Ir laiks, kad savs laiks nedaudz jāpielāgo futbolam. Skatoties spēles, cita starpā, var nedaudz arī iepazīt spēlētājus, komandas un viņu līdzjutējus. Un no pēdējiem mani pārsteidza japāņi. Cik nu vēl nesen bija populāri teikt, ka Latvijā ir vislabākie sporta līdzjutēji. Protams, tas skan sirdi sildoši, bet dzīve sen jau pierādījusi, ka labākie līdzjutēji sen vairs neaprobežojas tik ar bungu dauzīšanu un ”Sarauj!” saukšanu.
Japānas līdzjutēji, manuprāt, te rādīja augstāko iespējamo klasi- pēc spēles sakopa savu tribīņu sektoru. Vienkārši atritina līdzpaņemtos atkritumu maisus un bariņā izstaigā un savāc visu, kas nokritis vai , kas netīrs. Pat pēc savas pēdējās spēles, kur, piekritīsiet, emocijas palika smagas. Tas nekas, tribīnes palika tīras. Un ne tikai tribīnes- pat spēlētāji savas ģērbtuves atstāja kā tikko tur pabijusi apkopēju brigāde- viss spīd un laistās. Nezinu, cik tām bildēm var ticēt un cik tās uzskaistinātas, bet tā kā tie ir japāņi, tad pat gribot neizdodas neticēt.

Un šajā sakarā tik ļoti sāp sirds par saviem kaimiņiem, kuri smēķē kāpņutelpā un turpat arī nomet izsmēķus. Pie tam izceļoties ar oriģinalitāti pelnu un izsmēķu atstāšanā (piemēram, atstājot uz margām). Vai kraukājas ārā pa logu. Vai arī metot šķirošanas konteineros stiklu un plastmasu, turpat zemē pēcāk nomet sadzīves atkritumu maišeli. Parkā uz soliņa atstāj savas dzerstiņa pēdas. No pastkastēm izņemto spamu nomet turpat. Apēsto čipšu paku un saldējumu papīrīšu izmet turpat pa ceļam mežiņā. Lielgabarītu atkritumus noliek turpat pie ārdurvīm. Vēl suņu kakas.

Te varētu turpināt un turpināt. Un, redzot kā japāņi rūpējas par apkārtni svešā valstī, iekšā iesēžas smeldzīte, ka man kaimiņos nav japāņu. Protams, katram jau jāsāk ar sevi un jārāda citiem priekšzīme. Bet… bet, manuprāt, ir cilvēku, kuri nemaz i nepieņems citu piemērus un turpinās ignorēt nule noslaucīto celiņu vai nepielieksies, lai paceltu pie paša durvīm nokritušu svešu atkritumu. Jocīgākais ir tas, ka te jau viss ir diezgan pieklājīgā līmenī, lai atkritumi nebūtu problēma un neprasītos īpaši ievērot citu labos darbus- ir atkritumu vedēji, kuri bieži iztīra urnas. Ir šķirošanas konteineri. Ir iespēja izsaukt lielgabarīta atkritumu savācējus. Lielveikalos ir iespēja nodot baterijas, tālruņus un to akumulatorus. Vecās drēbes var aizvest uz Sarkano krustu. Grāmatas var nolikt bibliotēkas maiņas plauktā. Varētu teikt, ka nav jau īpaši jāpiepūlas, lai viss spīdētu un laistītos. It kā nevajadzētu pat meklēt sevī japāņus, bet…bet izskatās, ka bez japāņiem pašiem kaut kā nesanāk.