Laikam virsraksts izsaka visu- pēdējās brīvdienās nolēmu pieteikt karu manu lauku māju īrniekam, kurš ne tikai nemaksā savu daļu nekustamo nodokli, bet arī izdomā taisīt ķēzi. Nu, ķēzi šis taisīja jau agrāk, bet mierīgas līdzāspastāvēšanas dēļ, mēs viņam likām mieru. Kā nekā- visiem draudzīgi jāsadzīvo zem Saules.

Bet visam labajam reiz pienāk beigas- tas blendamed vai kolgeita reklamētājs bija pārkāpis sarkano līniju- ielīdis ābeļdārzā un ķēries pie manām simtgadīgajām ābelēm.

Kad piefiksējām skādi, tā jau bija neizlabojama- bebrītis to bija iekodis līdz pusstumbram. Nolēmām nejaukt šim procesu, lai neiedomājas ķerties klāt pie nākamām ābelēm.

Tā kā mēs bijā pirmie un bebrs ar visu savu teroristisko plānu ienāca vairākus gadus vēlāk, tad nolēmām šim parādīt kur vēži ziemo. Zinu, ka process nebūt nebūs viegls, tāpēc arī virsrakstam ieliku #1. Jo nešaubos, ka grauzējs rādīs zobus un iesildīto vietiņu pēc pirmā brīdinājuma nepametīs. Bet es būšu pacietīgs. Viņš būvēs, labos un mēģinās saglabāt esošo situāciju, bet es jaukšu. Zāģēšu, rakšu un ja vajadzēs- spridzināšu.

Kad viņš tagadējā dīķa vietā bija sācis savus mazos būvdarbus, tad es vēl neko neteicu. Iepriekš tur bija tāda zema, slapja vieta, kura tālāk aizlocījās mūžam sausa grāvja veidā uz citu zemo un tikpat mazslapjo vietu.

Neteicu arī neko, kad viņš izdomāja pieķerties manā pusē esošajiem ozoliņiem, kuri bija paaugušies ne pārāk apaļīgas sievietes ciskas resnumā.

Bet, kā vēsta senais latviešu ticējums- iedod tika bebram mazo kociņu un šis paņems visu mežu. Un tā arī diezgan strauji sāka notikties.

Vispirms šis manā teritorijā (dīķelis ir pa vidam manai un kaimiņu teritorijai) paretināja ozolus alkšņus un bērzus, tad pārgāja kaimiņu teritorijā, kur nolika guļus apses kādus 70-80 cm diametrā.

Pēc tam izdomāja ienākt manā ābeļdārzā. Un līdz ar to bebra mierīgās līdzāspastāvēšanas kredīts tika iztērēts un sākās soda sankcijas. Tā kā man šaujamais nav, un arī šobrīd dienas ir pa īsām, lai fraktētu vienu zobainu lopu, tad nākas ķerties pie dambju ārdīšanas.

Apbruņojos ar diviem darbarīkiem- brāļiem kirkām (nez kā šos pareizi dēvē- cirtnis un kaplis?) devos pie pirmajiem trim aizsprostiem, kuri glīti izkārtojušies pienākošajā ūdens ceļā un izveidojuši trīsstāvīgu terasi.

Sāku no zemākās un izkasot šauru spraugu dambim pa vidu, pārgāju pie vidējās un pēcāk arī pie augstākās. Katrā bija izkaplēta šaura sprauga, kas vēlāk ūdenim skalojoties cauri un man no malām paārdot, pamazām izveidojās par kārtīgu ūdenskritumu kaskādi, kas, ūdeni kuļot putās, rāvās uz dīķa pusi.

Atstāju, lai ūdens turpina manis iesākto un devos pie pēdējā aizsprosta, kas bija nolikts pa ceļam aizejošam ūdenim.

Nedaudz nācās padarbināt motorzāģi un pēc tam jau varēja atkārtot iepriekš aizsprostos veiktos brāļu kirku gājienus- no mazas tērcītes drīz jau bija izveidojies savu pusmetru plats ūdenskritumiņš. Atstāju pēdējo skalojamies un devos skatīt progresu pie pirmajiem trim.

Progress bija un nedaudz piepalīdzot sanāca uztaisīt visnotaļ glītu un skaļu ūdens ceļu, kas burbuļojot un mutuļojot rāva sev līdzi veselu gūzmu ar dubeļiem un sprunguļiem.

Svētlaimīgu grimasi sejā nevarēju vēl taisīt, jo apziņa, ka tas ir tikai pirmais cēliens un sekos vēl vismaz daudzi, neļāva iegrimt padarīta darba apziņā. Kā arī tas, ka gaisā virmoja visnotaļ nemīlīgs aroms (vai nu pie vainas stāvošais ūdens vai arī darba procesā biju izārdījis bebrītim klozetu) lika sakostiem zobiem turpināt strautiņa paplašināšanu. Jo vairāk es tagad izskrubināšu, jo vairāk bebram nāksies svīst, lai salabotu.

Tuvākajās dienās došos atkal uz laukiem un varēšu novērtēt ko pa šīm dienām bebrīts ar savu ģimeni būs paspējis salabot. Ja būs (noteikti, ka būs), ko salabojis vai atkal aizdambējis citviet, tad… tad būs raksts ”Bebru karš #2”.