Katram bērnībā vai jaunībā bija zāle zaļāka, debesis zilākas un Laimas šokolāde garšīgāka. Katram palicis savs sentimenta daudzums, kas ik pa laikam uzpeld.
Man, gandrīz nejauši, uzpeldēja saistībā ar televīziju bērnībā.

Nekādu paliekošo traumu tā man nav izdarījusi, bet savu noteiktu atmiņas stūrīti tā ir aizņēmusi uz palikšanu. Nu vismaz līdz vecuma marasmam.
Tā kā mana bērnība pagāja saulainajā PSRS, kad bija viens, centrālais kanāls (no Maskavas), kur skatāmais bija krietni vairāk (ja var tā teikt, jo ar to skatīšanos nekas dižs nebija- raidījumu bērniem bija maz) nekā no vietējā Zaķusalas būvējuma, tad, loģiski, arī bērnības sentiments pamatā ir kirilicā. Ko lai dara, tāda bija bērnība.

Laikam svarīgākais bērnības raidījums bija ”Ar labu nakti mazuļi” (Спокойной ночи малыши), kur vesels zvēru bariņš (sivēns Hrjuša, suns Fiļa, zaķis Stepaška un vēl kāds), kuri izspēlēja savu raidījuma daļu, lai pēcāk parādītu bērniem kādu jauku multeni.
Neatceros secību, bet kaut kad tika mainīti priekš un pakaļklipi šim raidījumam.



Vēl svētdienās (laikam) bija raidījums ”Ciemos pie pasakas”, kuru vadīja solīda paskata kundzīte. Sākuma runāšana mani ne pārāk uzrunāja (vai nu biju pārāk sīks vai noilgojies pēc pasakas, ka to lai zin), bet pēc tam tiku atalgots dubultā- bija gan laba pasaka, gan pēcraidījuma zīmējumu rādīšana. Pēdējos man dikti patika skatīties ar māsu, kad varējām tos kritizēt ar ”patīk” un ”nepatīk”.

Vēl bija tāds raidījums ”Abevegedeika” (zvērīgi labi iztulkojās (АБВГДейка)), bet atceros tikai to, ka bija skatīts. Nekādu dziļāku atmiņu neizdodas izspiest.

Laikam nākamais rindā bija ”Dzīvnieku pasaulē” (В мире животных), kur varēju vaigā skatīt mērkaķus, pērtiķus un visādas tuvas un tālas dzīvas radībiņas.

Neatceros, kurā brīdī sāku skatīties Ceļotāju klubu, bet bija gana aizraujoši- mierīgi varēju nodarboties ar kabineta ģeogrāfiju un gūt mazliet lielāku vizuālo priekšstatu lasītājām bibliotēkas ”Piedzīvojumi.Fantastika.Ceļojumi” un ‘”Apvārsnis” sērijas grāmatām.

No pašmāju veidojuma man atmiņā palicis vien ”Miedziņš nāk”, kur specefektu samazinātais Jarāns tēloja Miedziņu un nesamazinātais tēls vēl bija rūķītis Ķērpītis (piedodiet, neatminu, kurš tēloja).

”Brīnumu lauks” laikam pieskaitāms jaunības gadiem, jo kā nekā biju padsmitnieks. Tā īsti neatceros vai maz tā burtu minēšana aizrāva, bet bija interesanti just līdzi  raidījuma dalībniekiem. It sevišķi, ja tika spēlētas superspēles.

Otrajā video var iemest aci- tur ir pirmais raidījums, kuru vadīja Ļistjevs (tas pats, kuru savas mājas kāpņutelpā nošāva). Kaut kur tuvāk beigām ir superspēle ar superbalvām. Ehh, ko tālajā 1991.gadā vajadzēja postpadomju cilvēkam- stereo magnetolu, automašīnu, ledusskapi…

Vēl pie skatītajiem raidījumiem jāpieskaita ”Kas? Kur? Kad?” (Что? Где? Когда?), bet atceros tikai to, ka sēdēju un muti pavēris apbrīnoju gudros onkuļus (baidos izsaukt feministu dusmas, bet liekas, ka tantes tur nepiedalījās).

Laikam tas arī vairāk vai mazāk ir viss, kas palicis no bērnības/jaunības TV atmiņām. Maz, bet pilnīgi pietika gan tolaik priekš skatīšanās, gan tagad priekš sentimenta.