Šodien es jutos kā savā jaunībā, salīdzinoši nesenā pagātnē. Nē, nebiju iegrimis sentimentālās pārdomās par saviem jaunību dienu darbiem un nedarbiem. Biju iebraucis aptiekā (”Mēness aptieka” uz Vienības gatves, Rīgā), lai pēc receptes uztaisītu ārsta parakstītās zāles. Jūs teiksiet- nekas jau īpašs, lai būtu pieminēšanas vērts! Tas interesantākais sākās un turpinājās sarunā ar tanti viņpus letes- viņa mani uzrunāja krieviski un arī visu turpmāko sarunu viņa nepārgāja uz valsts valodu. Man nekas nav pret krievu valodu un to, ka mani uzrunā krieviski (varbūt izskatos pēc krievvalodīgā :)?), bet kopš padomju gadiem neatceros, brīdi, kad man bija jāklausās krievu valoda no letes viņas puses nepārtraukti.

Lai arī es visu laiku ar viņu runāju latviski, viņa tā arī nevienu brīdi nepārgāja uz latviešu valodu. Atzīšos- jutos mazliet pārsteigts, jo tante bija diezgan gados un pa šo laiku latviešu valodu varēja iemācīties divreiz.

Jautāsiet kāpēc es nepiekasījos tantei un neuzstāju uz valsts valodas lietošanu? Atbilde ir- nezinu! Varbūt pie vainas bija pārsteiguma moments, varbūt tuvojošās Lieldienas, kad cenšamies ”nekasīties”, varbūt tas, ka protu krievu valodu?

Jau sēžot mašīnā ienāca prātā doma- kā šajā aptiekā iepērkas jaunākas paaudzes pircēji, kuriem krievu valodas zināšanas ir salīdzinoši vājākas? Un kā svešvalodā pircējiem tiek izskaidrotas zāļu lietošanas īpatnības un ieteikti labākie medikamenti? Nezinu vai pēc likuma privātā uzņēmumā ir obligātas valsts valodas prasības, bet vismaz pieklājībai jau vajadzēja būt, lai ar pircēju sarunātos valsts valodā.