Tā nu ir sanācis, ka 5.marts manā blogā ir teju vai rezervēts rakstam par svecēm, tortēm, vecumu un kārtējo uzaudzēto gadskārtu. Gribētos jau to visu pārvērst par tādu kā nākotnes plānu atskaites punktu, lai vismaz priecīgāk izskatās. Bet ko tur daudz plānosi- nekad jau nav zināms cik ilgi iedvesma turēs un vai tas, nekad vienatnē nenākošais vecums, neatnāk ātri un lielā barā. Ar gadiem galvenais nav nākotnes plāni, bet gan atcerēties paroli savam blogam. Nu, vismaz atcerēties, kur tā pierakstīta. 

Bet nu kādu apņemšanos jau vajadzētu izteikt, lai vismaz kaut kas uz priekšdienām ir plānos. Tad nu mēģināšu apņemties līdz nākamajai jubilejai pielikt punktu savai nobela lasīšanai. Ir jau viss jauki, labi un interesanti (vismaz man viņus lasot), bet bail, ka no malas tas sāk izskatīties kaut kā ievilcies. Nav jau viņu daudz palicis- kādi 30 ir (vēl gan jāpieskaita šogad divi jauniņie). Ja šogad kādus divdesmit izsvītrošu, tad man ir cerība. Ja nē, tad šo apņemšanos būs klusiņām jāizdzēš. Vai arī jāpārkopē nākamā gada 5.marta bloga ierakstā.

Tas laikam arī  viss- paziņojis par jubileju esmu, apņēmies esmu… tagad varu iedzert tēju un klusiņām gaidīt nākamo svētku iemeslu šogad (500.grāmatas apraksts blogā taču būtu labs iemesls, ne?).