Nezinu vai izvēlējos pareizos vārdus virsrakstam, bet tieši šāda doma man iešāvās prātā, kad šķirstīju žurnālus ”Atpūta” (1930.gada). Lapojot un vērojot tā laika aktuālās tēmas, reklāmas, fotogrāfijas, nejauši uzdūros sadaļai ”J.Raiņa dienasgrāmata”. Nezinu vai šādu dienasgrāmatu var saukt par blogu, bet šāda doma iestrēga prātā un ārā nenāca. Paliku pie tā, ka Rainis blogoja.

Ja mani atmiņa neviļ, tad Rainis mira 1929.gada nogalē un tas nozīmē, ka dienasgrāmata tika publicēta pēc viņa nāves. It kā jau sanāk, ka viņa ”bloga” lasītājiem tika piedāvāta vairāku gadu veci ieraksti, bet kurš tad teicis, ka blogā jābūt tikai jaunumiem?

Sadaļai, kurai sekoja turpinājumi nākamajos žurnālos, tika atvēlēta viena lapaspuse un katrai dienai bija atvēlēts savs ieraksts. Nezinu vai tas bija vienīgais ieraksts ko veicis dzejnieks, vai arī publicētāji izvilkuši tikai vienu, viņuprāt labāko, bet tas nekādi neietekmēja lasītprieku. Katrā ziņā, šis blogs sit pušu lielu daļu mūsdienu blogotēkas daļu.

Divas sēdes: Lāčplēša ordeņa un Kultūras fonda.- Kritika ir cits vārds muļķībai. 10.X.23.

Karogu liekam ārā. Visu dienu lasu sīkumus. Pusdiena jautra. Atnāk R.Egle dēļ biogrāfijas. Iniņa aiziet runāt. Es neizeju. Uz balsošanu arī neejam. Atpūšos, bet neguļu. Domu nav uz darbu. 11.XI.23.

Visi ieraksti veidoti šādā garā- īsi un koncentrēti teikumi, kurā nav nekas lieks- ir tikai pateikta galvenā doma. Katrs teikums strupi apraujas, bet tajā pašā laikā nav ne mazāko grūtību to visu sasaistīt kopā un lasot skaidri var sekot rindu autora gaitām. Pēc izbrauciena uz dienvidiem (khm khm) būs vien jāsameklē iepriekšējie ”Atpūta” numuri, lai varu turpināt (sākt no sākuma) lasīt Raiņa blogu. Komentēšanas iespēja gan tur ir izslēgta.