:

Muhu pilskalna drupas ir gandrīz apaļas formas, ārējais diametrs ir 100 – 110 metri. Lielākā pilskalna aizsargvaļņa daļa tika sagrauta, kad tika celts dambis pār Väike Väin uz Sāmsalu (1894.- 1896. gadā), jo lielākā daļa sienas akmeņu tika izmantoti dambja izveidei. Dambja sākotnējais augstums (8 m) ir saglabājies tikai ziemeļrietumu daļā. Gan Muhu pilskalns, gan Sāremā pilskalns, kas pastāvēja senos laikos, tikuši celti gadu tūkstoša sākumā.

Pēc kartes spriežot bija jābrauc kāds gabaliņš uz priekšu no Ēmu vējdzirnavām, bet dzīvē izrādījās, ka turpat blakus ir, tik jāgriežas ielas pretējā pusē un pa mazu līkumotu celiņu drīz mūsu kemperis piestāja pie Lāsu strausu saimniecības.

Turpat pie ceļa esošajā veikalā/kasē nopirkām biļetes uz mazo zvēru dārzu un noklausījāmies/noskatījāmies no strausiem pagatavotās kosmētikas un veikalā esošo olu, spalvu un ādas eksponātu demonstrācijas. Pirkumi šoreiz izpalika, jo taisni tas ko vajadzēja/gribējās uz vietas nebija (kā vienmēr), tāpēc devāmies līdzi gidei uz putnu un zvēru skati.

Latvijā esošās strausu fermas vēl nebija nācies aplūkot, tāpēc šī sanāca tāda kā iepazīšanās ar švammveidīgi-garkaklainajiem putniem. Gide pasniedza kukurūzas graudus un varējām pabarot lielās vistas. Kā parasti- bildes, video. Turpat netālu aizgājām līdz nākamajam aplokam, kur ganījās kādi 5-6 poniji. Tālāk emu pārītis un vēl tālāk nandu. Tos barot mums neviens nepiedāvāja, tāpēc uztaisījām dažas bildes un devāmies pie pēdējā aploka, kur mīt ķengurs un pāris valabiju (mazs, spalvains ķengurs). Nevarētu teikt, ka visa eksotika mani atsēdināja uz pakaļas, bet paskatījušies bijām un varējām doties tālāk.

Neliela piebilde pie šī zvēru dārza- demonstrēšana notiek diezgan mazā teritorijā un nekāda pastaiga tur nesanāk. Vienkārši dodies no viena maza, ar stiepļu pinumu apvilkta aploka uz nākamo un skaties, kas viņpus žoga skraida vai lēkā. Tā kā bija nolijis vēl lietutiņš, tad neliela piedeva ar dubļiem šos putnus nedaudz vairāk pielīdzināja garkājainām slapjām vistām. Bet, kā jau teicu- paskatīties var.

Pēc igauņu strausu aplūkošanas tālākais ceļš mūs veda uz Sāmsalu. Uztaisījām vēl nelielu pitstopu uz dambja, kas savieno abas salas (tur ir divas tādas kabatiņas), lai pavērotu jūru un precizētu maršrutu pa lielāko Igaunijas salu- Sāmsalu.

Šoreiz Muhu salā neaplūkoti palika vairāki objekti- Kuivastu taverna, Tammisaare saimniecības muzejs Moegu, Üüguklints, Ussimätta akmens kapukalni Mäla ciemā (Mäla kapkalns), Pedastes muiža, bet kā jau teicu- kaut kas ir jāatstāj arī uz nākamo reizi, jo vienā nedēļas nogalē nevar abās salās visu aplūkot. Ir iemesls atgriezties.

Tagad tālākais maršruts ir Sāmsalas skaistākās vietas (vismaz daļa no tām).

turpinājums sekos

Atvainojos par neplānoti lielo pauzi starp abiem rakstiem (te būs ievads).

Piektdienas rītā pārcēlāmies ar prāmi no Virtsu ostas uz Kuivastu, Muhu salā. Tā kā laiks bija ne paŗāk saulains un ne pārāk stabils (es domāju nestabili nelietains), tad nolēmām izmatot šo dienu Muhu salas apskatei.

Sala it kā nav liela, bet arī te ir ko redzēt un pirmā pieturvieta mums bija paredzēta Tammisaare saimniecības muzejs Moega, bet diemžēl uzraksts vēstīja, ka muzejs ir slēgts. Nekas, mierīgu sirdi devāmies tālāk, jo ceļojums tikko ir sācies un galu galā- ir taču kaut kas jāatstāj arī uz nākamo reizi.

Par muzeju īsumā:

Ekspozīcija tika veidota kā tūristu piesaistes objekts, un to veidoja autentiskas klētis un vējdzirnavas. Ēku iekštelpās ir iespējams apskatīt vairāk kā 100 gadus vecu vēsturisko ieražu atainojumu, izmantojot manekenus.

Nākamais apskates objekts ir Līvas Sv.Katrīnas baznīca

Īsumā:

Viena no vecākajām Igaunijā. Celta 13.gadsimtā, tā ir lielisks agrīnās gotikas stila piemērs ar harmoniskām proporcijām un Bizantijas ietekmētiem sienas gleznojumiem. Interesanti ir trapecveida formas kapakmeņi ar pagānu simboliem. Baznīca tikusi uzcelta Muhu salas iedzīvotāju upurvietā.

Mums pa priekšu baznīcā iegāja vācu tūristi, kuri turp atbrauca ar leišu autobusu (!?) un pēc īsa gida pastāsta viņi visi vienojās kopīgā dziesmā. Bija tāda kā nerealitātes sajūta uz īsu brīdi- pēkšņi baznīcas sienās esošo klusumu izdzenāja vecāku gadagājumu kungu un kundzīšu balsis. Jestrā ritmā dziedātā dziesmiņa skanēja patiešām labi un tikai dziesmai beidzoties man iešāvās doma, ka vajadzēja šo visu nofilmēt. Bet nekā, vai nu pārsteiguma moments pie vainas vai arī Igaunija nedaudz ietekmē domāšanas ātrumu.

Uzkāpām arī baznīcas augšstāvā un varējām redzēt kā izskatās baznīcas griesti no otras puses.

Tālāk sēdāmies savā kemperī un devāmies uz nākamiem diviem objektiem, kuri atradās vienkopus- Koguvas ciems un tā centrā esošais Muhu muzejs.

Īsumā par abiem:

Koguva ir vislabāk saglabājies Igaunijas dzīvojamais ciems. Visas ciema celtnes ir aizsargājami vēstures pieminekļi. Lielākā daļa celtņu datējamas ar 19-to gadsimtu. Vecākās ēkas pašā ciema centrā, datējamas ar 18-to gadsimtu. Tradicionāli Sāmsalas sēta sastāvēja no garas saimniecības mājas, kurā dzīvoja ģimene un kuras lielā istaba parasti tika izmantota arī labības kulšanai, vairākām klētīm, pirts, kūts un vasaras virtuves. Nereti bija arī smēde. Labības, gaļas, zivju un apģērbu klētis bija celtas atsevišķi. Attiecīgi dažādo klēšu izmērs bija atkarīgs no ģimenes lieluma un turības. Akmens sienas Koguvas ciemā ir vairāk kā 200 gadus vecas. Ciema muzeja centrs ir Tooma sēta, kas bijušas rakstnieka Juhana Smūla senču dzimtas mājas.

Muzejs atrodas pašā Koguvas ciema centrā. Tooma sēta – igauņu rakstnieka Juhana Smūla dzimtas mājas – ar saimniecības ēkām un saimniecības aprīkojumu ir muzeja sirds. Interesanta ir arī vecā ciema skola, kas ir datējama ar 19-to gadsimtu, un Koguva Välja muzeja administratīvajā ēkā izstādītās etnogrāfiskās tekstilijas (Muhu tautas paražas un kāzu segas).

Tā kā mēs bijā ar sīčiem, tad nolēmām, ka muzeju lietas šoreiz izpaliks- pietiks ar vienkāršu pastaigu pa ciemu un pavērošanu kā tas izskatās.

Un jāatzīst, ka ir ko redzēt- dažas ļoti glītas mājiņas, dažas mazāk glītas. Akmens krāvumu sētas un gandrīz pie visiem vārtiņiem uzraksts ‘’Private’’, kas nozīmē, ka brīvi iet pagalmos nevar, jo, lai arī šis ir kā brīvdabas muzejs, tas tomēr ir apdzīvots ciems.

Ciems nav liels un kādas stundas laikā to var izstaigāt un pavērot kā dzīvo igaunīši vecās (senās) mājās. Dažas mājas piedāvā arī nakšņošanas iespējas, tā kā, ja ir sagurums, tad var pārlaist nakti senā Muhu salas ciemā.

Nezinu vai tas tīšām priekš senatnīguma un mežonīguma atstāts, bet ciema ceļš bija diezgan bedrains un peļķains, kā arī zāle bija paaugusies nedaudz virs vēlamā. Lai gan tie jau ir sīkumi un pat bieži skatoties caur fotoaparāta actiņu var mierīgi no peļķēm izvairīties. Toties labierīcības bija līmenī- viss tīrs, kārtīgs un pat izlietne ir kur rokas nomazgāt. Vispār ar labierīcībām abās salās viss bija kārtībā- tur ir padomāts par to, lai tūristiem nevajadzētu paātrināt soli apskates objektā un meklēt ērces krūmājos.

Ciemā varēja labi pamanīt cik ļoti esošo skatu izbojā nepārdomāta būvniecība un remonts- viena ēka tika pārbūvēta un izmainītas bija ne tikai pašas ēkas proporcijas, bet arī tika izmantoti modernie materiāli. Īsāk sakot- pamatīgi sabojāta ainava.

Pēc ciema aplūkošanas pamanījām turpat blakus esošās vējdzirnavas spārnus, kas nevienā kartē nebija minēta, bet tas jau nemaisīja mums to aplūkot. Diemžēl, apkārt esošā sēta mums neļāva pieiet tai klāt, tāpēc iztikām ar pavērošanu no aizžoga.

Pabeidzot Koguvas ciema apskati, devāmies uz stāvvietā novietoto kemperi, kur ceļojuma skice un karte vēstīja, ka nākamais objekts mūsu programmā ir Ēmu vējdzirnavas un turpat netālu esošā Lāsu strausu saimniecība.

turpinājums sekos

Pagājušajā nedēļas nogalē devāmies kārtīgā izbraucienā pa kaimiņzemes lielāko salu Sāremā jeb Sāmsalu (kā nu kuram labpatīkas to saukt). Tā kā ceļot bijām nolēmuši divas ģimenes ar maziem bērniem, tad nolēmām šādam ceļojumam noīrēt kemperi. Tā teikt- visi zem viena jumta un nav jāuztraucas par liekām pauzēm un pitstopiem.

Izmantošu izdevību un ieteikšu ļoti labu un atsaucīgu vietu, kur var noīrēt kemperus- KTS. Mums bija nepieciešams šāds agregāts ar septiņām vietām, tāpēc arī apstājāmies pie šīs adreses. Protams, iekārdināja arī diezgan pieklājīgā īres cena- tikai Ls65 diennaktī par 2008.gada modeli. Jāatzīstas, ka par kempera īri nospriedām tikai kādas 10 dienas pirms ceļojuma sākuma un nebija lielas izredzes, ka mums vajadzīgajā laikā tiksim pie riteņmājas. Bet tikām- sazinājāmies ar augstākminēto kantori un nākamajā dienā devāmies apskatīt sev interesējošo katamarano kemperi. Tieši mūsējais uz vietas nebija, bet bija mazāks- nekas, ieskatam derēja tīri labi. Galvenais bija attieksme pret klientu (pret mani) un šajā ziņā viss bija ļoti labi. Pat varējām mierīgu sirdi savākt kemperi iepriekšējā vakarā pirms ceļojuma un lieku naudu par to neprasīja. Arī nodošana bija cilvēcīga un neviens minūtes neskaitīja- pateica, lai tik kādu stundiņu iepriekš uzzvana. Katrā ziņā vajadzības gadījumā griezīšos turpat un arī citiem ieteikšu turp doties.

Atgriežoties pie paša ceļojuma- bija ieplānots piektdien no rīta izbraukt un svētdien vakarā atgriezties. Sanāca tā, ka izbraucām ceturtdien vakarā. Bijām jau nopriecājušies, ka ietaupīsim pāris stundas, kuras varēsim veltīt vēl kādam papildus apskates objektam, bet nekā- sanāca apskatīt tikai nelielu daļu no abām salām (Muhu un Sāmsala). Lai gan- it kā viss ko gribējām tas arī tika apskatīts un tai pat laikā ir palicis ko redzēt arī priekš otra brauciena uz šīm salām.

Gatavošanās process bija ļoti vienkāršs- apkopo pieejamo informāciju internetā un atliec punktiņus kartē. Viss. Tālāk jau tikai braukšanas vaina.

Braukt mēs izdomājām pa Igauniju un Virtsu pilsētā ar prāmi pārceļamies pāri uz Sāmsalu. Vēl it kā varēja izmantot prāmi no Ventspils, bet nepatika ne cenas, ne ilgais jūras brauciens. Galu galā, pa sauszemi vienmēr var apstāties un apskatīt kādu interesantu objektu pa ceļam.

Ceturtdien vakarā saņēmām savu vairāk kā septiņus metrus garo riteņmāju un devāmies ceļā uz mazās kaimiņvalsts lielo salu. Vajadzēja kādas 5-10min, lai pierastu pie augstās sēdēšanas un auto gabarītiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā varu teikt, ka vienīgā aizķeršanās bija bremžu uguņu izbeigšanās, bet tā, ar kempera saimnieka rīcību, tika operatīvi novērsta un tālākais ceļš bija mierīgs un gluds kā Igaunijas gludie lielceļi (un mazceļi).

turpinājums sekos

P.S.

Būs arī bildes (varbūt arī kāds video), kuras tuvākajās dienās ievietošu savā picasa albūmā.

Noknipsēju pāris bildes, un nelielam ieskatam ievietoju tepat blogā:

Bildēs var redzēt, ka abiem kokiem netrūkst sausu zaru, laikam vecums dara savu. Čiekuri ienākoties septembrī, tāpēc nevienu glītu eksemplāru neatradām.

Skujas šīm priedēm ir smukos pušķīšos.

Nobeigumā vēl uztaisīju abu koku kopbildes (sastiķēju kopā no trim attēliem. Pirmais stiķējiens, tā kā lūdzams pārāk skaļi nebakstīt ar pirkstu).

Ne pārāk senos laikos un ne pārāk tālā zemē, pašā Jūrmalas viducī atrodas pasaku valstība. Starp Dubultu dzelzceļa staciju un jūru stāv pasaku namiņš ‘’Undīne’’, kuras apkārtnē dzīvo dažādi pasaku tēli. Redzēsiet gan pūķus un rūķus, gan krokodilus un zirgus, gan putnus un … ko tur gari stāstīt- lūk dažas bildes (pārējie attēli ielikti sadaļā ‘’bildes’’).

Ja kādreiz brauksiet garām, tad piestājiet- ir interesanti.

Iepriekšējās brīvdienās biju nelielā laivu braucienā pa Kurzemes upēm- Rindu un Irbi. Braucienu sākām no Rindas skolas- ļoti laba vieta, lai sāktu laivot. Turpat var arī izīrēt laivas, uzsliet telti, atstāt automašīnu un sarunāt, lai beidzot laivot atbrauc pakaļ. Cenas ir ļoti glītas un attieksme vēl glītāka. Tikai jārēķinās, ka nedēļas nogales tur ir diezgan noslogotas- ar laivām brauktgribētāju tur netrūkst. Var sanākt nedaudz pagaidīt, kamēr atbrauc finišā pakaļ, bet tā kā mēs sarunājām, ka mums savāks tikai pāris cilvēkus, kuri tālāk ar saviem autiņiem mūs aizvedīs, tad gaidīšana praktiski nebija.
Ar piepūšamām laivām tur var droši doties- ūdens līmenis ir pietiekošs, lai nebaidītos no upē esošajiem koku zariem. Protams, ar pūšļiem, tik ātri kā ar smailīti un kanoe uz priekšu netikt un jārēķinās, ka divās dienās jūru nesasniegt (ja laivo mierīgi), bet ātrums tāpat sanāk pieklājīgs.
Telts un ugunskuru vietas var piemeklēt praktiski visas upes garumā. Vienīgais mīnuss ir atkritumi- tie krājās un izskatās, ka neviens par tiem neliekas ne zinis.
Pati upe ir līkumota un skaistām ainavām bagāta- ir gan augsti, smilšaini krasti, gan skaisti priežu meži, gan pār upi noliekušies zaļojoši koki.
Katrā ziņā, tas ir maršruts kur var droši doties gan aktīva airētāju grupa, gan vienkārši atpūsties gribošas ģimenes ar bērniem.
Turpinājumā dažas bildes:

Pārdesmit metru tālāk jau sākās dēļu celiņš, kas virzījās gar pašu Siliņupi, kuru parastam vērotājam īsti negribētos dēvēt par upi- diezgan aizaugusi un sadzīves atkritumiem piemēslota slapja vieta. Lai gan vienai pīļu ģimenei tur patika.

Pati taka ir ļoti īsa- lēnā gaitā 10-15 min un jau esat nokļuvuši uz tiltiņa, kas ir pēdējais dēļotais posms. Tālāk ir pludmale un jūra.
Tuvojoties jūrai dzirdējām mūziku- minējām, ka notiek kāda balle vai talka mūzikas pavadījumā, bet iznākot pludmalē, redzējām kāzas – jaunais pāris ar viesiem un visu mācītāju pludmalē aizvadīja kāzu oficiālo daļu. Ārzemju filmās redzētie elementi ienāk arī mūsu dzīvē.

Turpat netālu kāzu ceremoniju bija atlidojušas vērot bariņš purva tilbītes, kuras lidinājās/pastaigājās ap veciem koka balstiem, kuri agrāk laikam bija daļa no mola.

Pirms mola bija bariņš palielu akmeņu, kuri laikam iezīmēja dabas takas beigas. Vismaz nekādas citas norādes nebija redzamas.

Tālāk var baudīt nesteidzīgu pastaigu gar jūru vai griezties apkārt un pa to pašu taku doties atpakaļ.
Lai arī taka ir maza un jauna (ja nemaldos), tai tomēr vēl ir daudz trūkumu- informācijas stends saplēsts, trūkst atkritumu urnu, ūdenī mētājas pudeles. Prasās nedaudz sakopt, ja jau tas ir dabas parks.