Nosaukums: Rekless. Spoguļpasaule
Autors: Kornēlija Funke
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 382

Par grāmatu-
Jākobs Rekless ir parasts pusaudzis, kurš, skumdams par pazudušo tēvu, viņa istabā nejauši atklāj pasauli aiz spoguļa. Pasauli, kurā mīt Pasaka.
Tā kā šobrīd pasaka notiek īstenībā, tad tā negarantē laimīgas beigas. Tāpēc Jākobs visus šos gadus apmeklējot Spoguļpasauli, uzmanās, lai viņa jaunākais brālis par to neuzzina. Tomēr reiz viņam misējas un Spoguļpasaulē nokļūst arī viņa jaunākis brālis Vils, kuru ķer Tumšās fejas lāsts. Tagad Jākobam ir jāsteidzas, lai izglābtu savu jaunāko brāli, kura ādu pamazām pārklāj nefrīts un tuvina viņu Tumšās fejas kareivju- goilu rindām


Grāmata ”Rekless. Spoguļpasaule” ir pamatīgs pasaku koncentrāts- man liekas, ka ikviens tur var atrast ko tādu, ko lasījis vai dzirdējis lasām priekšā no bērnības pasaku grāmatām.

Sākot jau ar abiem brāļiem- domāju, ka ne tikai viņu vārdi- Jākobs un Vils, liek domāt, no kā mums visiem zināmie brāļi Grimmi varētu būt smēlušies iedvesmu saviem darbiem.

Un Spoguļpasaulē, kurš no jauna, bet kurš atkārtoti, varēs sastapt vairākus tēlus un atribūtus, kas lasītājam ļaus iejusties pašu brāļu ādā- Princese Zeltmate, galdiņ klājies, runga no maisa, raganas piparkūku namiņš, Ērkšķrozītes pils, fejas, rūķi…. un goili.

Pēdējos es nevaru atminēties manījam kādā pasakā iepriekš, bet tas nav būtiski- Spoguļpasaule ir fantāziju zeme un tur viss ne tuvu nav izdibināms un izfantazēts. Nešaubos, ka atklājumu pietiks vēl simts un vairāk brāļiem Grimiem.

Goili ir būtiska grāmatas ‘’Rekless.Spoguļpasaule’’ sastāvdaļa- tie ir kareivji, kuru āda ir no akmens. Un viņu rindas papildina citi goili, kuri agrāk bijuši cilvēki, bet tos ķēris Tumšās fejas lāsts. Tāpat kā Jākoba jaunāko brāli Vilu…

Tā kā pasaku zemē viss ir iespējams, pat izglābt no lāsta varas savu brāli, tad Jākobs ar savu uzticamo draudzeni Lapsu steidz glābt Vilu. Citādi viņam būs jāpaliek Spoguļpasaulē pavisam. Bet Jākobs jau šajā spoguļa pusē ir pazaudējis savu tēvu, tāpēc viņš dara neiespējamo pat pasaku valstībā- viņš grib uzvarēt neuzvaramo Tumšo feju. Šī cīņa drīzāk sola nāvi nekā uzvaru, bet Jākobs neatkāpsies- viņam Spoguļpasaulē pavadīto gadu gaitā ir ne tikai sabiedrotie, bet arī ieroči, kas ļaus ja ne uzvarēt, tad vismaz sasniegt mērķi.

Kā jau visas bērnības pasakas, arī ”Rekless. Spoguļpasaule” lasās apbrīnojami viegli un ar labu devu azarta. Un vienīgais grāmatas mīnuss šķiet tās plānumā, jo pēc izlasīšanas prasījās vēl kādas cīņas, vēl kādus burvju ieročus, vēl kādus ienaidniekus…. Jo ir taču tik patīkami ar labu grāmatas palīdzību atgriezties bērnībā.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Stroika ar skatu uz Londonu
Autors: Vilis Lācītis
Izdevniecība: Mansards
Gads: 2010
Lappuses: 197

Par grāmatu-
Par latviešu viesstrādnieka gaitām Lielbritānijā.

Grāmatas pirmais izdevums piedzīvoja gan labu piekrišanu no lasītājiem, gan tikpat labu patikšanu kritiķiem. Tādēļ loģisks ir tikai tās atkārtots izdevums. Priecē arī tas, ka grāmata iesoļo arī nākamajā fāzēs- nule kā iznākusi audiogrāmata (ierunājis Vilis Daudziņš) un tūlīt arī būs izrādes.
Un arī autors kaļ dzelzi neatejot no kases- jau ir iznācis otrais stāsts (Pamodināt Lāčplēsi) par Lielbritānijas viestrādnieku šarmanto dzīvi.

Tas parāda, ka mums jau sen vajadzēja šādu jautru stāstu, kas nāk no tautas. Bez augstām morāles normām un dziļdomīgi depresīviem zemtekstiem. Ar vienkāršiem, bet tajā pat laikā izsmalcinātiem epitetiem. Grāmata, ka ļauj ja ne iesmieties, tad vismaz ieķiķināties noteikti.

Par to ķiķināšanu es nopietni- bija reizes, kad grāmata lika man skaļā balsī smaidīt, jo visam stāstam cauri ejošais traģikomiskums nevar atstāt vienaldzīgu. Un šis traģikomiskums tur ir biezā slānī- skarbi apstākļi aizbraucot, skarbi apstākļi meklējot darbu, skarbi apstākļi atrodot darbu…. bet tajā pat laikā tur visam pa virsu var just autora dzīvesprieku, jo nekur nav žēlošanās, bet pamatīga humora dzirksts visu šo atceroties/izdomājot.

Jāpiezīmē, ka uz beigām ar humoru mazliet tika pārsālīts- pamazām sāka traucēt pārlieku lielā autora vēlme likt lasītājam ķiķināt visu laiku. Un arī kriminālā piešprice vairāk izskatījās no citas sērijas nākusi.

Lai vai kā- lasītājam tiek piedāvāts labs stāsts, kurš var būt gan izdomāts, gan arī patiess. Abi varianti ir iespējami un iznākums no tā nemainās- grāmata ir novietojama jautro grāmatu plauktā, blakus Šveikam, Trīs vīriem laivā un tamlīdzīgiem garastāvokļu uzlabotājiem.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Nazis, ko neatlaist
Autors: Patriks Ness
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 454

Par grāmatu-
Tods Hjūits skaita atlikušās dienas, kad viņš kļūs par vīru. Vēl palicis nepilns mēnesis līdz Toda četrpadsmitajai dzimšanas dienai. Četrpadsmit gadi, kurus viņš nodzīvojis uz šīs dīvainās planētas. Planētas, kur kaut kāds nezināms bacilis nonāvēja visas sievietes un vīriešu, kā arī visu dzīvo radību domas padarīja dzirdamas. Padarīja par Troksni.
Īsi pirms savas dzimšanas dienas Tods sajūt klusumu. Klusums, kas liek Todam bēgt no dzimtās pilsētas un uzzināt šausminošo patiesību par planētu un tās jaunajiem iemītniekiem.


Patrika Nesa grāmata ”Nazis, ko neatlaist” ir pirmā grāmata no triloģijas ”Haosa spēle”. Pirmā daļa no jaunās pasaules uz kuru devās tūkstošiem cilvēku labākas dzīves meklējumos. Pasaules, kurā pirms gandrīz četrpadsmit gadiem parādījās zēns vārdā Tods Hjūits. Pēdējais zēns visā pilsētā. Visi pārējie jau ir vecāki par četrpadsmit gadiem un kļuvuši par vīriem.

Tods neatceras savu māti. Arī citas sievietes viņš neatceras, jo tās visas gāja bojā. Jau kopš mazotnes viņam tiek stāstīts un stāstīts par šausminošo bacili, kas nogalināja visas sievietes. Par šausminošajiem ēnkājiem, kas uzsāka karu ar cilvēkiem. Par Troksni, kas nevienam neļauj paturēt savas domas pie sevis, jo domas ir dzirdamas. Simtiem dzirdamu domu lidinās pilsētā un rada Troksni.

Grāmatas sākums ir mānīgs. Vismaz man tāds sanāca, jo biju gaidījis, ka aizraus no vāka līdz vākam. Aizrāva, tikai nedaudz vēlāk, jo pirmajās daždesmit lappusēs neuztvēru to jaunās pasaules burvību.
Bija tik Tods Hjūits, Mančijs (viņa suns) un Troksnis. Kad vēlāk Tods sastapa meiteni un viņas klusumu (cilvēks bez Trokšņa!), tas izmainīja viņa dzīvi un manu lasīšanas aizrautību- no ”es vēl iesildos” uz ”lasu, mani šodien netraucēt”.

Ja es vēl varētu nedaudz piekasīties personāžu raksturojumam (prasījās nedaudz spilgtākus tēlus), tad pasaule viņam sanāc pa pirmo- visu ceļojuma laiku ne mirkli nebija tā, ka attēls kļūtu melnbalts vai nesalasāms. Visu laiku acu priekšā kā krāšņā filmā viens pēc otra nomainās kadri, kas lasītājam ļauj redzēt cik krāšņa ir jaunā pasaule un kādi ir cilvēku mēģinājumi kolonizēt to.

Gan lasot, gan izlasot līdz beigām man pa galvu visu laiku jaucās neatbildēti jautājumi- Kāpēc šā? Kāpēc tā? Un kāpēc ne šā vai tā? Pamatā jau visu laiku pa galvu maisījās jautājums- nu kāpēc gan viņi neizmantoja laivu un upi. Ātrāk, vieglāk un, pats galvenais- varētu iebāzt savu galvu zem ūdens, kad sajustu pakaļdzīšanos. Troksnis taču zem ūdens nebūtu Troksnis?

Droši vien tāpēc, ka tad tā būtu pavisam cita grāmata ”Nazis, ko neatlaist” un var jau būt, ka visas atbildes vēl tikai sekos, jo grāmata taču nebeidzās. Tā ir tikai pirmā daļa.

Cienu autora viedokli, un, lai arī manas domas šur tur nesakrita, uzskatu, ka Patrikam Nesam izdevies radīt aizraujošu lasāmvielu trīs (es ceru, ka visas trīs daļas būs vienlīdz labas) grāmatu garumā. Katrā ziņā ar interesi gaidu nākamās daļas.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Erebos
Autors: Urzula Poznanski
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 375

Par grāmatu-
Niks ir parasts skolnieks, kurš mācās parastā skolā. Viņa ikdiena ir skola, draugi un basketbola treniņi. Viss izmainās tajā mirklī, kad viņam klasesbiedrene noslēpumaini iedod disku uz kura ir spēle Erebos. Spēle Niku, tāpat kā viņa un daudzu citu skolu skolēnus, burtiski ierauj savā varā. Viņi kļūst noslēpumaini, jo tā pavēl spēle. Viņi kļūst neuzticīgi, jo tā pavēl spēle. Viņi kļūst bīstami, jo tā pavēl spēle. Viņi var izdarīt jebko, ja vien to pavēlēs spēle…

Es, tāpat kā droši vien daudzi citi radio klausītāji, par Erebos uzzināju no radio reklāmām- Erebos ir klāt. Erebos ir nopērkams un Erebos ir tikpat labs kā cita aizraujoša grāmata- Bada spēles.
Reti sanāk piekrist reklāmām, bet šoreiz ir tas gadījums- Erebos patiešām ir tikpat aizraujoša grāmata kā Bada spēles triloģija.

Un arī tāpat kā bada spēles, arī Erebos nav ar kādu konkrētu mērķauditoriju- var lasīt gan pieaugušie, gan pusaudži. Bērniem gan laikam vajadzētu atturēties- kā nekā ne viss teksts ir pieklājīgs (kā nekā grāmata stāsta par pusaudžiem).

Aizraujoši būs visiem, jo īpaši varētu patikt skolniekiem, kuri ar datorspēlēm ir uz tu. Ļoti labi varēs iejusties galveno varoņu ādā un pie reizes nedaudz no malas paskatīties kā virtuālā realitāte var izmainīt tavu reālo dzīvi. Varētu iedarbīgāk nostrādāt par visiem vecāku moralizējošiem tekstiem, ka: “pārāk ilgu laiku pavadi pie datorspēlēm”.

Grāmata ”Erebos” iesākas jau ar diezgan skaidru norādi, ka skolā, kurā mācās galvenais varonis Niks, notiek neizprotamas lietas- draugi viens no otra atsvešinās, agrāk nicināmie, tagad nicinoši izturas pret saviem agrākajiem nicinātājiem, drūmākie kļūst vēl drūmāki un tie, kuriem nav disks kļūst vēl apjukušāki.
Pēdējo skaitā ir arī Niks, kura acu priekšā viņa labākais draugs Kolins ne tikai vairs neapmeklē basketbola treniņus, bet kavē arī skolu. Sākuma izsmiekls pamazām tiek nomainīts uz ziņkāri, jo vairāk vai mazāk pamanāms ir fakts, ka atslēga meklējama diskā, kas ceļo no viena pie otra un jaunais diska saimnieks kļūst tāds pats kā citi- neuzticas, norobežojas un pamatīgi izmaina savas dzīves prioritātes.

Loģiski, ka Nika ziņkārība ņem virsroku un pēc laba gaidīšana brīža arī viņš tiek pie sava diska. Un, lai arī viņš iepriekš bija nolēmis tikai izpētīt, kas tas ir par zvēru, tas jau pirmajā naktī izmaina Nika viedokli, gan pret sākotnējo ”tikai paskatīšos”, gan pret nicinošo attieksmi pret pārējiem diska īpašniekiem. Tagad viņi ir viena komanda! Tikai nevienam nav ne mazākā nojausma, kas viņi ir par komandu. Un godīgi sakot- nevienam tas arī neinteresē, jo spēle ir nenormāli cool.
Un neinteresē, arī tas, ka virkne spēles uzdevumu ir… ir jāpilda reālā dzīvē. Piemēram, jāaiznes kastīte no punta A uz punktu B. Jānofotografē kāda automašīna, jānoindē kāds… Meli un izlikšanās nelīdz, jo spēle tev redz cauri, bet atkāpties nozīmē pazaudēt iespēju spēlēt Erebos, bet tas jau pārņemtajiem prātiem līdzinās pat trakāks kā nāve vai mūža ieslodzījums…

Grāmata ”Erebos” burtiski nelaida vaļā- ja lasi, tad nevari apstāties, ja nelasi, tad nevari nedomāt par to. Tātad- ceļš ir viens- jāizlasa.

Uz beigām gan jau pa galvu maisījās kaudze ar neizprastiem jautājumiem, bet ja tā mazliet kritiskāk paskatās uz to visu, tad tie ir sīkumi, kurus var droši ignorēt. Grāmata patiešām ir ļoti aizraujoša un nešaubos, ka izlasījušie piekrītoši mās ar galvu, par katru, grāmatai veltīto, cildinošo epitetu.
Droši varu teikt, ka grāmatu ir vērts nopirkt. Vai tikpat droši to ir prasīt saņemt dāvanā.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Dejo dejo dejo
Autors: Haruki Murakami
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2008
Lappuses: 472

Par grāmatu-
Viņš nolemj atgriezties tajā pašā noplukušajā viesnīcā Delfīns, kur viņš bija saticis viņu. Tikai šoreiz Delfīns ir piedzīvojis pārvērtības- kļuvusi moderna viesnīca ar stiklotu fasādi. Bet tāpat ir tur ir palicis kas tāds, kas ir atrodams tikai dažiem. Dažiem, kuriem šī vieta ir piederīga. Un kuri ir piederīgi šai vietai.

Ar Murakami es saslimu salīdzinoši nesen, kad manās rokās nonāca audiogrāmata ”Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”.
Ja pareizi sapratu, tad grāmatu bija veidojis viens krievu entuziasts un tā bija vienkārši burvīga- skaisti ierunāta, ar labu noskaņu un labām muzikālām pauzēm. Piemērs no kura varētu pamācīties mūszemes audiogrāmatas veidotāji. Grāmata vēl nebija noklausīta ne pusē, kad sapratu- Murakami raksta priekš manis. Un līdz ar to jāmeklē viņa citas grāmatas.

Sameklēju. ”Dejo dejo dejo” man rokās nonāca nejauši- pa vidam starp Remarka ”Trīs draugi” un Upīša ”Zaļā zeme”. Tā kā grāmata bija steidzami jāizlasa (aizdots bibliotēkas eksemplārs), tad noliku Remarku atpakaļ plauktā un ķēros pie Murakami.

Ātri vien sapratu, ka vienu posmu esmu izlaidis- ”Dejo dejo dejo” ir kā turpinājums grāmatai ”Aitas medīšanas piedzīvojumi”, bet tas lielu lomu nespēlēja. Tāpat viss bija saprotams un uztverams.

Grāmatā ”Dejo dejo dejo” es saņēmu to pašu smalko austrumu un rietumu matērijas samudžinājumu ko iepriekš. Tas pats noslēpumainais varonis, kuram dzīvē netrūkst pārdomu brīži ar mistisku piejaukumu, kas rezultējas īpatnējā turpinājumā, kurā no malas raugoties ne viss liekas saprotams, bet tajā pat laikā ir interesants.

Arī spēja pasniegt japāņu kultūru aiz smalki aizplīvurota aizkara ir apbrīnas vērta (ej un saproti vai tiešām tur ir Japāna?), kur bez maz vienīgā saikne ar Japānu ir pavecā automašīna Subaru un vietējie toponīmi. Nav ne suši, ne sakē, ne citi japānismi.

Grāmatas galvenais varonis ir vienkāršs žurnālists, kuram ir vienkārša haltūra- ceļot pa valsti un aprakstīt dažādas vietas, kur var garšīgi paēst un atpūsties. Darbs nav ne grūts, ne sarežģīts. Naudas it kā pietiek un ar rezultātu pasūtītāji ir apmierināti. Tikai pašam varonim no apmierinājuma nav ne vēsts- neliekas viņam paša darba augļa rezultāti ne vajadzīgi, ne arī kādam noderīgi. Vien tukši pavadīts laiks. Tāpēc viņš pamazām mēģina atgriezties tur, kur viņa dzīvē bija kāds piepildījums. Tikai arī tā vieta ir izmanījusies.

Mēģinājumā atrast kaut ko no iepriekšējā, galveno varoni saved kopā ar divām jaunām paziņām- viesnīcas darbinieci un sevī ierāvušos pusaudzi.
Tāpat arī liktenis saved viņu kopā ar bijušo klasesbiedru, kurš nu ir slavens aktieris un kura vienīgās rūpes ir, lai viņa grāmatvedim būtu ko norakstīt izdevumos. Viņš var tērēt cik grib, bet nopirkt ko pats grib nevar. Parādi un naudas trūkums viņu tur kā ķīlnieku.

Un visam pāri mūzika, kura ļauj atcerēties tos senākos laikus un atmiņā izdejot tos. Ar Aituvīra iemācītajiem deju soļiem.

“Dejo – Aituvīrs teica. – Kamēr mūzika skan, lai tur kas, dejo! Vai tu saproti, ko es saku? Dejo, dejo un neapstājies. Nedomā par to, kāpēc tu dejo. Nedomā par to, kāda tam jēga. Tikko tu sāksi par to domāt, tā kājas necilāsies.”

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nav jau gluži tā, ka man aptrūkās lasāmā. Īstenībā, ja mierīgi tai lietai pieiet, tad tuvākie pāris gadi man ar grāmatām būtu nodrošināti.

Pierakstīšanās bibliotēku apmeklētāju rindās ir tāds kā intereses un sentimenta apvienojums. Interese tāpēc, ka gribējās redzēt, kas labs notiek grāmatu krātuvēs šobrīd, kad visi lasa internetu un kindlus. Sentiments tāpēc, ka pauze ieilgusi- kādus desmit gadus jau neesmu bijis bibliotēkā (universitāte neskaitās), lai gan pirms tam kādus piecpadsmit-divdesmit gadus sabiju lasītāju rindās.

Tad nu šodien aizgāju, dabūju savu lasītāju karti un paņēmu Andra Grūtupa ”Maniaks”, lai ir ko pirms miedziņa palasīt.

Gāju pēc konkrētas grāmatas un līdz ar to bibliotēkā ilgi neuzkavējos. Bet ar acu pārlaišanu pietika, lai redzētu, ka ar grāmatām problēmu nav- ir dabonami arī diezgan neseni izdevumi. Tā kā mīlīši- arguments nelasīt grāmatas, jo tās ir dārgas vai nez kādas vēl, neiztur kritiku. Divi lati par gadu (<0,20Ls mēnesī) un lasīt būs daudz un dikti.

Jā, vēl viena piebilde- bibliotēka bija pilna. Taisnības labad gan jāsaka, ka 95% sēdēja pie interneta. Kas ar būtībā nemaz nav slikti.

Īsumā- lai arī laiks tāds digitāls, tomēr cilvēkus joprojām velk pie grāmatām. Velk.

Nosaukums: Zaļā zeme
Autors: Andrejs Upīts
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1965
Lappuses: 614

Par grāmatu-
Kultūrvēsturisks romāns par latviešu zemnieku dzīvi deviņpadsmitajā gadsimtā.

Pirms kāda mēneša pabeidzu lasīt visu skolēnu paaudžu paaudzēs nīstāko grāmatu Zaļā zeme. Otro reizi. Pirmā reize bija padsmit gadus atpakaļ tehnikumā, kad (laikam) šī skaitījās pie obligātās literatūras. No visa kursa izlasīja pusotrs cilvēks (pusotrs, jo otrs kadrs tika līdz pusei).

Atceros, ka jau pirms šīs lasīšanas tiku atklausījies šausmu stāstus par traki biezo un neinteresanto grāmatu, ar kuru moca skolēnus jau gadu desmitus. Arī skolotāja, uzdodot šo lasāmvielu, neskopojās ar epitetiem- es jau saprotu, ka neviens neizlasīs… garlaicīga… mokošs sākums… pārāk bieza… utjpr. Nevarētu teikt, ka tas skolēnu prātus vedinātu uz iedvesmu lasīt.

Neatceros, kas man toreiz lika/ļāva izlasīt šo grāmatu (Pienākums? Interese? Spītība?), bet es to nenožēloju. Ne toreiz, ne tagad.
Zaļā zeme nav tā grāmata, kura būtu jāapraksta vai jāatstāsta saturs, bet pēc izlasīšanas nolēmu, ka mazs vārdiņš ir jābilst. Ja nu kādu iedrošinu!?

Gribu sākt uzreiz ar to, ka grāmata nav neinteresanta. Nav arī zobu sāpēm līdzīgā grimasē saviebtu seju jāseko līdzi kā Brīviņu saimnieks dodas mājup pār tiem pieciem slaveniem Dīvajas tiltiem. Un galu galā- grāmatas biezums nav iemesls tās nelasīšanai.

Grāmata ir tā vērta, lai to izlasītu. Varbūt triviāli skan, bet tā ir aktuāla arī mūsdienās. Var labi redzēt (mēģināt saskatīt) vidējā latvieša dabu. Var izbaudīt filigrāni pasniegtos tēlus, kuri ir tik smalki aprakstīti un noraksturoti, ka lasītāja iztēlei ir vieglāk par vieglu tos pieņemt.

Kur nu vēl dzeršana, izmanīga mānīšanās, un veču nāves gaidīšana. Visam pa virsu, kā ķirsītis kūkas virsū, ir vēlme iznesties visa pagasta priekšā. Ar kādām sekām? Tas nav svarīgs. Svarīgs ir process un rezultāts, kas tiek rēķināts ļaužu valodu ilgumā un tālumā.

Zaļo zemi ir vērs izlasīt. Pilnīgi un noteikti. Un nevajag ļauties ļaužu valodām, ka grāmata ir grūti lasāma un neinteresanta. Tieši otrādi- lasās apbrīnojami viegli un tikpat apbrīnojami interesanti. Visa tā laika dzīve un sadzīve kā uz delnas. Nevienā vēstures grāmatā neatradīsiet labāk pasniegtu tos laikus, ka tauta pamazām sāka ausīties pēc Veidenbauma dzejas.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Svaigēšana, tas ir tik vienkārši
Autors: Dženifera Kornblīta
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 191

Par grāmatu-
Grāmatā ”Svaigēšana, tasir tik vienkārši” ir aplūkoti svaigēšanas pamati kā arī sniegtas simts receptes kuras ļaus ikvienam mājās pagatavot gardu svaigēšanas maltīti.


Ikdienā ar recepšu grāmatām neaizraujos, jo, pirmkārt- mājās viena plaukta daļa ar tām jau ir aizpildīta un otrkārt- internets izlutina. Bet tā kā ar svaigēšanu līdz šim nebiju saskāries un man, kā veģetārietim, bija interesanti uzzināt par vēl citiem tādiem pašiem gastronomiskiem dīvainīšiem kā es, tad ķēros pie grāmatas.

No lasīšanas tur ir maz kas- lielāks uzsvars likts uz receptēm. Un šajā vietā es sajutu vilšanos- dikti jau gribējās uzzināt vairāk ko par svaigēdāja filosofiju, dzīves uzskatiem utml lietām. No tā visa bija ļoti maz.
Viss, ko varēju izlobīt bija- ēdam svaigu, jo tas ir veselīgi. Nevar noliegt- pareizi jau ir, bet… ar to bija par maz. Vismaz man. Prasījās vairāk par pašu cilvēku izvēli- vai tas ir epizodiski, sezonāli, miksēts kopā ar kādu citu diētu/dzīvestilu?
Var jau būt, kas tas viss grāmatu tā sabiezinātu (apjoma un cenas ziņā), ka cilvēki vairāk no tās baidītos nekā ieinteresētos.

Un droši vien tādi cilvēki, kuri nolēmuši pievienoties svaigēdāju dzīvesveidam, jau ir izlēmuši visus jautājumus un viņiem nav nepieciešams zināt ko citu, kā vien interesantus un noderīgus padomus jaunā dzīvesveida kulināriskai izpušķošanai. Pieņemu, ka arī tāpēc šai grāmatai nav tāds filosofisks ievads, kādu es vēlējos.

Lasīšanas daļā (sadalīju grāmatu divās daļās- otra ir recepšu daļa) liels pluss ir sniegtie padomi- cik ilgi mērcēt mandeles vai valriekstus un cik ilgi tādus var uzglabāt. Kā sagatavot darbarīkus un kā laicīgi sagatavot produktus, lai ekonomētu laiku. Jo arī laika ekonomēšana ir viens no grāmatas uzsvariem- svaigēšanas maltītei nav nepieciešams tik ilgs laiks, kā emmm… parastai.

Pārskrienot pāri otrai- recepšu daļai, paguvu piefiksēt vairākas receptes, kuras iekārdināja (būs jāizmēģina!). Tāpat paguvu piefiksēt vairākas receptes, kuras es tā īsti nevaru uztvert nopietni- piemēram, kā samalt mandeles vai nomizot ķiplokus. Bet, ja pieņem, ka ir tādas jaunās saimnieces, kuras tā īsti pat pelmeņus nemāk uztaisīt, tad droši vien arī šādas receptes ir jāiekļauj grāmatā (ar kaut ko taču šīm jaunajām saimniecēm jāsāk).

Tā kā var teikt, ka šī grāmata noderēs visiem, kuri nodomājuši spert pirmos soļus svaigēšanas pasaulē un pie reizes apgūt interesantas un (pārsvarā) ļoti vienkāršas receptes.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★☆☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Ķīpsalas putni
Autors: Dace Rukšāne
Izdevniecība: Dienas Grāmata
Gads: 2009
Lappuses: 149

Par grāmatu-
Grāmatā ”Ķīpsalas putni” ir apkopoti 18 stāsti, kuros katrā slēpjas maza daļa no Ķīpsalas un varbūt nedaudz lielāka daļa no putna.

Līdz šim saskarsme ar Daces Rukšānes daiļradi man sākās un beidzās ar vienas slejas izlasīšanu laikrakstā ”Diena”. Un tas bija tik sen, ka to vairs atcerēties nav vērts. Vienkārši sapratu, ka viņas radītais stils un saturs, nav priekš manis. Tieši tā arī es uztvēru ziņas, ka viņai ir iznākusi kāda jauna grāmata- tas nav priekš manis.

Viss plūst, viss mainās. Tā varu teikt pēc tā, ka man rokās īstā brīdī patrāpījās viņas pēdējā grāmata ”Ķīpsalas putni”. Visas grāmatas bija izlasītas un nekas jauns, rokas stiepiena attālumā, nebija, tad ķēros pie putniem. Un … un jau ar pirmo stāstiņu (romāniņu, nodaļiņu (pamazināmā formā tāpēc, ka tie patiešām ir īsi)) es sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Vai nu stils, vai saturs, vai arī es, bet tas nav svarīgi- grāmata aizrāva.

Ja cilvēkam putnu zinātne aprobežos tikai ar ”tas tur, kas lido un bija nu tādā krāsā”, tad nevajag atmest grāmatai ar roku- putni tur ir, bet vairāk kā fons. Varbūt vairāk pat kā priekšplāna fons, bet katrā ziņā stāsti ir vairāk par cilvēkiem. Par cilvēkiem, kuri dzīvo relatīvā klusumā un kaimiņu ielokā. Par cilvēkiem, kuri ir savā zaļajā pasaulītē, bet tajā pat laikā lielas pilsētas steiga un burzma ir tepat blakus.

Viena īpašība, kas mani gan reizē mulsināja, gan priecēja ir stāstu savstarpējā mijiedarbība. Tu vari lasīt un uztvert katru stāstu kā atsevišķu objektu, bet tajā pat laikā, gandrīz nemanot, tie savstarpēji saskaras un pārklājas. Mazliet, bet tajā pat laikā pietiekami, lai varētu teikt nevis- visi stāsti bija forši, bet- visa grāmata bija forša.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Bikini
Autors: Janušs Leons Višņevskis
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 524

Par grāmatu-
Otrais Pasaules karš ir beidzies. Drēzdene nopostīta. Amerikas laikraksti sūta savus korespondentus, lai atainotu kara postažu. Vienā šādā komandējumā Stenlijs, Times žurnālists, satiek Annu. Parastu meiteni, kura pārcietusi kara šausmas, kas vēlās pār Vāciju un kurai bija vectēva mantotais fotoaparāts. Fotoaparāts ar divpadsmit kadriem, kuri izmainīja Annas dzīvi.

Pirmo reizi par romānu ”Bikini” izdzirdēju no Latvijas Radio- tur tika stāstīts gan par šo grāmatu, gan tās autoru Janušu Leonu Višņevski. Ja pareizi atceros, tad bija arī intervija, bet tas nav būtiski, atceros, ka stāstītais mani uzrunāja tā, ka nolēmu- šī grāmata man ir jāizlasa.

Grāmata ”Bikini” ir lēna un pacietīga- bez steigas un grūstīšanās lasītājs tiek ievests kara pēdējo dienu bezcerīgajā pārdzīvojumā, izdzīvojušo pārciestās šausmās un vēlāk jau tiek aizrauts tādā kā pēckara Pelnrušķītes pasakā.
Tikai šoreiz kristāla kurpītes vietā ir fotoaparāts ar divpadsmit kadriem, kuri Annai deva iespēju atvērt vārtus uz pasauli. Un balles vietā ir Bikini atols Klusajā okeānā, kur amerikāņi palūdz vietējos pārvākties uz citu salu, jo… jo vajag izmēģināt atombumbu.

Tas salīdzinājums ar Pelnrušķīti man iesēdās prātā apmēram tad, kad Anna jau ar vienu kāju bija Amerikā. Īstenībā tas viss ir īsts. Īsti, patiesi, skarbi un jā- arī mazliet (ok- pietiekami) romantikas.

Šīs ”balles” laikā, autors ar Annas palīdzību, ļauj lasītājam izbaudīt tādu kā romāna kulmināciju, kurā tiek piedzīvota gan mīlestībā, gan nodevība. Gan prieks, gan bēdas, kuras bezspēcības dēļ tiek izjustas divtik stipri. Un visam pāri atmiņas, kas tev ļauj un liek redzēt visu savādāk. Patiesāk. Izjustāk.

Laikam izklausīšos pēc puritāniska veča, bet vienīgais, kas man grāmatā nedaudz ”maisījās” ir dažviet iepītā erotika. Bija gana smalki pasniegta, bet tajā pat laikā vairāk izskatījās, ka varēja iztikt bez.

Viss pārējais ir tieši pirms ”bravo” un ”biss”- emociju pasaule, atmiņas, tēli, principi utt. Cilvēciski un patiesi.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.