Interesantā laikā dzīvojot, var novērot interesantas lietas. Un viena no šīm interesantajām lietām ir cilvēku vēlme izteikties (nu gluži kā es te tagad). Interneta sociālās platformas ir brīnišķīgs līdzeklis, lai citiem nodemonstrētu savas domas, idejas un vērojumus. Un pēdējā laikā vērojam tendence, ka noteikta ļaužu kopa savas domas cenšas izteikt vadot automašīnu. Vai arī vienkārši sēž automašīnā un raida dzīvās pārraides kādā nebūt sociālājā tīklā. Sēž, groza baranku un pauž, pašuprāt, viedas domas un atziņas. Tēmu loks ir neierobežots- politika, cenas, joki, literatūra, citu braucēju kultūra, infrastruktūra, apkalpošana veikalā, kaitīgās vakcīnas… sarakstu var turpināt teju bezgalīgi. Un par visu viņiem ir viedas domas, kuru paušanai, viņuprāt, automašīnas salons ir tā labākā un pareizākā vieta. Vēlme izteikties ir saprotama, tikai bieži nav saprotama tā izteiktā doma un jēga. Provocēt? Atrast domubiedrus? Vienkārši izteikties? Sakrājies? Krāt tīkšķus, skatījumus un atpazīstamību, nedomājot ne par to, no kā tas nāk, kā tas izskatās no malas un, ko tas baro?

Lai jau, katram savs dzīves plāns un redzējums. Tik- kāpēc šiem viedajiem teju vienmēr ir tik sekli secinājumi? Tik aprobežots skats par pausto tēmu… tik kļūdainas interpretācijas… tik savdabīgas tēmu izvēles, tik …, ehh.

Gan jau mums visiem, braucot garākus vai ne tik garus ceļa gabalus, uznāk kādas filozofiskas pārdomas. Bet, pamatā taču ir tā, ka vairums ļaužu prot paklusēt. Prot nezvanīt uz Brīvo mikrofonu. Prot nekandidēt uz Saeimu. Prot meklēt un atrast atbildi. Vairums saprot savu zināšanu robežas. Un saprot, ka viņu vēstījums var izklausīties ar cauru vidu. Gluži tāpat kā baranka.