Bēgļi.

Pa visiem lielceļiem, kā jūrā baltas buras,
Tā jumtās ores slīd un viņās bēgļu bars,
Slīd mantu vezumi kā milzīgs bēdu svars,
Jo liesmām atdotas nu viņu mājas staltās.

Tumšs nemiers viņus dzen, tie ilgi neapstājas,
Vēl ausīs zalves skan un lielgabali rūc;
Bet nāves izbailēs nekas tiem nav tik grūts
Kā tas, ka jāpamet uz mūžu tēva mājas.

Uz lauka dienas nu un naktis jāpavada
Pie dūmu pavardiem, kur sejās liesmas zib;
Jau visi pazīst tie pat rupjās maizes badu.

Tiem mazie bērni kungst no auksto nakšu velgas
Un mirst kā tauriņi, lai aprok tos, kur grib;
Bet iras tāļāk tie kā spoki nakšu selgās.

Viktors Eglītis,
no krājuma ”Kastaļavots”, kas iznāca 1925.gadā.