Category: cemme
svētdienas braucēji
Negribētu nevienu aizvainot, bet brīvdienās uz ceļiem parādās īpatnēji braucēji, kuri burtiskā un pārnestā nozīmē atbilst kategorijai- svētdienas braucēji.
Nezinu no kurienes viņi ‘’izlien’’, bet uz kopējo fonu viņi izceļas vareni. Braucot uz laukiem gan brīvdienās, gan darbadienu vakaros var sajust milzīgu atšķirību- pēdējā variantā mājās var atbraukt bez trīcošām rokām, ko nevar teikt par brīvdienām- laimīgi tiekot galā (mājās), acu priekšā ņirb neskaitāmās avārijas situācijas un izteiktas glupības. Te kāds izdomā līkumā veikt apdzīšanu, te kāds tik tikko uz gājēju pārejas nenotriec gājējus, te viens ‘’pazaudējis’’ gāzes pedāli un velkas uz trases ar 70km/h, lai gan atļautais ir 90km/h, te viens izdomā apdzīt kolonu neņemot vērā, ka pretī brauc automašīna… tā varētu turpināt skaitīt un uzskaitīt, bet jautājums paliek atklāts- kur tādi rodas?!
Nedaudz padomājot izvilku dažus variantus:
-Vīri, (ne)daudz sadzērušies, liek stūrēt savām dāmām, kurām prakse/tiesības nav;
-Vecāki saviem bērniņiem aizdod auto uz nedēļas nogali, lai izklaidējas;
-Pilsētnieki, kuri ikdienā izmanto tikai sabiedrisko transportu;
-Aizmirsuši logā ielikt ‘’M’’ burtu;
-Nezin satiksmes noteikumus;
-Neārstējama slimība.
pankūku piens
Visi zina, ka uzturā vajag lietot pienu- tas palīdz kauliem, tas ir veselīgs, tas ir garšīgs (gaumes jautājums) utt.
Šobrīd veikalā ir nopērkami daudz un dažādu veidu piens- trekns, mazāk trekns, pavisam liess, ilgstāvošs (Lāse) utt. Arī piena ražotāji (nav īsti pareizs vārds, bet kā lai nosauc –piena sagatavotāji?) ir diezgan kuplā skaitā. Par vienu no šiem ‘’ražotājiem’’ gribētu paust savu sašutumu. Precīzāk vienu no viņa produktiem- pasterizēts piens ‘”Rasa’’, kas iepakots it kā parocīgā tarā- tetrapaka ar skrūvējamu vāciņu. Iepakojums ir gana ērts- nav jāmokās ar pakas atvēršanu, kā arī pusizdzertās pakas glabāšanu- aizskrūvē un gatavs! Arī norāde uz pakas, ka tukšā paciņa ir jāsaloka, jo tad tā, kā atkritums, aizņems mazāk vietas, ir apsveicama. Par vidi ir jārūpējas.
Bet kurš parūpēsies par piena dzērājiem? Jau kuru reizi pērkot šo pienu (jau kādu laiku bija iegājies uzturā lietot Rasas pienu) rezultāts sanāk diezgan skābs. Var sanākt iegrābties vienu reizi, bet šī iegrābšanās jau kļūst par statistiku. Pienam realizācijas termiņā ir norādīts, ka derīgs vēl 2-3 dienas, bet 2-3 stundas pēc atvēršanas tas jau saskābis. Šādu pienu var labi iestrādāt pankūkās (mmm, ar svaigām zemenēm), aizlaist uz rūgušpienu (veikala piens gan tam vairs neder- iznākums neatbilst nosaukumam) vai arī [katrs var ierakstīt savu variantu]. Tikai ir viens ‘’bet’’- man gribās normālu pienu, kuru var dzert. Nevis katru reizi pagaršojot secināt, ka man tuvākajā ēdienreizē būs pankūkas.
Nav tā, ka es pienu nemāku glabāt- tas atrodas ledusskapī. Ar ledusskapi arī viss ir kārtībā. Un citu marku piens tādus jokus netaisa. Tāpēc secinu, ka vājais posms šajā pasākumā ir Rasas piens, kuru vairs nepirkšu. Ja nu vienīgi tad, kad man sagribēsies pankūkas.
ceļu policijas protokols
Šodien man ‘’paveicās’’ tapt piefiksētam ceļu policijas protokolu sarakstā. Lielu sajūsmu tas manī neizraisa, bet nav arī par ko saskumt- iedeva protokolu ar brīdinājumu. Nevarētu teikt, ka viņi šodien apstādināja baigo gonšiku- tikai 65km/h (apdzīvotā vietā), lai arī atļauti ir tikai 50km/h.
Tā kā manā šofera karjerā bija tikai viena tikšanās ar CP (sen, sen reida laikā pārbaudīja dokumentus), tad piezagās neliela neomulības sajūta- nu tik ‘’drāzīs’’. Nebija pārliecība, ka pie vainas būs ātrums, jo parasti turu nedaudz zem/uz 60km/h, un šoreiz likās, ka ir tāpat (izrādās- nebija viss). Bet nē, ‘’drāšanas’’ nebija- inspektors bija pati pieklājība. Parādīja radaru, pateica, ka ‘’ātrumiņš bija nedaudz pa lielu’’, paprasīja papīrus… viss kā pienākas. Beigās vēl apjautājās -vai man pēdējā gada laikā ir bijuši kādi pārkāpumi vai brīdinājumi un saņēmis noliedzošu atbildi, pateica, ka man būs tikai brīdinājums, ja tā izrādīsies taisnība. Lai 10min pagaidot. Labi, kas man cits atliek. Gaidu ar.
Lai arī stāsts nav par kārtējo noķerto ātruma pārkāpēju, tomēr šis ievadiņš prasījās, lai labāk sasaistītu ar otro daļu, kad tika pasniegts protokols ar brīdinājumu.
Likās, ka tagad (pēc tām 10 gaidīšanas) man iedos parakstīt protokolu un novēlēs laimīgu ceļu (to arī pašās beigās inspektors izdarīja), bet nē- sākās neizprotamā protokola aiļu aizpildīšana kopā ar mani. Inspektors pienāca pie mašīnas, kurā es gaidīju viņa spriedumu, un sāka taujāt pēc manas adreses, darba vietas…labi, atbildu (prātā gan pazib- kamdēļ?). Nākamais jautājums- ienākumi mēnesī? Tagad jau verbāli pasprūk- kamdēļ? Atbilde bija gana paskaidrojoša- te (protokolā) ir prasīts. Un rāda man protokolu, kur pretī ienākumi mēnesī ir iespējamie atbilžu varianti: nav/summa. Kamēr apdomāju varianta ‘’nav’’ teikšanu, inspektors nepiekāpīgā tonī saka, ka vajag nosaukt kādu skaitli (pēc balss sapratu, ka jānosauc ‘’pofig’’ cik, lai tik ir), labs i- saucu apaļu summu, lai liek mani mierā (bet prātā visu laiku urd doma- kamdēļ?). Nākamais jautājums bija vēl jocīgāks- apgādājamo personu skaits? Nav vērts prasīt ‘’kamdēļ?’’- saucu tik ciparu. Ar to arī šī ‘’socioloģiskā aptauja’’ beidzās- parakstīju papīru un laida mājās.
Braucot mājās galvā visu laiku urd jautājums- kamdēļ? Kamdēļ parastam ceļu policistam vajadzētu zināt manus ikmēneša ienākumus, apgādājamo skaitu, adresi, darba vietu? Ja es viņam pateikšu, ka man ir mazi ienākumi un daudz apgādājamo, tas man kalpos kā vainu mīkstinošs apstāklis? Nez vai, jo protokols jau ir sastādīts pirms tam. Un vai tad pārkāpēju ar desmit slimām vecmāmiņām var attaisnot, ja viņš pārkāpj noteikumus? Varbūt uz šiem jautājumiem atbildēt ar makaronu karinošām atbildēm? Ar neder- uzraušos nākamreiz, tad skatīsies ar ļaunu aci (ja pārbaudīs datu pareizību CP datu bāzē). Tā kā Latvijā sodus piemēro visiem vienādus (nešķiro pēc ienākumiem), tad man šāds jautājums par ikmēneša ienākumiem liekas bezjēdzīgs. Šie jautājumi vienkārši neiet kopā ar mani, kā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju.
purvu mājas
Jau kādu laiku Latvijā ar nekustamo īpašumu ir iespēja tikt pie paprāviem ienākumiem -lēti nopērc, dārgi pārdod. It kā nekas sarežģīts, vajag tikai lielu naudu vai labu mantojumu. Šī pirkšana pārdošana rauj sev līdzi arī būvēšanās drudzi- apbūvēts tiek viss un visur. Būvēšanās tempi ir mežonīgi- tur, kur pirms kāda laika bija pļava, jau ir ciematiņš vai vismaz liela, daudzdzīvokļu māja. Jocīgākais ir tas, ka liela daļa no šī ciematiņa vai mājas dzīvokļu ir jau nopirkti nemaz nesagaidot to pabeigšanu.
Nez, kur tā ir jāskrien, lai pirktu nepabeigtu māju? Jūs teiksiet, kas neriskē, tas nevinnē!? Daļēji piekrītu, bet ir lietas, kur steiga ir nevietā. Manuprāt, steigties nevajadzētu arī pērkot māju vai dzīvokli. Steigā var nepamanīt trūkumus.
Jau kādu laiku esmu ”liecinieks” vienam interesantam objektam. Objekts atrodas Jūrmalā, netālu no manas dzīvesvietas, tāpēc es labi varu novērot šī objekta augšanu. Ar ko objekts ir interesants? Pirmkārt, ar to, ka atrodas Lielupes applūstošajā pļavā. Pēc nosaukuma saprotat, ka pļava ik pa laikam mēdz applūst, un tā arī šī gada sākumā notika- viss objekts atradās ūdenī (bija arī sižets ”Panorāmā”). Pusmetru ”zem ūdens” bija pamati, sienas, garāžas automašīnām…
Otrkārt- objektu uzbūvēja uz būvgružu kaudzes, kura savukārt tika uzbērta uz ”plikas” zemes. Var jau būt, ka būvnormatīvi šādu variantu pieļauj, bet mana nojauta saka- objekts sēdīsies (ar visām no tām izrietošajām sekām).
Pēc gada sākuma uznākošajiem plūdiem un objekta ”mazgāšanos” tajos, cēlāji izdomāja savest tā pavairāk smiltiņas, lai noslēptu nesmukumu- tagad grunts ir uzbērta līdz pat slieksnim, lai gan mana nojauta atkal saka, ka nākamais kārtīgais pūtiens un tam sekojošie plūdi šo centību nenovērtēs un atkal objekts tiks ”mazgāts”.Skumji, bet šāds objekts- ”slapjā vietā” ar būvgružu uzbērumu un ļoti ticamu iespēju tuvākā nākotnē vairākkārtīgi applūst, pavisam drīz tiks ”iesmērēts” kādam ”laimīgam” pircējam, kuram pārdošanas brīdī tiks piedāvāts skaisti nošpaktelēts un nokrāsots gaišs miteklis ar skatu uz Lielupi. Vai ilgi būs tik gaišs skats? Nojauta (atkal) saka, ka nē- purvos audzē dzērvenes ne mājas!
Skumji ir arī tas, ka šādas kvalitātes mitekļi pēdējos gados ir pārāk daudz (lasīts, dzirdēts, redzēts). Iedomājos, ko gan varētu pastāstīt celtnieki, kuri piedalījušies šādu objektu celtniecībā- tur varētu parādīties interesanti fakti.
želta druģis
Šodien man bija tā ”laime” redzēt nelielu daļu no LNT jaunā televīzijas projekta ”Zelta drudzis”. Nūūū, es teikšu, ka šādu līmeņa [beztolk]šovu es vēl nebiju redzējis- nemitīga pārteikšanās, neveiklas pauzes un aprauti teikumi skatītāju virzienā tika laisti nepārtraukti.
Ja vēl šovmens puika šo to mēģināja saturīgu pateikt, tad man bija neskaidrs ko tur dara šovmene meitene?! Pielikta kā stute, lai abi labi izskatās? Piedodiet- neizskatās! Arī neizklausās! Ja viņiem bija biznesa plāns nopelnīt lielu naudu ar skatītāju zvanīšanu, tad vajadzēja arī padomāt par šova vadīšanu. Pie reizes arī piedomāt par operatora darbu.
Vispār pasākums atstāja baigo diletantu ražojuma iespaidu [uz TV pulti atrodam power off pogu].Uff, savu žulti izlēju, varu slēgt TV kasti atpakaļ.
Atpakaļ nākotnē
Šodien es jutos kā savā jaunībā, salīdzinoši nesenā pagātnē. Nē, nebiju iegrimis sentimentālās pārdomās par saviem jaunību dienu darbiem un nedarbiem. Biju iebraucis aptiekā (”Mēness aptieka” uz Vienības gatves, Rīgā), lai pēc receptes uztaisītu ārsta parakstītās zāles. Jūs teiksiet- nekas jau īpašs, lai būtu pieminēšanas vērts! Tas interesantākais sākās un turpinājās sarunā ar tanti viņpus letes- viņa mani uzrunāja krieviski un arī visu turpmāko sarunu viņa nepārgāja uz valsts valodu. Man nekas nav pret krievu valodu un to, ka mani uzrunā krieviski (varbūt izskatos pēc krievvalodīgā :)?), bet kopš padomju gadiem neatceros, brīdi, kad man bija jāklausās krievu valoda no letes viņas puses nepārtraukti.
Lai arī es visu laiku ar viņu runāju latviski, viņa tā arī nevienu brīdi nepārgāja uz latviešu valodu. Atzīšos- jutos mazliet pārsteigts, jo tante bija diezgan gados un pa šo laiku latviešu valodu varēja iemācīties divreiz.
Jautāsiet kāpēc es nepiekasījos tantei un neuzstāju uz valsts valodas lietošanu? Atbilde ir- nezinu! Varbūt pie vainas bija pārsteiguma moments, varbūt tuvojošās Lieldienas, kad cenšamies ”nekasīties”, varbūt tas, ka protu krievu valodu?
Jau sēžot mašīnā ienāca prātā doma- kā šajā aptiekā iepērkas jaunākas paaudzes pircēji, kuriem krievu valodas zināšanas ir salīdzinoši vājākas? Un kā svešvalodā pircējiem tiek izskaidrotas zāļu lietošanas īpatnības un ieteikti labākie medikamenti? Nezinu vai pēc likuma privātā uzņēmumā ir obligātas valsts valodas prasības, bet vismaz pieklājībai jau vajadzēja būt, lai ar pircēju sarunātos valsts valodā.
Antipatriotiskie mērkaķi
Ar apbrīnojamu regularitāti no dažādiem avotiem ”izlec” dažādi negatīvi epiteti par mūsu valsti. Kādam tā nepatīk, tāpēc savos rakstos dēvē ar mazo burtu- ”latvija”. Citam atkal ”uz šo valsti ir uzlikt mīksto” un ”jātinās prom”. Vēl kādam gribas iepīt ”w” valsts nosaukumā, kuru tīši raksta ar mazo burtu- ”latwija”…
Tādu negāciju ir diezgan daudz, bet kronis ir Latvijas dēvēšana par banānu republiku! Saprotams, ja to darītu konkurenti, ienaidnieki utml nelabvēļi, bet paši latvieši!? Latvijas iedzīvotāji!?
Pēc tādiem pašmāju raksturojumiem varētu spriest, ka patiešām esam ”reņģēdāji” un dzīvojam ”muļķu zemē”. Skumji, bet tādas domas uznāk lasot un dzirdot latviešus šādi izsakāmies.
Lai gan varam domāt arī no otras puses- varbūt nevis valsts ir vainīga, bet gan runātāji? Šī taču nav muļķu zeme un banānu republika, bet gan brīnišķīga valsts ar brīnišķīgiem iedzīvotājiem, starp kuriem daži (labi- vairāk kā daži) ir muļķi (ja jau tā apzīmē savu valsti, kurā paši dzīvo) un mērkaķi (garšo banāni).
Var saprast, ka daudziem savas dzimtenes mīlestība nav ieaudzināta un ir nācies vilties valsts pārvaldē, bet šādu nicinošu apzīmējumu lietošanai nav nekāds sakars ar veselo saprātu. Iedzīvotāji ir valsts sastāvdaļa un viņi paši var veidot savu valsti tādu, kādu viņi vēlas- jebkuram valsts pilsonim ir dota šāda iespēja. Ja šo iespēju nemāk vai negrib izmantot, tad nevajadzētu arī vemt žulti. Mūsdienās ir diezgan daudz iespēju mainīt savas un valsts attiecības, ja līdzšinējās liekas sevi izsmēlušas- var dibināt partiju un iesaistīties politikā, veidot nevalstiskās organizācijas, iesniegt ieteikumus un priekšlikumus utt. Kā redzams, tad iespējas ir, tikai vai tās izmantos cilvēki ar tik zemu valstisko pašnovērtējumu? Vai viņi būs spējīgi sadarboties ar iepriekš nicināto un pelto?
Varbūt pirms kliegt uz savu Dzimteni, derētu kritiskāk aplūkot savus padarītos un galvenais -neizdarītos darbus/pienākumus pret savu valsti, lai nevairotu antipatriotisko banānēdāju rindas?
”Detālplānojums” pret ”detaļplānojums”
Lielais vairums ir dzirdējuši vārdu ”detālplānojums”, un aptuveni nojauš, kas aiz šī vārda slēpjas. Lai nebūtu jādzīvo ar domu- ”zinu aptuveni”, tad varam doties uz http://www.likumi.lv un tur izlasīt sekojošo:
Detālplānojums ir vietējās pašÂvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, to izstrādā vietējās pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktai teritorijai un apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu.
It kā viss ir skaidrs- smuks termins ar smuku skaidrojumu. Turpinājums gan tik smuks nesanāk- kāpēc šodien diezgan bieži masu mēdijos var dzirdēt/redzēt jocīgu vārdu ”detaļplānojums”? Nav ne tāds termins, ne tā skaidrojums. Kāpēc tiek kropļots vārds ”detālplānojums”? Izskatās, ka kāds ir pametis kļūdainu tekstu un liela daļa kā papagaiļu atkārto. Skumji, ka šis ”pakaļplānojums” (piedodiet, bet skan diezgan līdzīgi) ir ielavījies vairākās interneta vietnēs, kur informācijai vajadzētu būt diezgan stingri pārbaudītai- Delna, Madonas rajons, Jūrmalas pilsētas dome utt. Ierakstot meklētājā var atrast daudz jocīgā termina ”piekritējus”. Vai tiešām viņi visi nepārbauda par ko paši raksta?
Dārgais ceļš uz poliklīniku.
Šodien gribu pastāstīt pasaku par Dubultu poliklīniku Jūrmalā.Senos un nesenos laikos bija poliklīnika un blakus tai bija laukums, kur novietot savu auto. Jo turp brauca no tuvām un tālām zemēm- gan māmiņas ar maziem bērniem, gan tika vesti veci cilvēki, gan cilvēki spēka gados, kuri bija nedaudz sasirguši un, lai lieki nekavētu ārstus ar mājas vizītēm, paši brauca uz poliklīniku. Dakteri ārstēja, pacienti ārstējās, poliklīnika …. hmm, laikam jābeidz stāstīt, jo pasakām parasti ir laimīgas beigas, bet šeit izskatās savādāk.
Kāpēc savādāk? Tāpēc, ka Dubultu poliklīnika paralēli saviem tiešajiem pienākumiem (vienā vārdā sakot- ārstēšanai) sāk piepelnīties: pie poliklīnikas esošais automašīna stāvlaukums tiek pārtaisīts par maksas stāvvietu- iebraucot maksā Ls0,5! Kāpēc? Kāpēc cilvēkiem braucot uz poliklīniku, kur visi pakalpojumi ir par maksu, vēl jāmaksā par automašīnas novietošanu? Pāris reizes gadā ierodoties var arī samaksāt šo cenu, bet ko darīt tiem, kuriem naudas maz un jāierodas bieži (procedūras, pārsiešanas)?
Braucot gar poliklīniku var redzēt, ka cilvēki nav ar mieru maksāt iebraukšanas maksu un automašīnas atstāj turpat uz braucamās daļas pretī poliklīnikai. Vai tas ir risinājums? Viņiem varbūt, bet pārējiem nē, jo iela ir šaura un viena braukšanas josla praktiski paliek nelietojama. No abām joslām knapi 5metri paliek, lai abos virzienos kursētu gan vieglais, gan smagais, gan sabiedriskais transports. Nav viegli apbraukt 10 un vairāk spēkratus automašīnas, ja pa pretējo joslu diezgan bieži brauc pretī…
Laikam poliklīnikas vadībai ienākumi no maksas tualetes ieviešanas nesenā pagātnē (vēl viens stulbums tajā teritorijā) nebija tik lieli, tāpēc meklē jaunus ceļus. Varu pasviest idejas- vēl ir garderobe, kur var noplēst Ls0,1 par katru aizņemto āķi; Ls0,25 par mīkstiem beņķiem (bezmaksas varētu būt neērti no skabargaina koka); Ls2 par VIP biļeti, kas dod tiesības visur iet bez rindas; … bet ko es te vāros, gan jau Dubultu poliklīnikai Jūrmalā ir gatavi vairāki šādi biznesa plāni, lai pasaka viņiem būtu ar laimīgām beigām.
Komentāri