Blogam jubileja- pirmais padsmits.
Gandrīz vai klusi un gandrīz vai nemanāmi ir pienākusi tā diena, kad blogā var pieminēt torti un svecītes. Vai arī tortes un svecīti, ja tuvāka Karlsona filozofija. Šoreiz esmu ticis līdz skaitlim vienpadsmit.
Varbūt, ka vajadzēja kādu kopsavilkumu uztaisīt, lai varētu atskatīties uz pavadīto laiku un visādi citādi paspēlēties ar cipariem, bet tā kā citi darbi neatlaida un nebija arī sajūta, ka tieši šī jubileja ir pelnījusi kopsavilkties, tad nu atstāšu to tikai kā pieminējumu.
Par nākotnes redzējumiem dižu plānu un dižu izmaiņu nav. Vien mēģināšu pamazām (nu tā- līdz nākamajai jubilejai) nedaudz sakārtot blogā dažas lietas un vietas. Ja izdosies (ar uzsvaru uz ”ja”), tad pamēģināšu arī pamainīt blogā rokrakstu. Visādi citādi- turpināšu, kā līdz šim un ceru tikt pie bloga duča atzīmēšanas.
Apsveikumi, tie kas tiek pāri pirmajiem septiņiem paliek uz mūžu :D
Paldies!
Nez vai numerologi Tev piekristu. Šiem noteikti ir padomā kāds blogu krīzes cikls, teiksim- ik pēc pieciem gadiem vai noteiktā jubilejas ciparu summā :)
Apsveicu!
Blogu krīzes cilks ir ciklisks un iestājas katram pie noteikta laika, bet tās krīzes ar laiku paliek daudz vieglākas – negribās izdzēst – vienkārši zina, ka pienāks brīdis atkal uzrakstīt.
Man septembrī jau 15 gadiņu būs, bet jāatzīst, ka es apbrīnoju tavu uzņēmību tik bieži rakstīt. Man vairs nesanāk :D
Paldies!
Njā, 15 izklausās nopietni. Man vēl ir kur augt :)
Lai Runcim spalva vienmēr balta,
Lai tinte nonošķīst uz galda.
Starp rindām humors melns un maziņš,
Lai pašam lepnums, lai citiem prieks.
Sveicieni!
Paldies!
Dzejas vārdiem runājot- gadi skrien kā stirnas… Varbūt arī gribētos kaut ko mainīt vai izbeigt, bet- kaut kā nevar pagūt, atkal gads aizskrējis, ko nu vairs :) Un- atkal no klasikas- atbildība par to, kas pieradināts… Tad nu, Runci, asti kā bomi un ūsas uz priekšu!
Paldies!