3

Tā nu sagadījās, ka 5.marts ir mana bloga dzimšanas diena. Īpaši svinēts jau nekas netiek, tik vien kā pieminu ar kādu vārdu, lai pašam un sašam būtu zināms cik vecs palieku.

Kas tad pa šiem gadiem ir noticis? Īsi pēc gadumijas ir gada bilances raksts, tur tie cipariņi ir sīkāk izķidāti. Te vien pateikšu, ka šobrīd ir 2114 raksti, starp kuriem ir arī daži podkāsti, kuriem vakar saskrēja ar sava veida jubileja- 5000 klausieni. Nezinu vai tas daudz vai nedaudz, bet cipars ir apaļš, tātad- iemesls svinībām ir.

Atskatījies uz paveikto esmu, tagad it kā būtu jāparaugās nākotnē un jānokaļ kāds plāns. Bet… bet te ir tā virsraksta otra daļa. Proti, prātā jau kādu laiku dīdās doma atslēgties. Izdzēst blogu. Aizvērties.

Kaut kad ’15.gada vasaras beigās likās, ka klusi jānoslēdz virtuālā pasaule un miers. Vienkārši ņemt un vienā dienā nospiest dzēšamo pogu. Pārdomāju (precīzāk- neizdomāju līdz galam) un atliku punkta likšanu uz vēlāku. Uz ”kaut kad”. Piemēram, uz gada beigām. Kā var nojaust- arī tad punkts nepielikās. Un tā nu esmu aizvilcies līdz devītajai dzimšanas dienai.
Kaut kāds neizlēmīgs tips, vai zinies…

Bija pa vidu vēl doma, ka vajadzētu uztaisīt blogā virtuālu balsošanu- turpināt vai nē? Ja savāktu simts balsis, tad paliktu. Ja nē, tad nē. Bet nospriedu, ka tas būtu pārlieku nepieklājīgi uzbāzties citiem ar savu neizlēmību. Gan jau pašam nāks apgaismība palikt vai atslēgties. Un nav ko taisīt izrādi no gluži vienkāršas padarīšanas kā mājaslapas aizvēršana. Tāpat to neviens i nepamanītu un pelnus uz galvām nekaisītu.

Te būtu vietā piebilde par blogāres apskatiem- pagaidām tos neturpināšu. Jau sākumā bija doma, ka jāuztaisa vismaz gada garumā (55gab), tad arī tālāk skatīšos. To it kā paveicu- paliku gan pie 54., jo izlēmu, ka 55.blogāres apskatu nepublicēšu- uzrakstīju, bet izdzēsu. Lai paliek nepadarīta darba apziņa kā maza, gruzdoša oglīte.

Nav jau tā, ka man blogs traucētu vai ko daudz prasītu. Itin nemaz! Nekad neesmu blogam spraudis mērķus vai izvirzījis piecgades plānus. Līdz šim tā arī mierīgi esam sadzīvojuši. Laikam jau izskatās, ka nav iemesla dzēsties un var mierīgi vai pat vēl mierīgāk turpināt. Bet, vai tas būtu tas, ko es gribu? Īpaši, ja man prātā urd domas un idejas bloga satura un izskata uzlabošanai, labi zinot, ka visas tās nav iespējams realizēt. Un, ja arī izdotos realizēt, tad ar to uzturēšanu varētu rasties grūtības. Protams, varētu jau arī atstāt blogu ar ieslēgtu kādu mierīgāku režīmu, tikai- vai tādu mierīgu bloga veģetēšanu gribētu bloga lasītāji? Diezin vai… Un pašam jau vēl mazāk tas patiktu.

Nav tā, ka man iestājies apnikums vai blogera pusmūža krīze. Vairāk ir sajūta, ka vajadzētu kaut ko pamainīt, bet šajā maiņas procesā nevaru ieraudzīt savu blogu. Vismaz ne līdzšinējā veidolā.
Vai arī ne tās sajūtas uzmākušās, vai arī ne tā skatos. Ej un sazin, ja nezin.

Krustceles ir. Tagad tik jāskatās cik ilgi mīcīšos uz vietas un kurš ceļš būs turpinājums.

P.S.
Pārlasīju, ko sarakstīju un liekas, ka dzimšanas dienas ieraksts skan pārāk žēlabaini. Tik nepārprotiet- viss ir vislabākajā kārtībā, dzīve ir jauka un jauki ir pavadīt deviņus gadus labā sabiedrībā, jo, kā ne reizi vien esmu teicis- mana bloga lasītāji ir vislabākie cilvēki. Ar viņiem kopā arī pats kļūstu labāks.

P.P.S.
Gadījumā, ja jūs kādudien ienākat blogā, bet tur nekas nerādās, tad ziniet- man izdevās izlemt. Protams, vēl jau pastāv variants, ka vienkārši kaut kas blogam vai serverim nobrucis un mana lemšana te nav pie vainas.