Gadu atpakaļ es rakstīju par uzsākto kariņu starp bebru un mani. Bija doma, ka sanāks tāda kā rakstu sērija, bet… tā īsti nesanāca. Laikam jau tāpēc, ka nekas īpašs nebija ko rakstīt.

Īss atskats vēsturē (kurš grib garāku atskatu, lai iet uz rakstu Bebru karš #1):
Lauku īpašumā bebrs darbojās pa zemo un slapjo vietu un mazpamazām aizdrīvējot lielas un mazas spraugas uzpludināja visnotaļ pieklājīgu dīķi. Un tad šis palika nekaunīgs- ielīda ābeļdārzā un nokoda paprāvu ābeli, kurā bija garšīgi āboli. Tāpēc sāku plēst nost dambjus.

Pirms plēšanas mani jau brīdināja, ka, lai nelolojot lielas cerības- bebrs to visu atjaunos un turpinās savus posta darbus. Bet es nolēmu, ka būšu spītīgāks.

Rezultāts sanāca tāds, ka … bija jāgaida diezgan ilgs laiciņš uz raksta otrās daļas parādīšanos. Jo bebrs bija pazudis…
Nu, varbūt nebija pazudis, bet tā īsti nerādījās.

Iemeslu nezinu. Vai nu apvainojās uz mani, ka izjaucu dambjus. Vai arī man palīdzēja īsi pēc tam uznākošais pamatīgais aukstums, kas laikam, sasummējot savu devumu ar pamatīgi nolaisto ūdens līmeni, bebram izsaldēja mājokli un šis aizvācās pie saviem radiem. Vai arī pārvērtās par bebrsniegavīru.

Galarezultāts ir tāds, ka visu pavasari, vasaru un arī nedaudz no rudens, šis bija pazudis. Dambji joprojām bija izjaukti, ūdens līmenis zems un dīķis pārvērties par nedīķi.

Līdz nedēļu atpakaļ, veicot nelielu apgaitu, lai patīksminātos par uzvarēto kariņu, secināju, ka tas zobainais lops ir atgriezies. Nu vismaz vienu dambi kaimiņu teritorijā ir atjaunojis. Daudz neprātojot- brāļi kirkas rokā un dambis izjaukts.

Katrā ziņā es biju gaidījis sīvāku cīniņu, bet nevarētu teikt, ka baisi skumtu par savu maldīšanos. Šāds stāvoklis mani visnotaļ apmierina un tā cerība, ka bebrs aiztīsies, manī pieaug.

Gribētos jau likt šai rakstu ”sērijai” punktu un nosaukt to par nobeigumu, bet drošības labad jāatstāj cipariņi. Kas to lai zin, kas bebram aiz ādas.