Jau kopš seniem laikiem stabilu līderpozīciju šausmu multenes statusā ir ieņēmusi ”Ezītis miglā”- ja bija kāds joks par multenēm, tad parasti nekautrējās pieminēt šo faktu. Un visiem tas likās pieņemami. Vai nu tāpēc, ka joks likās gaumīgs, vai arī tāpēc, ka citu šausmu multeni no bērnības neatcerējās.

Man kopš bērna kājas stabilu pirmo vietu šausmu multenes statusā ieņēma (laikam arī joprojām ieņem) multfilma ”Sudraba nadziņš” (oriģināli – Серебряное копытце).

It kā jau jauka multene par bārenīti un viņas kaķi, kuru audzina mednieks, bet… tā visa noskaņa bija biedējoša. Pat nezinu vai var uzskaitīt visus šausminošos faktus:
Viens pats bērns meža vidū; Kaķis, kurš brīžam šur un brīžam jau citur; bārenītes milzīgās acis un uguns atspīdums sejā; Asinsstindzinošā mūzika; Un visbeidzot- brieža ģīmis logā…

Beigas jau, protams, laimīgas- ar salūtu un neona gaismām, bet visa tā kopējā noskaņa tomēr bērnībā asinis dzesēja.

Un kāda ir tava bērnības šausmu multene- paliec pie Ezīša miglā vai tomēr ir savs variants?