Oriģinālnosaukums: Chronicle
Valsts: ASV/Lielbritānija
Žanrs: Fantastika/Drāma
Režisors: Josh Trank
Lomās: Dane DeHaan, Alex Russell, Michael B. Jordan, Michael Kelly, Ashley Hinshaw
Gads: 2011

Par filmu-
Trīs vidusskolnieki nejauši atrod nokritušu meteorītu un saņem superspējas. Tagad viņi ne tikai var pārvietot priekšmetus ar domu palīdzību, bet arī lidot. Pamazām viņi kļūst spēcīgāki, bet pieaugot viņu spējām aizvien grūtāk paliek tās kontrolēt.

Droši vien Amerikā (un ne tikai tur) katrs apbižotais un neievērotais skolnieks sapņo par sastapšanos ar tādu meteorītu, kas viņiem iedos superspējas un varēs visiem pārdarītājiem iedot kārtīgu sitienu zem un virs jostasvietas. Un pie reizes izdarīt ko tādu, lai visi viņu pamanītu. It sevišķi skuķi. Un tad jau vārti vaļā.

Filma ”Hronikas veidotāji” tieši šādu stāstu arī piedāvā- piepildīsim tīņu sapņus, lai viņi var skriet, lekt, mētāt bumbiņu un lidot. Jā, arī uzlabot savas horizontālās spējas ar meitenēm. Un tīņi pilda savus sapņus.

Tikai priekš filmas tas viņiem sanāk par lēnu. Ja jau viņi var mierīgi izgriezt pogas pārītim supervaroņu no komiksiem, tad jau prasījās kas tāds, lai skatītājs varētu krēslā nemierīgi dīdīties un saukt uhh un ahh. Jā, beigu lidojošā klope bija kaut kas no tās daļas, kas prasījās jau ātrāk, bet… bet ātrāk var teikt, ka bija tikai tas, ko varētu saukt par – velti izšķiests talants.

Filmas lielākā daļa ir veltīta nevis puiku superspējām un to izkopšanai, bet tieši Endrjū emocionālajai pasaulei. Viņu skolā ievēro tikai tāpēc, ka viņš tur pārvietojas ar milzīgu videokameru. Uz ballītēm viņš neiet. Dzert arī nedzer. Skolā dabū savu tiesu no skolasbiedriem. Īsāk sakot- nekāds diži pozitīvais dvēseles stāvoklis viņam nav izveidojies. Drūms fons ar superspējām gala beigās summējās Alfa plēsoņā.

Droši vien es nebūšu pārāk oriģināls, ja teikšu, ka gaidīju pavisam ko citu. Nu varbūt līdzīgu, bet tajā pat laikā emocionāli piesātinātāku, jautrāku, ātrāku. Un vēl gribējās redzēt puiku biznesa plānu, lai nav jāiet gopņikus apzagt, bet varētu skaitīt ar maisiem. Jo vieta rozīnītei tur bija. Pat ne rozīnītei- tur bija vieta veselam rozīņu kliņģerim.

Filma ir izklaidējoša, lai gan pēcgarša tur nekāda nepalika, tik vien sajūta, ka tas tomēr ir kāds izglītojošs materiāls jauniešiem, no sērijas- kā var sanākt, ja tev ir superspējas, bet tu tās nepareizi izlieto.

Filmas vērtējums: 6/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: Man on a Ledge
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes/Krimināls
Režisors: Asger Leth
Lomās: Sam Worthington, Anthony Mackie, Jamie Bell, Genesis Rodriguez, Ed Harris
Gads: 2012

Par filmu-
Niks Kesidi, bijušais policists, kurš apsūdzēts liela mēroga zādzībā, sevi uzskata par nevainīgu un ir gatavs to pierādīt.
Viņš ne tikai izbēg no apcietinājuma, bet arī ir gatavs nolekt no viesnīcas augšējā stāva, lai aizietu no pasaules tāds kāds ieradās- nevainīgs.


Kārtējais stāsts par slikto policistu, labo policistu, korumpēto policistu un piečakarēto policistu. Pēdējais nolēmis parādīt, ka viņa atrašanās kroņa maizē ir slikts joks un nu pienācis laiks jokotājus pārmācīt.

Tāpēc viņš uzrāpjas augsts viesnīcas augstā stāvā un izkāpj uz ikurāt pašnāvniekiem sagatavotas platformas. Tā teikt- man ir laiks vēl tapt pamanītam un izvirzīt šādas tādas prasības. Prasības nav dižas- tik vien kā policisti, kuru viņas kolēģi uzskata par ekvivalentu novietni suņa naglai.
Kad uzmanība pievērsta, policiste pasaukta, tad tālākais jau ir tehnikas jautājums- vajadzīgi tikai pāris palīgi, kuri turpat, pāri ielai, taisīs operācijas otru pusi.

Un jāsaka, ka tieši abi palīgi ir tie, kuri filmā uztur to dzirksteli, kuras dēļ to ir vērts skatīties. Jo ne Vortingtona, ne viņas glābējas-policistes Benksas spēle nespēj izspiest no sevis kaut mazliet vairāk par iztikas minimumu. Ok, viņi tur ir, viņi tur kaut ko dara, bet tajā pat laikā neviens laikam neiebilstu, ja viņi tur būtu vēl mazāk.

Pat vecais labais Eds Haris šajā filmā bija pavārgs ļaunais- ja vēl no sākuma sparīgi triec pulksteni pret sienu, tad pēcāk darbojas kā vecs opis pa mazdārziņu.

Lai vai kā filmas vienkāršo stāstu glābj divas lietas- jau pieminētais lēcēja bračka ar savu partneri (ir gan laba saspēle, gan jestri joki, gan viss pārējais, kas nepieciešams šādām epizodēm) un visnotaļ pieklājīgā līmenī noturētā interese par nolekšanu (būs vai nebūs?).

Filmas vērtējums: 7/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: The Double
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Krimināla
Režisors: Michael Brandt
Lomās: Richard Gere, Topher Grace, Martin Sheen, Tamer Hassan, Odette Annable
Gads: 2011

Par filmu-
Pēc ASV kongresmeņa slepkavības CIP nojauš, ka atgriezies viņu vecais paziņa- VDK laiku spiegs ar iesauku Kasijs, kurš tika uzskatīts par mirušu. Tāpēc viņi ir spiesti vērsties pie sava atvaļinātā aģenta, kurš ilgus gadus dzina pēdas Kasijam un ieliekot viņam pāriniekos jaunu un apķērīgu aģentu, CIP cer uz ātru rezultātu.

Pirms kārtīgas spiegu filmas nolēmu palūkoties uz mazāk pretenciozu mākslu ar, nu jau veco, Ričardu Gīru galvenajā plānā. Aktieris viņš nav slikts un it sevišķi pēc Malika Days of Heaven noskatīšanās, man viņa spēle sāk iepatikties. Tikai šoreiz laikam jāsaka, ka iegrābos. Ne gluži līdz elkoņiem, bet tuvu tam.

Stāsts ir par mūžseno naidu starp amerikāņu un padomju slepenajiem dienestiem, kur vieni sūta spiegus pie otriem un otri vervē darboņus no pirmajiem. Un tad mainās. Iefiltrē, slepkavo, maisa gaisu un gala beigās tu vairs nezini vai var uzticēties pat savai vecmāmiņai.

Jau pašā filmas sākuma posmā skatītājiem ļauj skatīt vaigā ļauno Kasiju un tas izrādās neviens cits kā CIP aģents Ričarda Gīra personā, kuram nu jātiek galā ar spēju pārliecināt, ka viņš var būt gan aukstasinīgs ļaunais kaklu pārgriezējs, gan pārliecinošs šī paša kakla griezēja meklētājs.
Nesanāca…

Nē, nu ļaunais viņš bija tīri labs (kādu laiku), bet tā īsti darboties abās frontēs viņam nepadevās. Īsti labs palīgs viņam nebija arī jaunais kolēģis. Protams, var jau lielu daļu vainas uzvelt filmas pliekanajam scenārijam un režisora pirmās filmas kucēnu slīcināšanai, bet tas nav attaisnojums.

Režisoram, lai arī šī ir pirmā filma, tomēr roka tika pielikta (scenārijam) pie tādām filmām kā Vilciens uz Jūmu un Meklēšanā. Tāpēc arī no šīs filmas (kur arī roku pielicis pie scenārija) varēja /vajadzēja gaidīt ko pārliecinošāku. Vismaz no abiem aktieriem to varēja izspiest.

Tuvu pie beigām jau mani pārņēma nojauta, ka nupat, nupat būs kāds smalks savērpums vai tikpat smalks sižeta pagrieziens, kas filmai nedaudz ļautu pacelties virs viduvējības, jo neba nu pa velti ļaunais tika atklāts filmas sākumā, bet…. bet nekas dižs nepagriezās.
Rezultātā sanāca viduvēja filma ar nozelētu sižetu un neizmantotu aktieru potenciālu.

Filmas vērtējums: 5/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: The Descendents
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Komēdija
Režisors: Alexander Payne
Lomās: George Clooney, Shailene Woodley, Amara Miller, Nick Krause, Patricia Hastie
Gads: 2011

Par filmu-
Mets Kings ir ne tikai veiksmīgs jurists, viņš ir arī īpašnieks lielam zemes gabalam Havaju salās, kas interesē daudzus bagātus investorus. Īsi pirms izšķiršanās par zemesgabala pārdošanu Metjū sieva cieš negadījumā un nu viņam jāuzņemas rūpes gan par komā guļošo sievu, gan arī jāatrod kopīga valoda ar abām pusaugu meitām.

It kā jau bilde skaidrāka par skaidru- nule kā saņemtas piecas nominācijas Zelta globusam no kurām divas (pašai filmai un Klūnijam) arī materializējās. Ja piebalso visiem tiem kuri uzskata Zelta globusu, kā priekšvēstnesi Oskariem, tad filmai ”Pēcteči” ir visai lielas cerības tikt arī pie zeltītā vīreļa statujas.

Filmas centrā ir kādas ģimenes drāma- kādā izklaides braucienā sieva izkrīt no motorlaivas un nokļūst komā. Tagad vīram ir ne tikai jādomā par darbu, kā viņš to darīja līdz šim, bet arī jāsāk rūpēties par jaunāko meitu, ko viņš nav darījis pēdējos gadus. Tāpat viņam ir jādodas uz kaimiņu salu pēc vecākās meitas, lai pieņemtu lēmumu- atslēgt savu sievu/māti no dzīvību uzturošā aparāta.

Pamazām ap šo traģēdiju izaug jauni stāsti- tēvs no savas meitas uzzina, ka mātei ir bijis mīļākais, un, ka abas meitas savus vārdu krājumus ir bagātīgi papildinājušas ar tādiem vārdiem un izteicieniem, par kuriem kauns nebūtu pat rūdītākam krievu matrozim.

Mets saprot, ka viņš ar savām abām meitām netiek galā. Viņa nepārtrauktā aizņemtība darbā ir atstājusi pamatīgu robu ne tikai starp laulātajiem, bet arī starp bērniem.

Pēkšņi uzzinātais jaunums par sievas mīļāko, satuvina tēvu ar meitu, kuri nolemj viņu sameklēt. Tālāk, nomainot drāmu ar komēdijas elementiem, parādās neliels detektīvs (ar komēdijas piegaršu). Un pēc tam finiša taisne- bez pārspīlēta dramatisma, bezjēdzīgas runāšanas vai citiem kinoliekumiem. Viss ir tieši tā kā vajag.

Klūnija labā aktierspēle nepārsteidz. Tas viņam izdodas vairāk vai mazāk visās filmās. Patīkami pārsteidza Klūnija varoņa vecākā meita- ieguvusi kārtīgu rūdījumu televīzijas formātā, viņa labi (pat ļoti labi) sevi parādīja šajā filmā- no gražīga skuķa, kura neieredz savu papucīti viņa nodemonstrē gan sirdi sažņaudzošu izmisumu baseinā, gan niknumu paziņojot tēvam par viņas un mātes strīda iemelu. Labi sanāk meitukam.

Arī Roberts Forsters sevi parādīja nīgra večuka lomā, kurš visnotaļ smieklīgi ieliek labo āķi mazmeitas draudziņam (kurš to bija pelnījis).
Jā, un Klūnija kross pie kaimiņiem ar bija traģisma, izmisuma un neliela humora simbiozes paraugs.

Pat ja kāds ir imūns pret visām kino nominācijām, balvām un šūmi ap Oskaru pasniegšanu, šī filma ir jāredz. Dēļ labā režisora darba (kurš jau savulaik ticis pie Oskara kā scenārists), dēļ aktieru labā veikuma, dēļ sirsnības, dēļ Havajas mūzikas un dabas, dēļ nožēlas, dēļ spējas pārkāpt vairakkārt sev pāri un dēļ spējas atrast un nepazaudēt sevi starp nebūt ne vieglajiem pārbaudījumiem.

Filmas vērtējums: 10/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: Hodejegerne/Headhunters
Valsts: Norvēģija
Žanrs: Grāvējs/Spriedzes
Režisors: Morten Tyldum
Lomās: Aksel Hennie, Synnøve Macody Lund, Julie R. Ølgaard, Nils Jørgen Kaalstad
Gads: 2011

Par filmu-
Rodžers ir augstas klases hedhanters un viņa ieteikums ir garants darba līguma parakstīšanai. Tikai ir viena bēda- Rodžeram patīk dzīvot pāri saviem līdzekļiem un lai savilktu galus viņam ir viens niķis- viņš izvilina kur atrodas vērtīgi mākslas priekšmeti un tos nolaupa samainot ar parastām reprodukcijām. Pārdodot oriģinālus viņš var segt savus nesamērojamos rēķinus un palīdzēt sievai atvērt mākslas galeriju.
Līdz šim viss gāja gludi, līdz viņš iepazinās ar Klāsu, kuram mājās ir atradies kāds ļoti vērtīgs māksas darbs. Tagad Rodžers saprot, ka no mednieka viņš kļuvis par medījumu.

Ar norvēģu daiļradi man sanācis iepazīties vismaz trīskārt- pirmais mēģinājums bija šaušalīgs (nogalināt Buljo), otrais mazliet labāks (Trakais bataljons 2), bet toties trešais lika pirmā šaušalīgumu aizmirst- Troļļu mednieks.
Pēdējais redzētais norvēģu kinodarbs ir ”Galvu mednieki”, jebšu arī latviešu valodā piekoptais profesiju adaptētais nosaukums- hedhanteri.

Flmas sākums nepavisam neliecina, ka tur varētu slēpties kāda azarta dzirksts, kas sagriezīs visu ar kājām gaisā un vēl mazliet. Proti, it kā izmanīgs tips, kuram nav spēka atteikt ne saviem, ne sievas tēriņiem, saprot, ka vienīgā iespēja sabalansēt ģimenes budžetu ir nelegālā veidā- zogot un zagto pārdodot. Ļauns un riebīgs gājiens, bet tajā pat laikā skatītājam nav nemaz iemesla viņam ko pārmest. Drīzāk otrādi- filmas vidū ir taisni vai žēl nabadziņu, kad šim jānirst sūdos pāri galvai. Bet tā atejas bedre vēl ir mazākais- viņam ir jādemonstrē visa sava dzīvotgriba, lai rotaļā kaķis-pele viņam būt iespēja izdzīvot.

Jo kaķis ir labi trenēts.
Šo filmu varētu ielikt kategorijā ”viena cilvēka šovs”. Ir tādas filmas, kur visu smagumu uz saviem pleciem iznes viens aktieris. Šoreiz tas ir Rodžera lomas atveidotājs Aksel Hennie, kurš, jāatzīst, diezgan prasmīgi pārslēdzās no sākotnējā nekauņas un pašpārliecinātā tipa uz vēlāku nobaidīto un izmisušo bēgli. Turpretī pārējie viņam bija mazi palīgi. Pat slepkavnieciskajam galvas medniekam, kuram bija, manuprāt, diezgan labas iespējas paspīdēt, tā īsti nespēja pārliecināt. Ok, bija viņš viltīgs, bet… bet pārāk sauss un statisks.

Filma patīkami pārsteidz arī ar negaidītajiem pagriezieniem- kad jau skatītājam kļūst skaidrāka nākamā bilde, tad pārslēdzas pārmijas un vilciens tālāk ripo pa citām sliedēm. Un filmas beigas arī vēl nebija beigas. Tā feini noturēja interesi līdz pat finišam.

Manuprāt, šī filma ļoti labi iederētos arī uz mūsu lielajiem kinoekrāniem. Vismaz nelielam līdzsvaram kāda Eiropas kino daļiņa.

Filmas vērtējums: 8/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: The last boy scout
Valsts: ASV
Žanrs: Grāvējs/Komēdija
Režisors: Tony Scott
Lomās: Bruce Willis, Damon Wayans, Chelsea Field, Halle Berry
Gads: 1991

Par filmu-
Džo agrāk bija prestižs un labi apmaksāts darbs, bet šobrīd viņš cīnās ar naudas trūkumu, ģimenes problēmām un paģirām. Kārtējā dzērumu izgulošajā rītā viņam draugs piedāvā vieglu iespēju labi nopelnīt- jāapsargā kāda striptīzdejotāja. Džo priekšlikumam piekrīt un pašam nenojaušot tiek ierauts pasaulē, kuras varenajiem nepatīk ja kāds viņiem stāv ceļā.

Nu nebija man doma rakstīt par šo filmu. Nebija… Kā nekā filma ir neskaitāmas reizes jau redzēta jau kopš jaunības gadiem. Bet pēc noskatīšanās uznāca tāda vēlme padalīties ar kaut ko tik labu, ka velti turēties pretī. Ja nu pēkšņi ir kāds, kurš vēl nav šo filmu redzējis?!

Filma patiešām ir laba- tāds burvīgs astoņdesmito un deviņdesmito gadu miksējums ar bezrūpīgu galveno varoni, kuram galvenais ir iedzert, uzpīpēt un pateikt kādu joku. Parasti- daudz joku. Un parasti joki tiek teikti tad, kad viņš šauj vai arī uz viņu šauj. Viss pārējais viņam ir pilnīgs pofigs.

Un ja vēl tas galvenais jokdaris un šāvējs ir Brūss Vilis, kurš nule kā piešāvis roku gan Cietajos riekstos (1 un 2), gan Hudzonas vanagā, un šāda tipa filmās jūtas kā zivs ūdenī, tad skatītājiem ir laime pilnīga.

Jautri dialogi, tikpat jautri gājieni, šaušana, spridzināšana, ātra braukšana un nāve rokas stiepiena attālumā. Tā ir to laiku kino burvība. Nostaļģija, kas jaunajām filmā vēl tikai jāizcīna.

Protams, ne jau tikai Brūss Vilis ir vienīgais, kas filmu izceļ saulītē, lai to vēl un vēl noskatītos. Liels nopelns ir jaunākajam no brāļiem režisoriem Skotiem, kurš pacenties ielikt šajā filmā visu tā laika kino burvību un vēl jauniņo un puspliko Halli Beriju.
Nez vai kāds uzdrošināsies apgalvot, ka šis nu būtu labākais Tonija Skota veikums, jo nešaubos ka Denzela Vašingtona fani katrā ziņā par labāko Tonija Skota dzīves periodu uzskatīs tieši pēdējās filmas, kur Vašingtonam lomas jau rezervētas, bet tas, ka šī filma viņam ir izdevusies, tam piekritīs gan jau ka visi (ja vien kāds nav zvērināts televīzijas romantisko puņķu gabalu cienītājs).

Nezinu vai daudzi man piekritīs, bet pofigista Džo loma varētu būt Brūču Viļa labākais devums savā kinobiogrāfijā- tik raksturīgi, tik saderīgi, tik dabiski…ka beigās kopā jānodejo džiga.

Ūdens ir slapjš, debesis ir zilas, bet vecenēm ir noslēpumi. Uzspļauj visam.
Žanra klasika.

Filmas vērtējums: 10/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: Mr.Brooks
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Spriedzes
Režisors: Bruce A. Evans
Lomās: Kevin Costner, Demi Moore, Dane Cook, Marg Helgenberger, William Hurt
Gads: 2007

Par filmu-
Brūks ir kārtīgs ģimenes cilvēks- rūpējas par savu meitu, mīl savu sievu un vada plaukstošu uzņēmumu. Bet tā ir tikai puse no Brūksa kunga. Otrai pusei ir citas prioritātes.

Ja man būtu jāpaslavē Kevina Kostnera pēdējo gadu veikums, tad tas būtu pagrūts darbiņš. Vienīgais, kas nāk prātā ir filma ”Veču kompānija”, bet tur viņam ne tuvu nebija pirmā vijole iedota.

Var jau būt, ka pamazām piegriežas skatīt uz ekrāna vecos aktierus un īsti viņu darbošanos nespēj novērtēt. Vai arī viņi kļūst slinkāki- nauda, slava ir un tagad var tikai veģetēt.

Bet… reiz pa reizei arī slotas kāts izšaujot. Un reiz pa reizēm arī šie, it kā pierastie veči, pārsteidz.

Šoreiz Kostners mani pārsteidza. Taisnības labad gan jāsaka, ka pārsteidza visa filma. Pirms skatīšanās, protams, uzmetu aci par ko stāsts. Maniaki, dubultā dzīve un meli pēc pilnas programmas. Nevarētu teikt, ka oriģināli.
Bet tomēr.

Oriģinālais bija pietiekami, lai varētu teikt, ka filma aizrāva. Aizrāva ar savu stāstu, pasniegšanu un aktierspēli. It kā jau pieķer sevi pie domas, ka nu viss jau ir zināms. Tā, lielos vilcienos, kas būs ar to un, kas ar šito, un kas būs beigās. Bet tomēr… tomēr ir azarts skatīties un ik pa laikam iestarpinātie pārsteiguma momenti (beigas labi atvēsināja).

Kā jau teicu, Kostners sevi parādīja no labākās puses- gan kā kārtīgs ģimenes tēvs, gan tikpat kārtīgs maniaks un sarunā ar savu otro pusīti (te nav domāta sieva).
Vispār šī saspēle ar savu otro es, lai arī ne pārlieku oriģināli (kaut kur jau tas ir redzēts) tika izspēlēta ļoti spilgti. Ne mirkli nebija jāšaubās, ka tas tur ir lieks vai īsti nelīmējas kopā ar esošajiem notikumiem.

Filma ”Brūksa kungs” tīri labi iederētos kā sākums nākamajām daļām (ja kāds izdomā tādas veidot), jo ideja ir ar potenciālu un arī daži personāži beigās tīri labi parādīja, ka ir turpinājuma cienīgi. Un kā nekā Brūksa kunga lūgšanas vēl neviens nav uzklausījis – un palīdzi atšķirt labu no ļauna…

Filmas vērtējums: 9/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: The Guard
Valsts: Īrija
Žanrs: Komēdija/Spriedzes
Režisors: John Michael McDonagh
Lomās: Brendan Gleeson, Don Cheadle, Liam Cunningham, Rory Keenan, Mark Strong
Gads: 2011

Par filmu-
Seržants Džerijs Boils (Brendan Gleeson) vada savu policista darbu diezgan klusā Īrijas nostūrī. Viņš īpaši neraujas ne kādas lietas izmeklēšanā, ne arī kādu sīkumu izpētē. Nelielu izmaiņu viņa dzīvē ienes FIB īpašā aģenta ierašanās, kurš izmeklē kādu apjomīgu narkotiku kontrabandu. Abiem diviem- pilnībā atšķirīgiem likuma sargiem, nāksies sadarboties, lai beidzot pieliktu punktu šai bandai.

Ne tik sen Martin McDonagh režisēja brīnišķīgu filmu ”Reiz Brigē” un viņa brālis John Michael McDonagh nolēma iet brāļa pēdās un uztaisīt gandrīz tikpat brīnišķīgu filmu ”Reiz Īrijā”. Un tieši šī iemesla dēļ man labāk pie sirds iet krieviskais oficiālais filmas nosaukums, nekā taisnais tulkojums. Ja jau vēl (vispār?) nav oficiāls latviskais filmas nosaukums, tad es kārtējo reizi atļaujos vaļības.

Ja arī šoreiz brālis zaudē (mazliet, bet tomēr), tad tas ir tikai uz debitēšanas rēķina. Sākums ir sanācis labs un to novērtēja Berlīnes kinofestivāls piešķirot vienu no saviem lāčiem par labāko debiju.

Filmas ”Reiz Īrijā” pats sākums jau parāda, ka īriem arī ar humoru viss ir kārtībā- viņi var ne sliktāk par angļu melno humoru parādīt savas spējas pasmieties par nāvīti, rasēm, un visu citu. Un sanāk tīri pieklājīgi.

Parasti amerikāņiem dikti patīk savus policistus parādīt apaļīgus ar neiztrūkstošiem virtuļiem, bet tajā pat laikā centīgus un labus. Pat Stalonem nācās uzēst savus pārdesmit kilogramus (filma Policistu zeme), lai būtu skats.

Īrijā ir savādāk- tur attēlojamais policists varbūt arī ir dūšīgāks par vidējo aritmētisko, bet viņš izbauda dzīvi- brīvdienās ir brīvdienu dendija uzvalks, meitenes, īru alus un pelde aukstā jūrā. Un tur it kā centība arī beidzas. It kā. Jo tāpat noziegums tiek šķetināts. Kā nekā vietējiem pat sienas palīdz- kamēr amerikāņu FIBietis meklē palīdzību pat pie zirga, tikmēr seržantam Boilam paši steidz dot pavedienus.

Jā, un brāļi krituši uz vienu un to pašu aktieri- Brendan Gleeson, kurš bija redzams gan ”Reiz Brigē”, gan ”Reiz Īrījā”. Un kāpēc gan ne? Ja jau viņam tik labi sanāca iepriekš un tik labi sanācis arī šoreiz. Uzvarētāji sastāvu nemaina.

Uz beigām prasītos mazs kopsavilkums- filma ir ļoti laba krimināla komēdija ar ļoti labu aktieru darbu (dikti feins bija arī ļauno trio), feinu mūziku un tikpat feinu režisora (viņš arī scenārija autors) debiju.

Filmas vērtējums: 9/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: Anonymous
Valsts: Lielbritānija/Vācija
Žanrs: Drāma/Spriedzes
Režisors: Roland Emmerich
Lomās: Rhys Ifans, Vanessa Redgrave, Rafe Spall, David Thewlis, Sebastian Armesto
Gads: 2011

Par filmu-
Viljams Šekspīrs ir parasts aktieris necilā Anglijas teātrī, līdz kāds laimīgs gadījums viņam piešķir iespēju kļūt par kādas lugas autoru. Lugas īstais autors ir kāds lords, kura aprindās lugu klausīšanās, kur nu vēl rakstīšana, tika uzskatīta par negodu.

Vēsture ir tik patiesa, cik patiesi to spēj atspoguļot. Šoreiz šāds atspoguļojums ir par pasaulslaveno angļu klasiķi Viljamu Šekspīru. Īsumā doma ir tāda- neviens viņu nav redzējis, neviens viņa parakstu uz darbiem nav redzējis, bet slavu viņš ir iemantojis. Tad lūk, Rolands Emerihs nolēma paskatīties uz to visu no sava skatu punkta un rezultātā tapa pat ļoti laba kostīmfilma par Anglijas galma intrigām, nodevībām un teātra kultūras izaugsmi.

Tie, kuri nedaudz ilgāk lasa manu blogu, gan jau ir pamanījuši, ka kostīmfilmas man īpaši iet pie sirds, tāpēc es maziet sev arī atļauju būt mazāk piekasīgs vērtējot šāda tipa filmas.

Šoreiz gan jāatzīst, ka piekasīties īsti nebija kur. Drīzāk šo varētu nosaukt par mazo pārsteigumu filmu. Pirmais pārsteigums jau bija režisors- jau n-tās reizes pasaules galu nofilmējušais Emerihs šoreiz pārspēja pats sevi. Jāatzīst, ka man savulaik patika arī ”Patriots” ar Melu Gibsonu galvenajā lomā. Bet pārējie viņa veikumi, kas ir redzēti (filma 10000 gadu pirms mūsu ēras, filma 2012) tā vairāk palikuši atmiņā ar savu vēlmi kļūt par dižpārdokļiem nevis parādīt ko patiešām sirdi priecošu. Ok, acis priecēt viņam sanāk, to nenoliegšu.

Otrais pārsteigums ir aktieri- iepriekš tikai pāris no viņiem bija manīti ekrānā (Redgrave un Thewlis) un nebija nojausma ko no viņiem varēs sagaidīt ekrānā, bet visi parādīja no sevis to labāko. It sevišķi uzslavas pelnījis par slavenību nekļuvušais dramaturgs (Sebastian Armesto), kuram nedaudz pietrūka, lai Šekspīra vietā mēs šodien runātu par viņu.
Arī Šekspīrs kā neizglītots jampampiņš sanācis tīri labs. Vismaz labi parādīja, ka viņa dēļ šis stāsts tapa.

Trešais pārsteigums bija filmas atmosfēra- sanācis ļoti labi un pārdomāti- gan tērpi, gan dekorācijas, gan nelielā klopīte, gan viss pārējais.

Filma veidota no vairākiem sižeta pavedieniem, kas meistarīgi sajaucas ar vēsturiskiem faktiem un labi sasaistās savstarpēji. Ne mirkli nav tā, ka būtu garlaicīgi vai arī skatītājam liek justies apbižotam, ka sižets kaut kur tika pazaudēts.
Nē, viss ir vislabākajā kārtībā- sižets gan meistarīgi plūst uz priekšu, gan arī sniedz nelielas vēsturiskas atkāpes.

Tīri vai gribētos teikt, ka filma ”Autors anonīms” ir līdz šim labākā Emeriha filma.

Filmas vērtējums: 9/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Sākumā bija vārds. Pēc tam grāmata. Vēl pēc tam filma.
Daudz grāmatu un daudz filmu.

Dažas no šīm grāmatfilmām tiek gaidītas mazliet vairāk nekā parastas filmas. Vai pie vainas nesen izlasītā aizraujošā grāmata vai topošās filmas aktieru sastāvs vai vienkārši modes spiediens, tas ir katram individuāli.

Mans individuālais šoreiz (šoreiz, jo ir vismaz vēl viena grāmatfilma, ko ar interesi gaidu) ir Stīga Larsona triloģijas pirmās daļas holivudiskā versija. Skandināviskā versija tapa pāris gadus atpakaļ.

Runājot par skandināvu (un vāciešu) versiju- pirmo daļu man nācās noskatīties divas reizes, jo ar pirmo, tā vienkārši sakot- neuztvēru to rozīnīti. Izlasīju grāmatu un- āķis lūpā. Noskatījos filmu vēlreiz. Šoreiz jau ar pavisam citu saprašanu. Tāpat darīju ar pārējām divām grāmatas daļām- izlasīju grāmatas un noskatījos abas atlikušās triloģijas filmas.
Pēdējās divas daļas atlikšu uz vēlāku laiku, tagad par pirmo.

Skandināviem pietika ar 13miljoniem amerikāņu naudām, lai uztaisītu savu versiju ”Meitenei ar pūķa tetovējumu”. Amerikāņi atvēzējās daudz plašāk, lai jau nākamā gada sākumā iepriecinātu mūs ar 100miljonu vērtu grāmatas ekranizāciju.

Laikam no abu versiju salīdzināšanas būs maza jēga, bet tomēr- filmas ir par vienu un to pašu, bet izskatās, ka būs gana atšķirīgas. Cik nu ļauts iebāzt degunu Holivudas versijā, var secināt, ka ar personāžiem ir trāpīts tādā pašā desmitniekā, kā skandināviem- pēdējais Bonds ,Daniels Kreigs, labi (ārēji) atbilst Millenium redaktoram Kallem Blumkvistam.

Arī Līsbete izskatās ļoti ok (nabadzītei nācās sevi kārtīgi nopīrsingot), bet kaut kur prāta nostūrī perinās aizdomas, ka Noomi Rapace tēloto nepārspļaus. Bet vismaz ir pluss, ka nepaņēma Portmani vai Skārletu Johansoni. Nedomāju, ka viņas netiktu galā, bet nespēju iedomāties viņas Līsbetes tēlā (Johansoni izbrāķēja, jo esot pārāk seksīga).

Bet ne jau tas ir galvenais, galvenais, lai viņiem (Kreigam un amerikāņu Līsbetei Rooney Mara) izdodas pārliecinoša saspēle.

Droši vien par pēdējo es uztraucos lieki, jo filmas režisors ir Deivid Fincher un, lai nu kam, bet viņam izdodas radīt to brīnišķīgi azartisko spriedzes sajūtu, kas nelaiž vaļā visas filmas laiku (The Game ar Duglasu, Se7en ar Pitu, Frīmenu un Speisiju, Fight Club, Zodiac….). Un tie paši degunu iebāzošie materiāli saka, ka šoreiz nebūs izņēmums uz slikto pusi.

Vienīgi mani samulsināja advokāta Bjūrmana izvēle- Yorick van Wageningen man vēl spilgtā atmiņā no filmas Ceļš (the Way), kur viņš tēloja omulīgu holandieti. Bet gan jau viņam izdosies izdosies parādīt ka viņš māk ne tikai soļot pa Pirenejiem, bet arī pabūt kādu laiku gultā ar Līsbeti (un pēcāk Līsbete ar viņu).

Ja jau runa ir par Zviedriju, tad laikam nekādīgi nevar iztikt bez slavenākā Holivudas zviedra Stellan Skarsgård, kuram uzticēta atbildīgā Martina Vangera loma (pat ļoti piemērota viņam).

Lai nemierīgāks gaidīšanas laiks, tad var aplūkot amerikāņu versijas esenci (garums nedaudz virs astoņām minūtēm).

Pirmizrāde šai filmai paredzēta 21.decembrī, bet pie mums tā nonāks nākamgad- 6.janvārī. Gaidām.

P.S.
Pagriez skaļāk un dziedi līdz: