Blogera testaments.
Vienkārši uznāca mazliet apcerīga prātošana, kas ar blogu notiek pēc blogera nāves? Pieļauju domu, ka tas Latvijā varētu arī nebūt īpaši aktuāli, bet tomēr.
Skaidrs, ka visādām firmas mājaslapām un korporatīvajiem blogiem ir sava, atstrādāta sistēma un visas paroles smuki glabājas paroļu kladē. Bet ko darīt blogam vientuļniekam?
Skaidrs, ja nomirsti, tad nomirsti. Tevi apglabā, tavas vecās lietas izmet, tavas vērtīgās lietas sadala. Bet ko darīt ar tavām virtuālajām lietām?
Sociālajiem tīkliem bija sava metodika kā dzēst mirušās dvēseles. To viņi var izdarīt ātri un vienkārši- viņiem nevajag ne tavu piekrišanu, ne paroli.
Bet tava labā, superameklētā, interesantā un peļņu nesošā bloga parole glabājās tavā galvā (nu jau mirušā un apglabātā). Kas tālāk? Pirms nāves vēl paspēji apmaksāt hostingu un domēnu uz pāris gadiem. Tagad tas viss paliks tādā kā virtuālā komā. Apmeklētāji ar skumjām noraudzīsies kā tavā blogā neparādās neviens jauns raksts, kā spams pamazām saēd bloga dvēseli, kā sūnas pamazām pārklāj nupat vēl daiļo bloga vaigu…
Un skumji nopūtīsies. Un skumji pūtīs ar tie, kuri labprāt būtu turpinājuši tavu darbu un uzturējuši blogu pie labas veselības vēl daudzus gadus.
Protams, ja pats blogeris jūt gan vecumu kaulos un kaulainās elpu pakausī, tad jau var savam mantiniekam visu ierādīt savlaicīgi. Bet ko darīt, ja viss notiek neplānoti agri un negaidīti? Viena autoavārija var pārvilkt svītru ne tikai reālajai dzīvei, bet arī virtuālajai.
Nē, es te negribu vilkt kādas vienlīdzības zīmes starp šīm dzīvēm. Tikai tik daudz, ka tā arī vari nepaspēt kādam ierādīt kā turpināt, kā rakstīt, kāda parole…
Kāds varbūt ieminēsies, ka blogs un tā autors ir nesaraujams jēdziens un pēc autora nāves tā bodīte jāklapē ciet. Tik neticas, ka kāds pamanītu, ja šobrīd kāds blogs nevienam nesakot nomainītu savu saimnieku un turpināt visu tādā pašā garā. Domāju, ka blogs var dzīvot arī ar citu saimnieku pie vadības grožiem.
Droši vien viss augstākminētais priekš privātiem blogiem ir mazsvarīgi- blogi nāk un iet un neviens tos ar sajūsmu nesagaida un skumjām nepavada.
Varbūt nemaz i nepamanīs, ka pāris gadus nav jauns ieraksts un gala beigās domēnu pēc maksājuma termiņa beigām pārņēmis kāds cits, kurš tur izvietos ātrā kredīta reklāmas.
Sāpīgāk to varētu izjust nosacīti privātie mājaslapu veidotāji, kuri ar pašu spēkiem uzbūvējuši portālu (vai kaut ko līdzīgu) un ilgus gadus (tāpat- pašu spēkiem) to uzturējuši. Ir daudz labu rakstu, noderīgi padomi, labs forums, utt. Un vienā brīdī viss apstājas.
Protams, daba nemīl tukšumu. Arī virtuālā vidē. Un ja kāda mājaslapa apstāsies, tad vietā nāks cita. Tikai- tas atkal ir darbs, laiks, saturs… Ar testamentu no tā varētu izvairīties.
Galu galā arī virtuāls īpašums var nest peļņu, var tikt izīrēts vai pārdots. Protams, ja vien kāds spēj pie tā īpašuma tikt klāt un zina kā tālāk rīkoties.
Jā, skumji. Domāju, ka man vien drūmas domas ēd dzīvi. Turies, Balto Runci! Asti augšā!
Nu tas jau kļūst psihi – kārtējais blogs par blogu :) Nav par biežu? Tad blogam jubileja, tad dizains, tad vēl kaut kas, un visu laiku retrospektīvi grūtsirdīgas nopūtas jūtamas aiz rindiņām. Cmon :)
Drūmā ironija gan ir tāda, ka nemaz nevaru iedomāties tādu Latvijas blogu, kura nāvi kāds, izņemot tos cits citu apmeklējošos un komentējošos susurus, pamanītu. Kurš ir tas, kurš šobrīd spēj regulāri piedāvāt daudzveidīgu un kvalitatīvu saturu? Man neviens nenāk prātā, kopš potenci zaudējis bībeliskais laacz, kurš nu ir izaudzis un nonācis darbā, kur liek strādāt (vai kas nu tur vēl motivāciju galē).
Ja gribi, lai tevi piemin pēc nāves, uzraksti grāmatu. Pat, ja tā nesasniegs lasītāju sirdis, šis darbs vismaz ieguls kādas nacionālas bibliotēkas plauktos, kur pēc tūkstoš gadiem to varbūt apmīļos un putekļus notrausīs kāda pagātnes patiesīgo radošumu atskārtusi jaunās tūkstošgades dvēsele.
Saki, ka pornogrāfija un blogošana ir tās tēmas, kuras nedrīkst apskatīt savos blogos? Manuprāt, reizi pa reizei jau drīkst :)
Jā, par blodiem droši vien neviens neraudās. Gan jau par nevienu lapu, portālu, blogu, utt neviens neraudātu. Un kā jau teicu rakstā- varbūt i nemanīs.
Un, ja būs pieprasījums, tad noteikti uzrastos arī mājaslapa. Vienīgi būtu žēl, ka tāda maza ķibele aprautu kādu labu projektu un kādam būtu jāsāk viss no nulles.
Ir Latvijā bijuši blogi, kuru priekšlaicīgā nāve tikusi apraudāta. Tas pats nemirst.lv, kādreiz patika arī http://klab.lv/users/namtar/?skip=40. Jo viņi rakstīja krāšņi un plaši.
edgars vienkārši ir mazohistisks latvietis. protams ka tieši mums pašiem ir svarīga šī saglabāšana un turpināšana. ES Personīgi Pati- uzskatu ka tam ir liela vērtība pasaules mērogā tieši tāpēc ka tas ir tāds retums- labi latviešu blogi par grāmatām.
turklāt visi latvieši slepenībā uzskata ka viņi ir gudrāki un interesantāki par jebkuru ārzemnieku- tikai baidās mazliet parūpēties par pašu vērtībām- acīmredzot gaidot kad atnāks kāds no šiem ārzemniekiem un to izdarīs
:>>mjā arī esmu pat to domājusi^^ nešaubos ka kaut kur jau ir sarakstīta tamlīdzīga grāmata bet noteikti ka vēl ne tā labākā. (vai ir saskatāms MĀJIENS?)
acīmredzot- konkrēti tev un citiem līdzīgiem ir tieši tas arī jādara- jāieliek aploksnītē instrukcijas un jānosūta notāram. jo atrodot vienkārši atvilknē daži tuvinieki var neuztvert pietiekami nopietni.
manuprāt ļoti dzīvespriecīgs un uzmundrinošs raksts :>>>