Bloga dzimšanas diena. Pilngadība.
Agrāk, kad zāle bij’ zaļāka un blogu bija vairāk, tad arī bieži blogārē parādījās raksti ar kārtējo dzimšanas dienas rakstu. Arī es katru gadu martā centos saņemt kādu daļu no apsveikuma komentāriem. Tagad reti kurš blogs vēl ir dzīvs un reti kurš atgādina par savu virtuālo dzimšanas dienu. Vēl retāk parādās kāds apsveikuma komentārs. Tādi laiki.
Marts jau astoņpadsmit reizes bija mans virtuālais jubilejas mēnesis. Šogad, tāpat kā aizvadītajā gadā bija doma izlaist. Bet beigās nolēmu atstāt to jubilejas pieminēšanu uz mēneša beigām. Kad algas nevienam vēl nav un līdz ar to nav jādomā par galdu, dzeramajiem un tostiem. Tad nu mēneša beigas ir klāt un varu pieminēt.
Tik tā īsti nav ko pieminēt, lai arī pēc skaitīšanas metodes sanāk pilngadība- 18 gadi. Vecums tāds, ka var sākt rakstīt par seksu un smēķiem… pag, smēķēšanas vecumu nesen pacēla uz 20? Lab’, tad par smēķēšanu nerakstīšu. Un tā kā par seksu ar nav vērts rakstīt (ko gan mūsdienās par seksu negarlaicīgu un neatkārtojošos var vēl uzrakstīt?), tad blogā viss paliks tāpat kā līdz šim.
Vienā no pēdējiem jubilejas rakstiem minēju, ka ir doma mest mieru blogam un palikt tik tviterī, kā arī aktīvāk rušināties feisbukā. Tagad jāsaka, ka labi vien bija, ka to mieru nemetu. Jo tviterī vairs neesmu (pārvācos uz bluesky) un feisbuku joprojām neesmu apguvis. Vispār apbrīnoju tos cilvēkus, kuri spējuši iedzīvoties feisbukā un aktīvi to lietot. Man tur vairāk izdodas pamanīt ko traucējošu vai kaitinošu un līdz ar to pazūd arī vēlme tur ko rakstīt un lasīt. Reiz pa reizei iemetu aci, bet domas nemainās.
Tad nu priecājos, ka tas blogs ir palicis un ir man kur likt to vēlmi rakstīt. Pēdējā laikā gan tā ir palikusi reta parādība (neprotu vairs atlicināt laiku blogam), bet joprojām dažreiz mēnesī sanāk iebērt blogā dažas saujas burtu. Ir arī viena ideja, kura varētu izvērsties sērijveida rakstos, bet tā vēl jānostādina. Varbūt, ka nemaz nav laba ideja. Lai gan kāda rakstu sērija noderētu. Seriāli kā nekā tagad ir modē. Un kāpēc gan, tādai naftalīna padarīšanai kā blogam, ar nepaskriet līdzi laikiem. Vēl jau gadi atļauj skriet līdzi. Kā senie latvieši teiktu- kamēr elpoju, tikmēr blogoju.
Sumināts un urrā! ar pirmo nopietno jubilāciju bloga lauciņā!
Un nemet nost gan bloga rakstīšanu. Blogā tās domas un citas padarīšanas var labāk saviest.
Un ja nu kas, tu esi bijis tas karogs, uz kuru līdzināties. Vismaz mani tev izdevies pavilkt augšanas procesā. Gan jau ka esi mani lasījis, procesiem sekojis…
Tā ka iegrauz kūciņas gabaliņu uz nākamības nākamajiem 18…
Paldies! Tās domas par bloga kāršanu uz nagliņas jau ik pa laikam uznāk. Droši vien sakrājas tas viss kaut kādā atmešanā ar roku, bet tāpat ik pa laikam tās arī pāriet.
Sveiciens svētkos! Lai labi rakstās arī turpmāk!
Paldies!
Sumināc!! Labi, ka vismaz kāds vēl raksta; tā jau ir, ka ar laiku apnīk. Man ar’ jau būtu apnicis, labi, ka nemaz nesāku :)
Paldies!
Un paldies, ka lasi! It kā jau blogs pamatā ir pašam rakstītājam, tomēr ir patīkami, ja ir arī kāds lasītājs (un komentētājs) :)
Rakstīt jau neapnīk, tik tā mūžīgā problēma ar laiku- dzīve ārpusē rit savu gaitu un grib vai negribi, bet tā prasa arī kādu nebūt līdzdalību. Tad nu jāupurē virtuālās dzīves aktivitātes.
O, super! Klau, ja tā parēķina, tad vienaudži esam. Man arī itin drīz.
Jā, bija laiki, kad blogi dzima viens pēc otra :)
Tagad pat liekas, ka atkal ir kaut kāda renesanse.
Ja? Es gan vēroju blogu iznīkšanu. Ja agrāk man sarakstā bija tuvu pie 400 aktīvu blogu, tad tagad ir knaps pussimts. Liela daļa ir feisbukā, instagramā un tviterī. Tur arī radoši izpaužas.