Bloga devītā dzimšanas diena un klusa vēlme pielikt punktu.
Tā nu sagadījās, ka 5.marts ir mana bloga dzimšanas diena. Īpaši svinēts jau nekas netiek, tik vien kā pieminu ar kādu vārdu, lai pašam un sašam būtu zināms cik vecs palieku.
Kas tad pa šiem gadiem ir noticis? Īsi pēc gadumijas ir gada bilances raksts, tur tie cipariņi ir sīkāk izķidāti. Te vien pateikšu, ka šobrīd ir 2114 raksti, starp kuriem ir arī daži podkāsti, kuriem vakar saskrēja ar sava veida jubileja- 5000 klausieni. Nezinu vai tas daudz vai nedaudz, bet cipars ir apaļš, tātad- iemesls svinībām ir.
Atskatījies uz paveikto esmu, tagad it kā būtu jāparaugās nākotnē un jānokaļ kāds plāns. Bet… bet te ir tā virsraksta otra daļa. Proti, prātā jau kādu laiku dīdās doma atslēgties. Izdzēst blogu. Aizvērties.
Kaut kad ’15.gada vasaras beigās likās, ka klusi jānoslēdz virtuālā pasaule un miers. Vienkārši ņemt un vienā dienā nospiest dzēšamo pogu. Pārdomāju (precīzāk- neizdomāju līdz galam) un atliku punkta likšanu uz vēlāku. Uz ”kaut kad”. Piemēram, uz gada beigām. Kā var nojaust- arī tad punkts nepielikās. Un tā nu esmu aizvilcies līdz devītajai dzimšanas dienai.
Kaut kāds neizlēmīgs tips, vai zinies…
Bija pa vidu vēl doma, ka vajadzētu uztaisīt blogā virtuālu balsošanu- turpināt vai nē? Ja savāktu simts balsis, tad paliktu. Ja nē, tad nē. Bet nospriedu, ka tas būtu pārlieku nepieklājīgi uzbāzties citiem ar savu neizlēmību. Gan jau pašam nāks apgaismība palikt vai atslēgties. Un nav ko taisīt izrādi no gluži vienkāršas padarīšanas kā mājaslapas aizvēršana. Tāpat to neviens i nepamanītu un pelnus uz galvām nekaisītu.
Te būtu vietā piebilde par blogāres apskatiem- pagaidām tos neturpināšu. Jau sākumā bija doma, ka jāuztaisa vismaz gada garumā (55gab), tad arī tālāk skatīšos. To it kā paveicu- paliku gan pie 54., jo izlēmu, ka 55.blogāres apskatu nepublicēšu- uzrakstīju, bet izdzēsu. Lai paliek nepadarīta darba apziņa kā maza, gruzdoša oglīte.
Nav jau tā, ka man blogs traucētu vai ko daudz prasītu. Itin nemaz! Nekad neesmu blogam spraudis mērķus vai izvirzījis piecgades plānus. Līdz šim tā arī mierīgi esam sadzīvojuši. Laikam jau izskatās, ka nav iemesla dzēsties un var mierīgi vai pat vēl mierīgāk turpināt. Bet, vai tas būtu tas, ko es gribu? Īpaši, ja man prātā urd domas un idejas bloga satura un izskata uzlabošanai, labi zinot, ka visas tās nav iespējams realizēt. Un, ja arī izdotos realizēt, tad ar to uzturēšanu varētu rasties grūtības. Protams, varētu jau arī atstāt blogu ar ieslēgtu kādu mierīgāku režīmu, tikai- vai tādu mierīgu bloga veģetēšanu gribētu bloga lasītāji? Diezin vai… Un pašam jau vēl mazāk tas patiktu.
Nav tā, ka man iestājies apnikums vai blogera pusmūža krīze. Vairāk ir sajūta, ka vajadzētu kaut ko pamainīt, bet šajā maiņas procesā nevaru ieraudzīt savu blogu. Vismaz ne līdzšinējā veidolā.
Vai arī ne tās sajūtas uzmākušās, vai arī ne tā skatos. Ej un sazin, ja nezin.
Krustceles ir. Tagad tik jāskatās cik ilgi mīcīšos uz vietas un kurš ceļš būs turpinājums.
P.S.
Pārlasīju, ko sarakstīju un liekas, ka dzimšanas dienas ieraksts skan pārāk žēlabaini. Tik nepārprotiet- viss ir vislabākajā kārtībā, dzīve ir jauka un jauki ir pavadīt deviņus gadus labā sabiedrībā, jo, kā ne reizi vien esmu teicis- mana bloga lasītāji ir vislabākie cilvēki. Ar viņiem kopā arī pats kļūstu labāks.
P.P.S.
Gadījumā, ja jūs kādudien ienākat blogā, bet tur nekas nerādās, tad ziniet- man izdevās izlemt. Protams, vēl jau pastāv variants, ka vienkārši kaut kas blogam vai serverim nobrucis un mana lemšana te nav pie vainas.
Izdzēšanās būtu pārāk brutāls risinājums. Gan jau piecietīsim klusumu radio ēterā, ja nu pavisam piegriežās.
Sveicieni jubilejā un turās!
Nevajag dzēst. Ne viens vien blogeris tikai vēlāk saprot, ka izdarījis kļūdu un sāk no jauna. Ja negribi rakstīt, tad neraksti – gan jau mūza atnāks atkal, bet teksti lai paliek – tiem ir vērtība un būs. Manā blogā joprojām komentē 10 gadus vecus rakstus – tātad kādam vajag!
Piekrītu pirmajiem diviem. Dzēst nevajag. Vari paņemt atvaļinājumu. Varbūt, ka vēlme rakstīt atnāk atpakaļ. Arī es rakstu reti. Bet reizi dažos mēnešos sagribās. Un lasītāji lasa gan tos retos, gan no googles nāk un lasa daudzus gadus iepriekš publicētos. Kādēļ, lai to ņemtu nost? :) Sveicu!
Paņem dažus brīvus mēnešus un pa to laiku vismaz kaut ko pašam droši vien iegribēsies uzrakstīt. Ja nebūsi izdzēsies, tu to varēsi izdarīt. Atjaunot kaut ko pilnīgi izdzēstu būs ļoti, ļoti grūti. Nemaz nerunājot par to, ka esi radījis ievērojamu kultūrvēsturisku mantojumu, kuru tagad ņemsi un pašrocīgi izmetīsi miskastē.
Es rakstu apmēram tikpat ilgi, ierakstu gan divreiz mazāk, bet izjūtas regulāri bijušas līdzīgas. Tur visvairāk pie vainas bijis tāds kā bloga superego, tas, kādam tam vajadzētu būt manā galvā. Tas, ko no manis visticamāk gaida lasītāji, kaut kā sapin pirkstus. Bet to nevajag ņemt tik nopietni.
Reiz es veicu eksperimentu – uzrakstīju niknu ierakstu pret veģetārismu un skatījos, kas notiks. Draugi un vecie bloga lasītāji (ja tādi bija) mani zināja kā veģetārieti ar daudzu gadu stāžu. Bija mazs cepiņš no neregulārajiem lasītājiem komentāros un viss. Reālajā dzīvē vispār neviens neko neteica. Nu tad kāda jēga man tik ļoti iespringt par to, ko rakstu blogā?
Par blogāres apskatiem gan piekrītu. Lai cilvēki mācās lietot RSS. Ja tu tām saitēm pievienotu savu subjektīvo vērtējumu, tad būtu citādāk.
Tā kā balsoju par izlemšanu palikt (vienalga kādā formātā, vienalga ar kādu rakstīšanas retumu).
Sveicu jubilejā un piekrītu iepriekšējiem komentētājiem, ka nevajag dzēst. Varbūt tiešām vajag paņemt pauzi, saprast, ko pats īsti gribi – ja turpināt, tad kādā veidā. Nu un tādā garā :)
Vien’ maz’ kūciņ’ no manis. :)
Veģetēšanas režīmam nav ne vainas, man daudz vairāk nepatīk spamošanas režīms, nu tur katru dienu ieraksts, ir vai nav, ko teikt. Un jā, nedzēsies!
Sveiciens svētkos! Mīļais draugs, ja tu esi izvilcis deviņus gadus, tad varētu jau nu saņemties un aizkļūt līdz jubilejai :)
Es domāju, ka rakstīšanas krīzes (un pat lasīšanas) ir visiem, un tas saistīts ar cilvēka iekšēju vajadzību savu laiku informāciju uzkrāt, savu laiku – izpaust, bet kādā brīdī – vienkārši padzīvot sevī mierā un klusumā.
Man jau šķiet, ka tie blogāres apskati bija ļoti smags pasākums, to viens cilvēks nemaz nevar pavilkt, vajag institūtu :) (Zinu, kā man iet reizi divos mēnešos uzrakstīt par grāmatu jaunumiem, turklāt pašas vajadzībām.)
Dzēsties jau noteikti nevajag, tikai labāk jau pasaki, ka ņemsi garāku pauzi (man vienmēr ir drusku neomulīgi, kad regulāri rakstošs blogeris pēkšņi klusē).
Paldies visiem gan par sveicieniem, gan draudzīgiem sitieniem uz pleca. Paldies!
Nav jau tā, ka man mūza klusē. Arhīvs saka, ka šo to jau sarakstu. Tikai gribās kaut ko … kaut ko…. kaut ko… Kaut ko, kas prātā vēl nav radies, bet vietu jau aizņem.
Raksti jau gan. Blogeri ir izmirstoša suga, arī tādēļ nevajag pārsteigties mest cilpu ap, tā sacīt, rīkli savam blogam.
Man arī patīk tas koncepts, ko te daži iesaka – rakstīt nevis dēļ pienākuma, bet tad, kad ķepiņa ieniezās. Kā Klibiķītim, kuru tu kā grāmatu tārpotājs noteikti labi pazīsti. :)
Suminājums jubilejā! Piekrītu, ka dzēsties ārā pavisam gan nevajag, bet pauzi ideju apdomāšanai vari paņemt droši. Ej nu sazini, kas no tā visa beigās sanāk. :)
Es būt ļoti bēdīgs,ja šis blogs pazustu. Katru dienu ieskatos, vai nav kas jauns. Nu ļoti foršs, interesants un iedvesmojošs tas ir! Lai ir radošā pauze, pa to laiku palasīs vecos rakstus :)
Paldies, Edgar, Sibilla, Iveta!
Apsveicu ar devīto bloga jubilejas gadu!
Raksts nudien tāds žēlabains tev sanācis, degunu gaisā, būs labi!
Paldies!
Nebija doma žēloties, jo īstenībā viss jau ir pa pirmo- deguns gaisā, lūpas svilpo, sirds gavilē… :) Žēlums tikai par blogu, ka neizdodas tas viss, ko gribētu iecerēt. Tāpēc ar liekas, ka jāmet miers.
Ai, nu kas tas par melnbaltu pasaules skatījumu – vai nu rakstu visu laiku vai dzēšu ārā? Grāmatu blogiem jau tieši ir tā burvība, ka ieraksti mirāli praktiski nenoveco un kādam vienmēr būs aktuāli arī vecie ieraksti.
Pat, ja negribas tālāk rakstīt, nevajag dzēst ārā tik nopietnu vēsturi!
Un arī jaunas lietas bieži ir vieglāk būvēt uz jau ieliktiem pamatiem, nevis atkal un atkal sākt no nulles.
Es jau grūtsirdīgi nepūšu, ka nav iedvesmas rakstīt. Pūšu par to, ka rezultāts nav tāds, kādu gribu. Un tam, savukārt, vajag kaut ko vairāk nekā tikai gribu.
Nu nē, ja Tu to izdarīsi, tad LV blogārei tas būs pārāk smags trieciens. Tas ir ok, ka ir zināmi pārdomu brīži, un ka gribi kaut ko, ko pats vēl nezini. Bet dzēst noteikti nevajag. Nav absolūti ne vainas, ja kādu laiku būs mazāka aktivitāte. Gan jau tās pārmaiņas atnāks pašas par sevi. Man arī brīžiem ieslēdzas maksimālisms – gribas vai nu uz 100% taisīt vai netaisīt nemaz to blogu. Bet lieliski apzinos, ka tā nevar.
Atceries, ka Tev ir izdevies panākt visai stabilu lasītāju pulciņu, tas vien ir ko vērts, ka cilvēki ir gatavi ieklausīties Tavā viedoklī par daudzām lietām. Es, piemēram, varu uzteikt Tavu kino gaumi – pēc Taviem ieteikumiem pēdējos mēnešos esmu noskatījies vairākas filmas, ko pats nemūžam nebūtu skatījies. Pieņemu, ka katram no lasītājiem ir savs, personisks stāsts par attiecībām ar šo blogu. :) Ja man būtu jāizvēlas, kuram blogam, Latvijā noziedot kādu naudiņu, tad šis būtu tas gadījums. (Tāpēc vienmēr cenšos arī kādu reklāmu apskatīt :)
P.s. Daudz laimes dzimšanas dienā! Lai daudzi gadi priekšā!
Paldies!
. Paliec un noturies. Gan jau tiksi tam pāri. Var manīt, ka gadījies nelāgs brīdis, jo iepriekšējais ieraksts par to, kā labāk gribētos tikt apglabātam, arī par to liecina. Tas nozīmē, ka kaut kas dzimst. Kaut kas mainīsies, un būs labi, gan redzēsi.
Ar iepriekšējo ierakstu tam nav sakars. Tik traki ar mani nav :) Nav jau grūtsirdība vai pavasara depresija. Vienkārši, gribās kaut ko labāku un feināku bloga sakarā, bet skaidrs, ka visu gribēto nevarēšu pacelt.
Par pazušanu mūžībā būtu gauži žēl, lai gan, no otras puses- ja rodas sajūta, ka jāraksta tikai tāpēc, ka jāraksta, nevis tāpēc, ka gribas… nu, tad ar’ nav labi.
Man jau gan vēl gribētos sagaidīt komentārus par Labvēlīgajām, un Nams, kurā…, un Bāreņu pavēlnieku… un…varbūt vēl kādu akustisku priekšlasījumu…
Blogāres apskati gan bija (ir) viens baigais apbrīnas vērtais darbs- lai tādus vilktu regulāri, tam jau būtu jābūt maizes darbam. Caur tiem ir atrasta daža laba skatāmvieta. Nu ko- nāksies nebūt slinkam un sekot līdzi pašrocīgi (hm, pašacīgi).
Nekas, Runci, nekas- paies marts, gan jau… :)
Gribās jau rakstīt, bet tajā pat laikā prasās kaut ko radikāli mainīt. Tā, lai ir labāk, augstāk, tālāk un spēcīgāk. Olimpiāde :)
Bet laikam jau Tev taisnība- paies marts… :)
Labvēlīgā lasās. Bāreņu pavēlnieks būs tuvāk mēneša beigām. Nams kurā… gan iesaldējies. Toties tagad Mis Peregrīnes otro daļu sākšu. Rēdzēs kā tiem bērneļiem ies.
Lai kompensētu blogāres apskatus, es apņemos sakārtot un regulāri papildināt Latvijas labāko blogu sarakstu. Pie reizes nolikšu tur kādu lejuplādējamu failu ar visiem blogiem. Lai gribētāji var novilkt un salikt savos RSS lasītājos- tur ērti var redzēt (un izlasīt) visus jaunos rakstus.
Nedzēsies noteikti!!!
Te izpaužās tādas Tavas šķautnes, kas ikdienā neparādās (neesmu vēl izlēmusi kurš Brālis man labāk patīk – reālais vai virtuālais).
Sveiciens jubilejā, un ceru, ka nedzēsi savu blogu!