Category: cemme
Rīgas Satiksmes dārgie trolejbusi
Šorīt manu uzmanību saistīja raksts par trolejbusu iegādes procedūru, ko organizē Rīgas Satiksme. It kā tāds nieks vien ir- lūdz papildus piešķirt vēl 8miljonus eiro naudiņas. Redz, nokļūdījās valūtā…. kam negadās.
Protams, man kā aizdomu pilnam tipam, izlasot šo rakstu, galīgi nelīmējas bilde kopā- ņemu rakstāmo un papīru, lai kārtīgāk saprastu šī raksta būtību. Ceru, ka komentāros būs kāds spēcīgs apstiprinājums, paskaidrojums vai vienkāršs kļūdu labojums.
Turpināt lasīt rakstu-Rīgas Satiksmes dārgie trolejbusi
televīziju grūtie laiki
Šāds secinājums radās, kad pēdējā laikā pamanīju diezgan izteiktus gājienus no televīziju kompāniju puses izvilkt ar vienkāršām (gribētu jau teikt- ne pārāk godīgām) metodēm naudu no skatītājiem. Neesmu baigi centīgs tēvē skatītājs, bet tā kā esmu uzrāvies jau vismaz uz diviem šādiem biznesa plāniem, tad tīri nevilšus rodas aizdomas, ka tiek lāpīts kompāniju budžeta caurums.
Turpināt lasīt rakstu-televīziju grūtie laiki
izklaides ziņa
Nupat tvnetā izlasīju skumju ziņu- mūžībā aizgājis aktieris Kārlis Sebris. Ziņa pati par sevi ir skumja, bet tā sadaļa, kur tā ievietota gan ne pārāk- es saprotu, ka kino, teātris un aktieru (pārsvarā Holivudas) darīšanas ir izklaides sadaļai piestāvoši jaunumi, bet tik skumjas ziņas likt zem izklaides…
Pirātiskā ”Rīgas sargi” skatīšanās. Kāda skatītāja grēksūdze.
Laikam jau reti kuram nav zināms, ka kopš oficiālas filmas ”Rīgas sargi” dvd iznākšanas, tā ir iznākusi arī neoficiāli, proti- apskatāma/novelkama/lejuplādējama internetā. Linkus nelikšu, jo tas nav nekas apsveicams- ne no ielicēju, ne no ņēmēju puses. No vienas puses.
Bet ir arī otra puse.
Te laikam derētu sākt ar grēksūdzi- es filmu novilku un apskatījos. Un tam man ir iemesli. Ne sabiedrības, ne likuma priekšā tie nestrādā, bet man ir savi iemesli tā darīt.
Viss ir dēļ legālajiem/oficiālajiem/sauctoskāgribi pirktajiem diskiem. Jā man tādu ir mājās un pie tam vairāki un tas ir tikai normāli un normāli būtu ja man tas nebūtu jāizceļ, bet tas būtu pašsaprotami. Normāli nav tas, ka viena liela daļa (es runāju par latviešu/Latvijā izdotiem dvd) no šiem pirkumiem nav tās naudas vērti. Un to es uzzinu tikai tad, kad ar veikalā pirkto smuko disku esmu ticis līdz savam dvd atskaņotājam. Nav tik traki, ka uz vāka rakstītais nesader ar diskā esošo, bet kvalitāte un funkcionalitāte gan pamatīgi liek vilties.
Uzreiz gan piebildīšu, ka aprunāta tiek viena daļa no mūszemes dvd devuma, lai nejauši nepadomātu, ka man ir kāda alerģija pret vietējiem dvd- ir manā disku kaudzītē arī labi un kvalitatīvi pašmāju veikumi.
Turpināt lasīt rakstu-Pirātiskā ”Rīgas sargi” skatīšanās. Kāda skatītāja grēksūdze.
es dzīvoju Krievijā, jei bogu!
Vismaz pēdējā laikā mani pārņem tāda sajūta- grozies kur un kā gribi, visur ir redzams kaut kas no lielā kaimiņa. Pārvietojies pa ielām, vienalga- ar kājām vai ar auto, un acīs krīt neparasti daudzie Krievijas karogi, kas sasprausti pie mašīnām. Nesaprotu, kas tā vispār par modi uznākusi savu auto pārtaisīt par karogkātu! Jā, ir manīti arī Latvijas karogi, bet ja man jāsaka, tad neizskatās, ka mūsu karogi būtu manāmi vairākumā. Var jau būt, ka latviešiem nav raksturīgs izpušķot savu mašīnu, bet tas nemazina jautājumu- kāpēc dzīvojot vienā valstī, tā gribās turēties pie otras valsts karogkāta?
Pēdējā laikā pamanu arī diezgan daudz cilvēku apkārt staigājam ar PSRS/Krievijas simboliem aptaisītiem- te kādam Krievijas treniņtērps (uz muguras ar lieliem burtiem ROSSIJA), te kādam jaka vai maika ar uzrakstu CCCP. Man jau likās, ka sentiments pēc padomju dzīves ir saglabājies tikai Krievijā. Izrādās, ka nē- arī pie mums tos laikus tur cieņā. Var jau būt, ka tam visam apakšā ir stilošana, bet, tad atļausiet pakritizēt- tas ir diezgan sūnains stils.
Nedaudz neomulīga sajūta pārņem, kad iedomājos par tiem tūkstošiem cilvēku, kuriem ir vienaldzīga šī valsts, šīs valsts iedzīvotāji un šīs valsts nākotne. Viņi labāk fano par kaimiņvalsts futbola izlasi, kad tā spēlē ar Latvijas izlasi (atceramies nesenā pagātnē spēli Rīgā). Viņiem ir cita valoda. Viņiem ir citi deputāti, par kuriem balsot. Viņiem ir citi karogi pie kā turēties un citi simboli, kurus cienīt. Neomulīgi…
bedres- apbraukt vai pārlidot?
It kā atļautais braukšanas ātrums ārpus apdzīvotām vietām 90 km/h (dažviet 100) ir gana pietiekošs, lai laicīgi tiktu tur kur vajag un pie reizes būtu droša braukšana. Kādu laiku atpakaļ Mareks Segliņš (neatceros vai ministra vai deputāta statusā) izteicās, ka ātrums būtu jāpalielina, jo šī brīža limits ir ‘’miegu uzdzenošs’’. Šim priekšlikumam daudzi oponēja, jo avārijas un zemā braukšanas kultūra rāda, ka šoferi šādam solim vēl nav gatavi.
Arī es pēdējam teikumam piekrītu, bet bieži braukājot pa Talsu šoseju sāk likties, ka tomēr vajadzētu spert šādu soli. Nē, miegu šis ceļa posms neuzdzen, drīzāk otrādāk. Tur esošais ceļa segums ir tik ‘’jauks’’, ka vajadzētu izvēlēties vai nu braukt uz 50 un mierīgi izbraukt (apbraukt ir pagrūti) bedres vai arī ieslēgt kādu lidojošāku ātrumu un ‘’lidot’’ bedrēm pāri ar biezāku gāzi. Braucot pa šo ceļu saproti kāpēc automašīnu tirgū ir nepieciešams teiciens ‘’automašīna nav ekspluatēta Latvijā’’.
It kā tur ir ieteicamā ātruma zīme (724. Ieteicamais ātrums), kas vēsta, ka tur labāk braukt uz 70km/h, bet tas neglābs. Arī ceļu labošana tur notiek diezgan savdabīgi- ar slapju granti (nezinu kas tā par interesantu masu) piepilda bedres un ar piķi nedaudz pielīmē. Viss! Nākamais gājiens ir brīdinājuma zīme, ka ceļa segums var ‘’lidot’’ (116. Uzbērta grants vai šķembas) un jāievēro kārtīga distance, savādāk jūsu autiņš var saņemt nelielu ceļa seguma krusu. ‘’Remonts’’ ir noslēdzies, bet jautājums joprojām paliek aktuāls- vilkties vai lidot pāri?
1:0 municipāļu labā
Iepriekš jau rakstīju, ka Jūrmalas pilsētas pašvaldības policija nolēma mani sodīt par to, ka viņuprāt pie savas mājas, savā pagalmā biju ne gluži pēc noteikumiem novietojis automašīnu. Tāpēc viņi nolēma, ka man tagad jāmaksā
Šodien saņēmu atbildi, smuki sadrukātu uz divām lapām, kur lielāko daļu aizņem juridisku punktu citēšana. Skaidrs, oficiālai atbildei tādai ir jābūt, bet visnotaļ ‘’iepriecinoša’’ izskatījās šī teksta daļa:
‘’…šajā gadījumā ir personas sodīšana par izdarīto administratīvo pārkāpumu, lai to atturētu no turpmākiem administratīviem pārkāpumiem’’.
Jauki, tagad mani mēģinās ‘’atturēt’’ novietot automašīnu pie savas mājas. Ja būtu cita alternatīva, tad jau arī atturētos, bet tā kā citu iespēju nav, varu katru rītu bažīgi pavērt aizkaru spraudziņu un aplūkot vai automašīnai nav pielipināts svešķermenis, jo teorētiski tagad katru nakti mūsu rajonā var ierasties melnie un vienā nedēļā izpildīt visu piecgades plānu. Sanāktu tāds kā rekets pašvaldības policijas gaumē, bet nu es ceru, ka līdz šādam līmenim viņi nenolaidīsies.
Šobrīd laikam nekas cits neatliek, kā vien samaksāt pieprasīto desmitnieku, lai gan es joprojām neatzīstu savu vainu, jo privātā pagalmā novietos auto nez vai prasījās pēc Administratīvā pārkāpuma kodeksa. Jā, ir tagad iespēja šo visu pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, bet te uzreiz parādās filozofiskais jautājums- vai ir vērts?! Pus pa jokam, pus pa nopietnam man jau ieteica pārsūdzēt, jo Administratīvā tiesa ir pārslogota un kamēr manu sūdzību izskatīs paies divi gadi un inflācija tos desmit latus būs jau noēdusi līdz kaulam.
Ienāca prātā doma, ka varbūt pašam personīgi ir jāaiziet uz to kantori un jāparunājas par viņu nodomiem attiecībā uz šādiem gadījumiem turpmāk. Skaidrs, ka sodu neanulēs, bet vismaz būs zināma viņu turpmākā nostāja par pagalmos esošo automašīnu novietošanu. Pie reizes jāsāk domāt, ko varētu darīt, lai šāda situācija vairs neatkārtotos, savādāk pat savās mājās vairs nevari būt drošs ka nedabū pārsteiguma rēķinu.
Nevilšus nāk prātā kāda klasiķa teiktais- noziegumi ko patentē valsts, ir likumi.
kā joko pašvaldības policija
Labu laiku pirmais aprīlis tiek uzskatīts par joku un smieklu dienu- izjokojam, apmuļķojam, āzējam un visi kopā pasmejamies. Lai būtu jautrāk arī Jūrmalas pašvaldības policija pirmajā aprīlī nolēma ‘’pajokot’’. Tikai smiekli gan nenāk. Proti, municipāļi izdomāja uzlīmēt manai mašīnai soda kvīti.
Laikam jau vajadzētu nelielu ievadiņu, lai uzburtos pilnīgāka ainiņa.
Kā jau lielai daļai daudzdzīvokļu mājām, arī tai, kurā es dzīvoju, ir palielas problēmas ar automašīnu novietošanu, jo padomju laikā celtajām un plānotajām daudzstāvu ēkām nebija paredzētas piegulošajās teritorijās novietot automašīnas. Tas ir skaidrs- cik tad cilvēku padomju laikā tika pie sava moskviča vai žiguļa.
Šobrīd situācija ir mainījusies. Automašīnu ziņā, bet ne stāvvietu, tāpēc dzīvokļu īpašnieki, kuriem ir arī automašīnas, tās cenšas novietot daudzdzīvokļu namu iekšpagalmos, vai kaut kur turpat netālu. Šajā gadījumā ir viens mīnuss- pie namu pagalmiem piegulošā teritorijā esoši celiņi ir diezgan šauri, tāpēc automašīnu vadītāji ir spiesti savus braucamrīkus novietot nedaudz iebraucot zālītē/zemītē. Apsveicama ir to namsaimnieku rīcība, kuri var pārdomāti labiekārtot teritoriju, lai būtu vieta gan cilvēkiem, gan zaļajai zonai. Protams, visu pārtaisīt par autostāvvietu arī nedrīkst, bet jāņem vērā, ka padomju laika plānojums arī sen ir novecojis un mūsdienu prasības apmierināt jau labu laiku kā nespēj apmierināt.
Turpināt lasīt rakstu-kā joko pašvaldības policija
riktīgs cirks
Tā kā ik pa laikam ir vajadzīga neliela kultūras deva, tad vakar tika apmeklēts Rīgas cirks. Šoreiz es gribētu pastāstīt nevis par pašu izrādi, bet gan par telpām un sajūtām tur atrodoties. Neatceros, kad es tur biju iepriekšējo reizi, varbūt gadus divdesmit atpakaļ un no tās reizes es neko prātīgu neatceros, tāpēc salīdzināšanā kā bija tad un kā ir tagad es neieslīgšu.
Jau ieejot iekšā pa durvīm, var sajust veselu aromātu buķeti- popkorns, cukurvate, plus vēl kaut kas cepts un vārīts. Mazā šaurā gaitenī izvietotas tirgošanās letes, kur tiek pārdoti dažādi Ķīnā ražoti spīdīgpīkstošmiguļojoši nieki. Arī cukurvate ar popkornu un vēl citiem našķiem. Vizuāli un aromātiski tiek sagrauts iestādes tēls knapi ieejot pa durvīm.
Nākamais pārsteigums ir soliņu, galdiņu vai kā cita trūkums gaitenī- ja tev līdzi ir mazs bērns vai kāda soma, tad nekas cits neatliek, kā notupties kādā maliņā un nelielu akrobātisku piedevu ģērbties pašam, noģērbt bērnu un tajā pašā laikā rokās turēt jakas/somas/maisiņus. Skaidrs, uz cirku atnācāt, tad arī parādiet ko paši mākat ne tikai skatieties uz citiem.
Ja ieraugi vienu sliktu/neapmierinošu lietu, tad arī pēc pārējām nav tālu jāmeklē. Laikam lieki piebilst, ka telpās prasās kāds neliels kosmētisks remonts, jo ar kārtējo krāsojuma kārtu neko daudz uzlabot nevar. Varbūt šādi te cenšamies demonstrēt mūsu kultūras iestāžu nabadzību?
Gaiteņa šaurību labi varēja just izrādes starpbrīdī- it kā vajadzētu iziet pastaigāties un izlocīt kājas, bet šaurie gaiteņi ir pilni ar cilvēkiem, kurus papildus ierobežo tirgošanās galdiņi un ap tiem drūzmējošies pircēji. Arī ap izrādes laukumu dreifējošie tantuki ar popkorna paplātēm ne tikai traucē virzību uz durvīm, bet arī stipri palētina apmeklētā pasākuma vērtību.
Izrādei beidzoties visi draudzīgi sanāk šaurajā gaitenī un pulcējas pie garderobes lodziņiem, bet tā kā skaidru rindu nesanāk izveidot, tad sanāk tāds murskulis, caur kuru spraucas virsdrēbes saņēmušie, lai atkal kādā stūrītī mēģinātu apģērbties paši un apģērbt bērnus. Visbeidzot pēdīgā spraukšanās uz šaurajām ārdurvīm un varam uzelpot- cirks ir beidzies!
Ja tā padomā, cik gan maz būtu vajadzīgs, lai šādi te blakusefekti nebojātu iespaidus par izrādi? Īstenībā pavisam maz….
Komentāri