bebrs

Nebiju domājis likt punktu (un varbūt nemaz i nevajag- citādi būs vēl iemesls citēt Mērfija likumus?), bet liekas, ka nu tam bebru karam var vilkt svītru apakšā.
Līdz šim man iekšā sēdēja pārliecība, ka ar savām bebrkaitnieciskajām darbībām (kuras ir devušas rezultātu) varu lielīgi plātīties un bezmaz vai izdot rokasgrāmatu ”Kā ātri un vienkārši padzīt bebru”, bet mans kaimiņš parādīja, ka mana grāmata būtu nīkulis un nodemonstrēja, kā jātaisa bebru apkarošanas grāmatas- droši vien nosaukums tai būtu ”Ar atombumbu pret bebru”.
Proti, kaimiņš ņēma un …. nocirta visu mežu, kas bija blakus tai slapjajai vietai, ko varētu saukt par dīķi. Tā kārtīgi (bildē var redzēt). Arī otrs kaimiņš nolēmis ”nokopt” savu koku pleķīti.

Tā vien izskatās, ka mana māja no ”meža ielokā” straujā tempā pārtop par māju ”lauka vidū”.

Skaidrs, ka bebrs te vairs neievāksies. Vismaz tuvākos padsmit gadus, kamēr topošie alkšņi neizaugs līdz graužamam diametram. Protams, vēl jau viņam pastāv iespēja ielīst manā ābeļdārzā un parādīt, ka, bebru Old-Vaverlī vārdiem sakot- koks paliek koks. Un, neatkarīgi no cilvēka dotajiem nosaukumiem, tas ir graužamelements.

Te ir bebru kara iepriekšējās daļas:

Bebru karš 1.
Bebru karš 2.
Bebru karš 3.