Blogu saraksta sarūkošā kārtošana.
Lai nebūtu tā, ka jaunā gada apņemšanās kaut ko piekārtot blogā paliek tikai kā apņemšanās, tad sāku ar Latvijas blogu saraksta sakārtošanu- neaktīvos (kuriem nav ierakstu iepriekšējā kalendārajā gadā) izsvītroju. Un jaunatrastos pievienoju. Diemžēl, bet tendence ir un paliek sarūkoša. Iepriekšējā gada sarakstā bija 89 blogi. Šogad izsvītroju 14. Klāt pieliku 6. Nu ir 81. Bet vēl dažus gadus atpakaļ bija pāri par 300….
Laikam vēlme izteikties blogā ir gājusi mazumā un ne visi grib turpināt runāt ar sevi (komentāru gandrīz nav vai tie ir tviterī), tad nu atmet, iesaldē, izdzēš… vai pāriet uz feisbuku un instagramu. Runājot par pēdējo- nejauši uzskrēju vienam sarakstam, kur tika minēti grāmatu blogeri, tik viss saraksts bija @instagram un pāris @facebook. Un teju visi sveši (man). Feisbuka blogerus nepaskatīju, bet instagramā dažus apstaigāju- smuka bilde ar grāmatu un daži teikumi par izlasīto. Var jau būt, ka tā arī ir nākotnes blogošana- trīs piles koncentrāta un viegla iespēja nospiest sirsniņu. Man gan nepatīk tāds formāts, bet ja jau viss turp virzās... jāpieņem vien ir. Un jāturpina pašam tēlot dinozaurs, kurš ņemas pa internetu opīšu stilā.
Vietējās blogāres nākotnes perspektīva laikam tagad kādu laiku būs šāda- uzradīsies kāds grāmatu blogeris, kuram papildmotivācija būs sadarbība ar izdevniecībām; uzradīsies kāds, kurš būvēs māju; uzradīsies kāds, kurš rakstīs par sportu vai veselīgu uzturu; uzradīsies kāds, kurš ceļos vai ies kādu maršrutu; uzradīsies kāds, kurš [ierakstam vienalga ko]…. bet ko pēc gada vai dieviem? Māja būs uzcelta un maršruts noiets. Var likt punktu. Tāpat kā vēl daži. Un tā līdz paliks …50 blogi? 10? Nulle nebūs- daži spītīgie noteikti paliks.
Pirms neilga laika izskanēja informācija, ka tviteris noņems zīmju skaita ierobežojumus. Manuprāt, tas (ja būs) būs gruntīgs iemesls daudziem izšķirties par to punkta likšanu blogam. Redzēsim.
Pagaidām nekādu lielo izmaiņu blogārē nav- [maz]sagaidām jaunos un [daudz]pavadām vecos.
Manuprāt, tendence ir tāda, ka iestājas pagurums. Dažus pārvilina twitteris, bet lielākoties tas ir pagurums. Ja blogu neizdzēš pavisam, tad ir liela iespēja, ka trīs gadus pamests blogs, tomēr atdzīvojas.
Man, piemēram, uznāk tieksme kaut ko ierakstīt kādas divas reizes gadā, taču blogu slēgt tāpēc netaisos.
Par pagurumu (apnikumu?) piekrītu- ir vairāki blogi, kuri nogulējuši ”komā” gadus 5-7 un pēc tam atgriežas ar jaunu sparu (un regularitāti). Bet kopumā tomēr tauta dzēš un pamet savus blogus. It kā jau skaidrs- dzīve, jauni hobiji, bērni, darbi un citas intereses… ko tur vēl ņemties ar personīgo dienasgrāmatu :)
Biežākā problēma ir tā, ka izdzēš un pēc pāris gadiem saprot, ka tomēr gribās blogot, bet vecos ierakstus pat nav piebekapojuši :( Neviens vien šitāds ir atdzimis pa maniem 20 blogošanas gadiem :D
O, jā! Šis un vēl nemitīgā izmaiņu ieviešana un uzlabošana līdz viss blogs nonests (un sāc no sākuma), bija diezgan izplatīti :)
Ceru vēl ilgi redzēt starp dinozauriem.
Mjā, es arī pievienojos dinozauriem turklāt vēl ar vēlmi to būšanu izvērst.
FB, jā, bet Instagram utt. – tik daudz laiks nav.
Nu tad apsveicu ar domu par blogu īstenošanu :) Lai labi rakstās un daudz domubiedru komentāros!
Man atkal otrādāk- FB man nav laika izpausties, bet instagramā es esmu. Tiesa, tikai grāmatās- lai var redzēt citātbildes.
Ziniet, es arī ierakstos dinozauru pulciņā.
Nedomāju, ka pagurums kāds tiem izmirstošajiem blogiem iestājies. Pa manam – jaut kur slinkums un nevēlme izteikties.
Un man ar Ulda starpniecību un vieglu piebikstīšanu ir interese un aizrautība tos blogus lasīt.
Nezinu, kā es tieku vērtēta lasīšanas gaitā, bet es labāk lasos blogos, nekā kur citur,
Katram jau savs iemesls- viens liek pauzi, kura pārvēršas par punkta likšanu, cits nomirst, citam nav laika, cits nevar pārdzīvot par atgriezeniskās saites neesamību (lasītāju un līdz ar to komentāru maz).
Tas jau jā. Par tiem iemesliem. Bet par nomiršanu domājot – es laikam drusku vecmodīga un dinozaurs arī realitātē, bet aizvien biežāk iedomājos par to, kam dot pārmantojamības tiesības uz savu blogu, t.i. ko pieslēgt jau tagad ar publicēšanās tiesībām. Lai blogs “nemirst dabiskā nāvē” līdz ar manu aiziešanu uz mākoņa maliņu (nē, tuvākā laikā uz turieni netaisos). Neesmu jau un vairs nebūšu 18 gadus svaiga būtne…
Paldies! Tiekamies vituālajā pasaulē.