Gadu atpakaļ, gaidot Grāmatu izstādi, es taisīju tādu kā tematisko nedēļu- katru dienu pa kādam rakstam par un ap grāmatām, literatūru un lasīšanu. Cita starpā tur bija doma par bibliotēku obligātajiem iepirkumiem no vietējām izdevniecībām. Tas tika aplūkots kontekstā ar grāmatizdevēju asociācijas nerimstošo vēlmi samazināt PVN grāmatām. It kā samazināts PVN grāmatām atsauksies uz grāmatu cenu un līdz ar to arī lasītājiem tik ļoti nesitīs pa maciņu. Es gan esmu ļoti skeptisks par šādu domu un šādu rezultātu. Tāpēc arī visu laiku skandinu, ka mazināt PVN grāmatām nevajag. Jo grāmatām un lasītājam tas taustāmu labumu nedos. Protams, ja mazina grāmatu PVN, lai izdevniecībām paliek vairāk līdzekļu, tad tas ir cits jautājums. Es priecātos par bagātiem izdevējiem, bet šoreiz ne par to.

Šoreiz par to, ko rakstīju augstākpieminētajā rakstā- ka efektīvāks līdzeklis grāmatu cenu mazināšanā būtu ne PVN mazināšana, bet tāds kā obligātais iepirkums no Latvijas bibliotēkām. Pasūtījums, iepirkums, vai kā savādāk- tam nav nozīmes kā to dēvēs. Galvenais, lai strādā. Un strādā ne tikai grāmatu cenu mazināšanai (un līdz ar to arī pieejamībai), bet arī izdevniecību ienākumu celšanai un bibliotēku lasītāju piesaistīšanai.

Lai saprastu vai šāds risinājums vispār strādātu, pirms pāris mēnešiem uzrakstīju vēstules Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Rīgas Centrālai bibliotēkai un Jūrmalas Centrālai bibliotēkai. Pirmās divas atbildēja ļoti aši, bet pēdējā, diemžēl, mani noignorēja. Un kamēr gaidīju no pēdējās atbildi, tikmēr palaidu garām brīvo laiku, lai paspēlētos ar cipariem. Tas nekas- sanāca paspēlēties tagad, kad iederīgāks laiks- tieši pirms Grāmatu izstādes.

Pēc lielā ievada derētu kāds mazāks ievads. Tas, ka krītas grāmatu vidējā tirāža un kopējais skaits, tas ir fakts. Kāpēc tas tā? Nu, ”tāpēc” būtu pilns ar varbūtīgām atbildēm, kuras jau aplūkoju iepriekšējos rakstos. Tagad varētu lūkoties bibliotēku virzienā, kuras it kā varētu uzņemties to gaismas nesēju smago lomu.

Lai arī man nagi niez parunāt par bibliotēku fonda veidošanas principiem un to, kas atrodams bibliotēku plauktos, šoreiz jāmēģina skatīties uz varbūtēju nākotni un jāpameklē atbildes uz jautājumiem- vai ar bibliotēku ”obligāto iepirkuma komponenti” ir iespējams palielināt grāmatu vidējo tirāžu, izdoto grāmatu skaitu un vēl arī samazināt grāmatu cenu? Un vēl- vai palielināsies bibliotēku izsniegumu skaits?

Te gan vēl būtu jāaplūko svarīgs faktors- vai bibliotēkas tam būtu gatavas? Vai būs cilvēki, kas grāmatas iegādātu, iegrāmatotu, izsniegtu, sakārtotu… un galvenais- vai bibliotēku ēkas spētu uzņemt lielāku grāmatu skaitu par šobrīd uzņemamo?
Zinu, ka nespēšu kārtīgi atbildēt uz visiem jautājumiem, jo ir pārāk daudz nezināmo, bet ar kaut ko jau jāsāk.

Uzrunājot bibliotēkas, vaicāju pēdējo gadu naudas summas, kas tiek atvēlētas bibliotēkām krājumu veidošanai un kā sadala pirkumus- kurš lemj ko pirkt, cik grāmatu ir latviešu valodā un cik- svešvalodās?

Rīgas Centrālā bibliotēka atsūtīja datus par pēdējiem pieciem gadiem- pārskatāmus un sadalītus pa naudām un valodām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) atsūtīja par pēdējiem trim gadiem- tik viņi neizdala grāmatas pēc valodām. Vēl datus ņēmu no Latvijas Kultūras datu portāla.

Tālāk rotaļas ar cipariem un subjektīvi secinājumi.

Tā kā no LNB bija pēdējie trīs gadi, tad nolēmu arī no pārējiem datiem ņemt tikai pēdējos trīs gadus (2016., 2017., 2018.).

Publisko bibliotēku skaits (katram gadam izņēmu ārā 8 neredzīgo bibliotēkas):
2016.gadā- 792
2017.gadā- 788
2018.gadā- 781

Ienākošo informācija vienību skaits pašvaldību publiskajās bibliotēkās:
2016.gadā- 654943
2017.gadā- 682222
2018.gadā- 657472

Izslēgto informācijas vienību skaits pašvaldību publiskajās bibliotēkās:
2016.gadā- 754737
2017.gadā- 742618
2018.gadā- 685662

RCB iegādāto krājumu apjoms un izmaksas:
2016.gads

grāmatas valoda eksemplāru skaits kopējā summa, eiro 1 eks vidējā cena, eiro
latviešu 20458 163446,45 7,99
krievu 7246 36985,29 5,10
angļu 769 5166,51 6,72
vācu 51 206,80 4,05
cita 241 1269,48 5,27

2017.gads

grāmatas valoda eksemplāru skaits kopējā summa, eiro 1 eks vidējā cena, eiro
latviešu 24262 219225,27 9,04
krievu 5913 47108,03 7,97
angļu 936 11850,64 12,66
vācu 11 180,35 16,40
cita 149 1300,71 8,73

2018.gads

grāmatas valoda eksemplāru skaits kopējā summa, eiro 1 eks vidējā cena, eiro
latviešu 20500 188541,99 9,20
krievu 4198 31455,81 7,49
angļu 695 6422,10 9,24
vācu 5 30,39 6,08
cita 62 399,71 6,45

LNB dati:
2016.gads

Kopsumma, eur eksemplāru skaits viena eks cena, eur
1698542 287337 5,91

2017.gads

Kopsumma, eur eksemplāru skaits viena eks cena, eur
1858233 293563 6,33

2018.gads

Kopsumma, eur eksemplāru skaits viena eks cena, eur
1875583 276736 6,78

No datiem var redzēt, ka bibliotēku krājumi ar katru gadu samazinās:
2016.gadā par 153494 vienībām
2017.gadā par 97281 vienībām
2018.gadā par 60245 vienībām.

Nav gan īsti skaidrs, kas veido šo samazinājumu- bibliotēku skaita samazināšanās vai ”standarta” norakstīšana. Pieņemsim, ka pēdējais. Ja tā, tad varētu teikt, ka plauktos vietas atbrīvojas un bibliotēkas būtu gatavas iepirkt vairāk grāmatu no izdevniecībām.

Lai iepirktu vairāk, tad nepieciešami vairāk līdzekļu. Viens variants būtu- atrast jau esošajos līdzekļos. Un te es gribētu pieskarties ļoti slidenai tēmai- grāmatām svešvalodā publiskajās bibliotēkās. Saprotu, ka tām tur jābūt, un nebūtu īsti pareizi te kaut ko griezt. Bet no otras puses- ja ir jādomā par grāmatām latviešu valodā un šo grāmatu izdevējiem, tad gribētos teikt, ka nebūtu īsti pareizi ar vietējo naudu atbalstīt citu valstu izdevējus. To varētu darīt, ja pašiem paliktu pāri. Īpaši, ja tās svešvalodas grāmatas ir ”plika” daiļliteratūra. Tāpēc ienāca prātā ķecerīga doma- krievu valodā esošās grāmatas samazināt par divām trešdaļām. Krievu valodai pieķēros tikai tāpēc, ka RCB datos tā redzama otrajā vietā uzreiz aiz latviešu valodas. Pārējo valodu izmaksas ir maznozīmīgas.

RCB iegādātās grāmatas krievu valodā (%):

% no skaita % no summas
2016 25,19 17,86
2017 18,91 16,84
2018 16,49 13,87

No šiem datiem redzams, ka krievu valodas grāmatu īpatsvars samazinās gan skaitliski, gan naudiski, bet tāpat summas ir gana lielas, lai ar 2/3 samazinājumu varētu būtiski iespaidot vairāku latviešu izdevumu tirāžu. Ja pieņem, ka RCB dati varētu sakrist ar LNB datiem, tad par krievu valodas grāmatām sanāk šāda tabula:

% no summas summa 66% ietaupījums, eiro
2016 17,86 95098,56 62765,05
2017 16,84 110317,23 72809,37
2018 13,87 135261,50 89272,59

Ja par šo atņemto 66% summu pirktu grāmatas latviešu valodā pēc attiecīgā gada viena eksemplāra vidējās cenas, tad varētu papildus iegādāties šādu skaitu grāmatas latviešu valodā:

2016.gadā 7855eks
2017.gadā 8054eks
2018.gadā 9703eks

Šajos gados vidējā grāmatu tirāža bija, attiecīgi- 1262; 1128 un 994 eksemplāri. Parēķinot sanāk, ka šajos gados varēja izdot papildus vēl attiecīgi 6; 7 un 9 grāmatu izdevumus latviešu valodā ar šo vidējo tirāžu. Vai arī attiecīgam izdevumu skaitam dubultot tirāžu. Un laikam jau arī šajā brīdī varētu runāt par mazāku cenu šādiem, dubulto tirāžu, izdevumiem. Arī par vieglāku plānošanu izdevniecībām, un kur vēl sauklis ”pērc vietējo preci”, utml.

Protams, var jau neko negriezt nost svešvalodām, bet vienkārši piešķirt bibliotēkām vairāk naudas, lai tās organizē, pasūta un maksā. Izdevniecībām tik atliek piedalīties konkursos, uzvarēt un izpildīt.

Tikai te ir tas slidenais jautājums- kā to paveikt? Kurš izlems ko vajag? Cik vajag? Kurš uzvarēs? Un, ja uzvarēs lētākais, vai nebūs kritums kvalitātē? Bet, gan jau arī tas būtu risināms.

Saprotu, ka tik primitīvi nevar pieiet šim jautājumam- iedos naudu un viss būs. Bet, ja tomēr? Publiskajām bibliotēkām krājumu veidošanai katru gadu pieaug piešķirtie līdzekļi- pēdējos trīs gados no 1698542 eiro 2016.gadā līdz 1875583 eiro 2018.gadā. Ja piešķirtu vēl ”nieka” 100000 eiro kā bibliotēku OIK, tad bibliotēkas no izdevējiem varētu iegādāties teju 11000 grāmatu latviešu valodā (par 2018.gada vidējo cenu). Tas nozīmē, ka izdevēji varētu droši pie savas plānotās tirāžas (pieņemsim- 1000 eksemplāri) ieplānot arī OIK daļu (pieņemsim- 400-500 eksemplāri). Kā rezultātā izdevniecības varētu 22 līdz 27 izdevumiem latviešu valodā ieplānot lielākas tirāžas un līdz ar to arī mazākas izmaksas par vienu eksemplāru. Loģika saka, ka arī varētu prasīt mazāku cenu veikalos.

Ja vēl to sakombinē ar manis pieminēto krievu valodas grāmatu apgriešanu, tad sanāk 20000 eksemplāru. Papildus 20000 grāmatas latviešu valodā jeb 40 izdevumiem papildus pie tirāžas 500 eksemplāru. Ja šis neizklausās labāk par PVN mazināšanu, tad … tad es nezinu, kas varētu izklausīties labāk.
Gan jau iestrādājot noteikumos dažus pareizus teikumus, arī cenas šādiem izdevumiem varētu nolaist stipri jūtamāk nekā to darītu samazinātais PVN.

Šajā brīdī gribētos secināt, ka ar bibliotēku OIK varētu gan palielināt grāmatu tirāžu latviešu valodā, gan arī samazināt to cenu. Vēl tik paliek jautājums par bibliotēku spējām šo uzņemt.

Šobrīd valsī ir 781 bibliotēka. Grāmatu krājumi pēdējos trīs gados ir samazinājušies par 311020 eksemplāriem. Vidēji no katras bibliotēkas tiek izņemti 398 eksemplāru vairāk nekā nāk klāt. Domāju, ka vietas plauktos atrastos. Un cik nu esmu staigājis pa bibliotēkām, tur ir iespēja gan salikt grāmatas divās rindās, gan plauktus pacelt augstāk, gan arī pārdomātāk tos izvietot. Ar to nevajadzētu būt problēmām. Vismaz sākumā.

Protams, bibliotēkas nav tikai plaukti. Bez darbiniekiem tās būtu vienkārši grāmatu noliktavas. Diemžēl, bet es galīgi nepārzinu bibliotēku darba specifiku un nav nojausma vai šādi obligātie iepirkumi katrā filiālē neradīs papildus darba stundas un līdz ar to atraušanu no tiešajiem darba pienākumiem. Gribētos domāt, ka tas būtu paceļams ar esošiem darbiniekiem un nevajadzētu palielināt štata vietas.

Te vēl prasītos kāds smalks aprēķins par to, kā šī bibliotēku OIK nāktu atpakaļ budžetā, bet te nu mana saprašana par īsu. Tā jau te visu filozofēju un subjektīvi secināju, ka vēl daži tādi secinājumi varētu sadusmot kādu jomas pārzini.

Vienīgais, ko gribētu teikt- ja ir vēlme pacelt tirāžu grāmatām latviešu valodā un pie reizes mazināt tām cenu veikalos, tad bibliotēkas būtu noderīgs partneris. Es gan neticu stāstam, ka lētākas grāmatas nozīmētu arī, ka tās kļūtu pieejamākas un tikai tāpēc cilvēki sāktu vairāk lasīt, bet, kas zin- varbūt te mana neticība tiktu pamatīgi iedragāta (par to tikai priecātos) un rezultāts būtu redzams jau pēc dažiem gadiem. Un ja vēl pasapņo, ka tas varētu stimulēt jaunu latviešu autoru parādīšanos pie literārajiem apvāršņiem… .