Category: cemme
Viasat tālruņa spams
Stāsts pavisam vienkāršs- sēžot mājās vienu vakaru atskan zvans par parasto tālruni:
- Sveicināti! Šeit zvana [vārdu neatceros] no Viasat un vēlētos jums uzdot dažus jautājumus.
-Sveicināti, bet ja drīkst jautāt- no kurienes jums mans tālruņa numurs?
-Darba devējs iedeva.
-[iesizdams sev pa pieri- nu to es nevarēju iedomāties!] Labi, bet kādā sakarā viņam ir mans tālruņa numurs?
-Nu mums ir datu bāze, no kuras izvēlamies numurus, es esmu tikai meitene-apzvanītāja bla bla bla…
-Skaidrs. Nē paldies mums neko nevajadzēs. Visu labu.
Es vēl saprastu ja kāds savas aktivitātes veic ar reklāmām vai piemētā pastkastītes (parastās, avīzēm un žurnāliem domātās), bet ja ārpus darba laika zvana un klārē klāru, tad es to uzskatu par iejaukšanos citu privātā dzīvē. Manuprāt, firmas, kuras šādi uzvedās parāda savu nespēju nodrošināt klientu pieplūdumu pieklājīgā formā. Kaut kā zūd uzticamība šādiem kantorīšiem.
Uzreiz, neatejot no tālruņa uzzvanīju Lattelekomam pa numuru 177 un apvaicājos operatorei, ko man darīt, lai izvairītos no šādiem zvaniem turpmāk un kāpēc man vispār zvana. Ja mani atmiņa neviļ, tad vienmēr, kur bija jāieķeksē, lai nesaņemtu zvanus no mārketinga aktivitāšu kompānijām, es vienmēr biju atķeksējis.
Operatore visnotaļ laipni apskaidroja, ka varbūt tas ir saistīts ar to, ka neesmu ieķeksējies pie ‘’nerādīt mani iekš telefona grāmatām’’ vai pārslēdzot līgumu (kaut kad sen), sakarā ar interneta pieslēgšanu, būs trūcis ķeksītis. Izrādās, ja esi telefona grāmatā, tas nozīmē, ka esi arī to numuru skaitā, kuriem pa vakariem zvanīs un spamos.
Nu ko, tagad jāsagaida, kad viņiem atdzīvosies lattelecom.net un varēšu apskatīties vai es varu saķeksēties virtuāli. Ja nē, tad būs vien jāraksta iesniegums (tā teica operatore).
Latvijas Bankas ”jaunumi”
Parasti uz jaunumiem pierakstās, lai arī saņemtu jaunumus, bet man laikam sanāk nedaudz savādāk.
Kādu laiku atpakaļ pierakstījos uz Latvijas Banka piedāvātajiem jaunumiem, bet šodien piefiksēju, ka viņiem jaunumi laikam iet caur Igauniju vai kādu tikpat eksotisku zemi- savā lasītājā saņēmu kaudzi ar ziņām, kuras par jaunām grūti nosaukt:
Latvijas maksājumu bilance 2007. gada 3. ceturksnī
Par 1 lata apgrozības monētu ar sniegavīra attēlu laišanu apgrozībā
Vēl bija atsūtīti daži ‘’jaunumi’’, kurus jau kādu mēnesi atpakaļ varēja izlasīt Latvijas Banka mājas lapā. Izskatās, ka esmu parakstījies uz jaunumiem ar aizturi…
automobilista pašapmierināšanās velniņš
Vakar atkal viens mazs gadījums uz ceļa ļāva nedaudz pafilosofēt par to kādi mēs cilvēki esam, kad vadam savus automobiļus. Notikums jau nav neko īpašs, citi ar tādiem autobraucēji saskaras regulāri, lai gan nekas patīkams tur nav.
Tā kā ārā ir sniegs un ceļi ne visur tiek smuki notīrīti, uz ceļiem ir izveidojies putrveidīgas slīduma slānītis, kurš straujāk un ātrāk braukt gribošos uz līkumiem mazliet ‘’nēsā’’. It kā ir zināms, ka šādos laikapstākļos ātras un straujas kustības (stūres raustīšana un bremzes spaidīšana) nav vēlama. Lai gan atrodas arī tādi kadri, kuri sit sev pa krūtīm un saka, ka uz viņiem tas neattiecas, jo jāmāk ir braukt un viņi to protot. Protams, braukt ziemā ir jāmāk, bet te jau vairāk ir jāskatās uz ceļa segumu (sniegs, ledus) nevis tikai uz šofera pārliecību.
Tad, lūk, vakar, viens bmw (Nekas nav pret auto marku. Tas ir tikai fakts) vadītājs izdomāja ar strauju gājienu nedot man ceļu, lai gan braucu pa galveno, un ar strauju līkuma-paņemšanas-manevru izlīst man priekšā. Precīzāk varētu teikt nevis ‘’izlīst’’, bet gan- izslidināties. Mašīnu viņš ar grūtībām savāca, un jāpriecājas, ka nebija neviena pretimbraucoša automašīna- trajektorijas meklēšana aizņēma gandrīz visa ceļa platumu.
Arī man diezgan strauji nācās nomest ātrumu, lai izvairītos no sadursmes. Stulbi būtu nokļūt avārijā, un vēl stulbāk sanāktu, ja mani šajā avārijā varētu vainot- jo es jau iebrauktu viņa autiņa pēcpusē. Uzmidžināju ar gaismas pārslēgšanu, signalizējot, ka šis nu bij diezgan glups gājiens no viņa puses. Nezinu vai viņš to saprata, bet noreģēt noreaģēja- puišeļi sāka kasīties. Puišeļi tāpēc, jo iekš bmw redzēju divus stāvus un iedomājos, ka meitenes uz ceļa tā neuzvestos. Lai gan ir redzētas divas eksemlāres, kurām tas piestāvētu.
Kasīšanās izpaudās ar to, ka sākumā bmw izdomāja braukt lēnāk (pavisam lēni), tad strauji kāpināja tempu un atkal tikpat strauji meta nost gāzi. Lai arī atļautais ātrums šajā posmā ir 70km/h viņi to nemaz negribēja izmantot. Galvenais bija pabojāt braukšanu man. Protams, man bija grūtāk, jo nebija nekādas skaidrības kāds būs viņa nākamais manevrs. Jautāsiet, kāpēc neapdzinu? Nedomāju, ka viņš mani palaistu atpakaļ joslā un nemaz netaisījos ar viņiem ne mērīties, ne skrieties. Labāk no šādiem pacientiem ieturēt lielāku distanci.
Filosofija ir laba lieta, tikai pareizās atbildes sameklēt grūti. Kāpēc šādi gājieni jāpiekopj, ja kāds atļaujas aizrādīt, ka šādi darīt nav smuki? Vai tas ir kāds nerealizētās pavēlēšanas un ietekmēšanas velniņš, kurš ļauj pēcāk bmw vadītājam pašapmierināti sevi mentāli glāstīt un teikt:- ‘’Vov, kāds tu malacis, tu spēj ietekmēt viņa gaitas! Lai arī tikai īsu brīdi, bet tas esi TU, kas to dara!’’.
Var jau būt, ka viņa garīgajā blogā arī top ieraksts, kura galvenā tēze ir:- Es spēju ietekmēt cilvēka gaitas, uz mani vērstie pamatotie (a man pofig!) aizrādījumi nāks pār viņa galvu atpakaļ desmitkārtīgi. Un skars viņu līdz pat trešajam augumam. Man aizrādīt, tas nozīmē aizskar visu manu ģimeni, visu manu dzimto ciemu un pat manu pundurkāmīti Borisu. Uz ceļa esmu neaizskarams!
Ko no visa tā vajag secināt? Neko! Es tāpat turpināšu braukt uzmanīgi, mēģināšu izvairīties no līdzīgiem pacientiem un tāpat lietošu gan skaņas, gan gaismas signālus, lai signalizētu un izvairītos no avārijas.
šovs, nešovs, anšovs
Negribu izklausīties pēc ultranacionāla valodnieka prievīšvalkātāja, bet nu ir man piegriezies vārda ‘’šovs’’ lietošana- šovs priekšā, šovs pakaļā, šovs no rīta, šovs vakarā.
Apskatoties, kas notiek televīzijā, var tik noelsties- mēs taču esam šovbiznesa lielvalsts:
Humora šovs, muzikālais šovs, kulinārijas šovs, realitātes šovs, pārvērtību šovs, remonta šovs, sarunu šovs, domburšovs…
Labi, pēdējais šai sarakstā nav iekļaujams (tautas mutvārdu daiļrade), bet pilnībā pietiek arī ar pārējiem šoviem, lai pārsātinātu telpu ar šo vārdu. Tā vien liekas, ka jebkuram raidījumam, lai tas skanētu lepnāk, ir jāpiekabina vārdiņš ‘’šovs’’. Tā teikt- reitinga vārdā!
Protams, esmu dzirdējis vārdu salikumu ‘’Nepatīk neskaties’’- to jau arī daru (neskatos), bet tāpat šo vārdu dzirdu pārlieku bieži. Vienkārši ausis notrulinās- tā vien prasās atgriezties vecajos labajos laikos, kad bija vienkārši izrādes, programmas, raidījumi…
Šovs [angļu show]- izklaidējoša muzikāla (parasti teatralizēta) koncertprogramma vai izrāde; izklaidējoša televīzijas programma.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca, Avots, Rīga, 2005.
krējuma sastāvs un nesviests
Ja man jautātu kas ir krējums?, tad uz sitiena varētu atbildēt apmēram šādi- krējums ir piena treknā frakcija, kura tiek savākta (nokrejota) no piena. Tātad krējuma sastāvā varētu būt tikai piens. It kā loģiski. Tā kā mēs dzīvojam pievienoto sastāvdaļu laikmetā, tad gan jau pie krējuma ar piemet kādu gastrītvielu, lai smukāk izskatās un ilgāk stāv (krējums, protams).
Kādu brīdi uzturā lietoju ‘’Tukuma piens’’ ražoto krējumu ‘’Baltais’’, Grūti salīdzināt ar citiem krējumiem pēc garšas un smaržas, jo tīrā veidā krējums tiek reti izmantots, parasti jau pie mērcēm un zupām, kur to patiesumu un dabiskumu grūtāk sajust. It sevišķi, ja patiesais krējums ēsts ir sen sen atpakaļ. Augstākminētais krējums uzturā tika lietots līdz tam brīdim, kad jaukā dienā ievēroju, ka šim krējumam ir sastāvs. Pie tam dikti jocīgs. Jocīgi, ka krējums vispār ir jāuztaisa no sastāvdaļām, bet nu… . Ir jau tā, ka manas zināšanas krējuma zinātnē ir diezgan zemas, un krējuma bakalauri par šo manu izbrīnu smej vēderus turēdami. Bet man tomēr izbrīns ir. Bildē var redzēt dažas sastāvdaļas, ja tomēr nevar salasīt (kā nekā bildēts ar kabatas tālruni), tad varu uzrakstīt teksta veidā:
Skābais krējums 12%
Sastāvs: Pasterizēts krējums, augu tauki, stabilizatori (modificēta ciete, želatīns), pienskābā kultūra. Kaut kas jau vēl tur bija, bet ne jau sastāvdaļu daudzums, bet tieši tas, ka tas produkts vispār ir samaisīts no kaut kā kopā. Tas ir tāpat, kā veikalos pie sviesta var redzēt augu taukus (vai kaut kas līdzīgs), ļoti līdzīgos iepakojumos ar sviestu, kas ļauj viegli sajaukt un iegrābties nesviestā.
Ko gan es gribu ar visu šo pateikt? Laikam jau neko īpašu- rūpīgāk jāskatās ne tikai uz realizācijas datumiem (lielveikalu blēdība- noliekam veco maizīti priekšplānā un cilvēki pēcāk brīnās, ka maize jau 2 dienu laikā pēc nopirkšanas ir ar pelējuma papildelementiem), bet arī uz sastāvdaļām.
Un vispār, ražotāji- krējums ir krējums un sastāv no krējuma. Ja tur ir piemests vēl šis tas, tad novāciet no etiķetes vārdu ‘’krējums’’! Rakstiet ko citu, piemēram, krējumam līdzīgs, krējuma masa vai pseidokrējums.
acu centrs
Vakar sabiju Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Acu centrā (vai nodaļā, precīzi nepateikšu). Uhh, skan lepni. Vismaz nosaukums vēsta, ka dodoties uz šādu iestādi vajadzētu iedomāties lielas gaišas telpas ar plašiem koridoriem, ērtiem sēdekļiem, ar reklāmās daudzinātām smaržīgām tualetēm, ar plašiem logiem un mīlīgu rotaļu istabu mazajiem pacientiem. Iedomājāties? Tad tagad varat nolaisties atpakaļ uz zemes! Iedomas, kā ziepju burbulis pašķīda ieejot šajā ēkā. Varētu jau uzskaitīt tos daudzos trūkumus un pirmskara veiktos remonta [ne]pārpalikumus, arī nez no kurienes savāktos krēslus, galdus, dīvānus, pusfunkcionējošu tualeti un nejēgā čīkstošas durvis, bet tas jau nemainīs to, ka tur tiešām izskatās kā bēdu ielejā. Sūnu ciema smagākā forma.
Laikam jau jāpastaigā pa šādām ārstniecības telpām, lai redzētu, ka valstī ne tuvu nav viss kārtībā ar medicīnisko aprūpi. Nav runa par mediķu kvalifikāciju, vai aparatūras trūkumu, bet gan par to, ka nav krāsa uz griestiem un sienām, nav pat nekāda lētā linoleja uz grīdas un normālu rokturu durvīm. Senatnes elpa.
Žēluma pilns skatiens jāvelta arī bērnu rotaļistabai, kur remonts prasītos visvairāk, jo šajā telpā mazie pacienti samazina gaidīšanas laiku rindā, bet tur esošais dīvāns, nē, drīzāk- dīvāna vectētiņš, vairāk izskatās pēc kukaiņupētīšanasstudentu laboratorijas objekta.
Nobeigumu gan gribētu uz labākas nots pabeigt- dakteri tur ir feini! Paldies dakteriem, māsiņām un pārējiem darbiniekiem!
blakusbraucēji
Pēdējā laikā jūtu, ka man aizvien biežāk gribas izteikties par notikumiem uz autoceļiem. Laikam ir šis tas sakrājies. Tēma jau arī ir diezgan pateicīga, lai varētu atrast par ko izteikt savas domas gandrīz katru dienu.
Šoreiz par blakus braucējiem. Nezinu, kā lai savādāk viņus dēvē, bet tie ir tādi autovadītāji, kas noķerot jūs uz vairāku joslas ceļiem vienkārši brauc jums blakus. Ne ātrāk, ne lēnāk, bet blakus.
It kā neko sliktu nedara, bet no jums neatkāpjas ne soli. Citreiz līdz ātruma nomešana vai palielināšana, bet citreiz pat tas neder. Vienkārši viņš turas blakus.
Vakar man viens tāds dadzis pielipa- apdzīvota vieta, divas joslas un viņš izdomāja, ka brauks man blakus. Metu nost gāzi, šis arī. Uzdodu gāzi, šis ar. Uzspiedu uz akseleratora pedāļa tā stiprāk un beidzot tiku vaļā. Nebija jau šis vienīgais gadījums, šis bija kārtējais.
Jocīgi jau sanāk- viņš mani noķer, lai gan mans ātrums ir apmēram 60km/h (loģiski, ka viņš brauca ātrāk), bet nostājoties uz tās pašas joslas man blakām viņš sāk braukt godīgi. Palika bail no ceļu policijas? Bail izlekt? Bail izcelties, ka tiešām policija var pievērst uzmanību? Varbūt vienkārši bail braukt vienam vēlu vakarā?
Nezinu, ko domā šādi blakusbraucēji, bet, manuprāt, ja ir vēlēšanās apsteigt, tad to var darīt, ja ir vēlēšanās braukt kopā, tad arī to var darīt, bet labāk kolonnā, ieturot distanci. Savādāk blakus braucot ir grūtāk noturēt intervālu, it sevišķi diennakts tumšajā laikā- kāds tumšais riteņbraucējs minās pa ceļa malu, kāds gājējs, kāda bedre, no kuras vairs nevar izvairīties, jo manevrēšanai vietas ir ierobežotas (ka neaizķer blakus braucošo). Vēl citiem ir niķis līkumos nebraukt pa savu trajektoriju, kas ar var apgrūtināt šādu kopābraukšanu.
Varbūt maldos, varbūt spriedelēju nepareizi, bet, manuprāt, drošāk un vieglāk ir braukt vienatnē, kad nav jārēķinās ar priekšā, blakus, aizmugurē braucošo. Protams, tādas reizes gadās reti, un vairāk tomēr sanāk uzmanīt priekšu un pakaļu. Bet ja uz tukša ceļa man jāšķielē uz blakus braucošo, tad tas man neliekas īsti pareizi. Ne noteikumu ziņā, bet raugoties no braukšanas ērtības viedokļa.
autobraukšanas paradokss
Katru reizi pārvietojoties ar automašīnu es nokļūst paradoksu un anomālo parādību pulkā- vari braukt cik vien ātri gribi (ievērojot noteikumus), tik un tā tevi visi apdzen. Nu jā, vārdiņu ‘’visi’’ varētu nelietot, tā vietā, laikam būtu jāsaka ‘’gandrīz visi’’.
Jūrmalas šoseja, atļautais braukšanas ātrums 100km/h:
Mani visi apdzinuši/apsteiguši aizjoņo. Aiz manis neviena mašīna nav redzama. Es pārvietojos ar kapeiku virs atļautā ātruma (5-10km/h). Pēc kāda laika mani jau noķēruši nākamie lidotāji. Pēc kāda brītiņa vēl daži aiznesās. Aiz manis vairs nav tukšums, bet jau redzamas vairākas automašīnas, kuras mani apdzen/apsteidz pēc neilga brītiņa.
Apdzīvota vieta, atļautais braukšanas ātrums 50km/h:
Pārvietojos ar to pašu ‘’kapeiku virs’’. Situācija nemainās- uz tukša ceļa (aiz manis), es drīz tieku panākts un apdzīts. Un nav jau tā, ka viens, atsevišķs eksemplārs izdomā pabraukt ar biezāku gāzi- paradoksāļu ir vairāki. Un nav tas arī tikai reizi mēnesī, drīzāk otrādāk- reizi mēnesī es netieku šādi apdzīts.
Vai šis paradokss tiešā mērā neiedarbojas uz sastrēgumiem- normāli braucošie tiek noķerti pie pirmā luksofora un tālāk joņot vairs nevar, jo tur sākas nākamais- sastrēgumu paradokss. Bet tā jau laikam ir cita teorēma.
Ko varētu secināt?
1.Uz ceļiem ir daudz ātruma pārkāpēju
2.Ceļu policija slikti pilda pienākumus
3.Ceļu policijai trūkst darbinieku
4.Jāpaaugstina sodi par ātruma pārsniegšanu
5.Jāizmanto mobilie radari
6./cits variants/
Laikam pirmā secinājuma punkta likvidēšana ir noteicošais, lai mazinātu šādu paradoksu. Un ja vēl izpildītos pārējie punkti, tad pirmais tiktu izrauts ar visām saknēm. Izravēts no lielceļiem un mazceļiem. Čušs. Izskausts un aizmirsts.
cik izturīgs ir latvietis?
Izlasīju internetā rakstu:
Aptuveni 200 cilvēku otrdienas vakarā ieradās tirdzniecības centrā „Mols”, lai piedalītos vēl nebijušā akcijā – LNT raidījums „Tautas balss” rīko eksperimentu „Cik izturīgs ir latvietis?” Tiesības piedalīties akcijā ieguva 39 laimīgie.
Eksperimenta būtība – vairāk nekā
Pirmkārt jau gribētu teikt, ka tas nav nekas nebijis- cik nu atceros, tad savā laikā, turpat t/c ‘’Mols’’, bija tamlīdzīga akcija, tikai tad bija jātur roka uz automašīnas (laikam Ford). Tad vēl televīzija pārraidīja šo visnotaļ garlaicīgo (no skatītāju viedokļa) akciju.
Otrkārt- varētu padiskutēt, vai šādu akciju rīkošana varētu dēvēt par normālas televīzijas iešanu cilvēkos? Cik šī akcija ir derīga pašai televīzijai, televizora sponsoram, un skatītājiem?
Saprotu- cilvēkiem ir dota iespēja izcīnīt (!?) plazmas televizoru, bet vai un ko iegūst televīzija no šiem, sālsstabus tēlojošiem, dalībniekiem? Būtu labāk likuši viņiem paskraidīt, lapas pagrābt, malku saskaldīt, ielas slaucīt. Tādu kā stafeti ar vairākiem posmiem. Tad varētu runāt par izturību un pie reizes arī par sabiedrībai derīgu darbu.
Un vēl- virsraksts vēsta par latvieša izturību. Tas laikam nozīmē, ka ebrejus, krievus, poļus, igauņus atšuva? Vai arī baidoties no sūdzībām par diskrimināciju neatšuva…Tikai kas būs, ja uzvarēs nelatvietis? Būs jāatzīst, ka latvietis nav izturīgāks par ebreju, krievu, poli, igauni?
Komentāri