DSC_1385

Mairita sāka stafešrakstu un Doronike to nodeva man. Es pēc saņemšanas biju gatavs tūlīt izplūst garās pārdomās par saviem piedzīvojumiem ar bibliotēkām, bet… bet pavasaris ir tāds mānīgs laiks, kad liekas, ka laiks ir, bet te pēkšņi- laika ta nav! Pavisam!
Pamazām, ar īsām rindkopām pa vēliem vakariem, šo to uzrakstīju. Būs tāds mazliet salipināts, bet ko var gribēt no veca vīra- ne visu atceros, kur nu vēl secīgi un plūdeni. Neko jau diži oriģinālas manas atmiņas nebūs- kaut kad aizgāju lielajai māsai līdzi uz bibliotēku un tā arī sāku iet. Laikam jau kādus gadus 34 eju. Droši vien tajā pirmajā reizē es arī dabūju savu pirmo bibliotēkas lasītāja karti (plānkartona vāciņus), kur katrā apmeklējuma reizē bibliotekāre ierakstīja datumu kad jānodod un grāmatu skaitu.

Pamatā man bibliotēka bija viena- Jūrmalas pilsētas Asaru bibliotēka. Skolas bibliotēka bija tikai, lai nodotu un saņemtu mācību grāmatas. Pārējā laikā man tur bija bail iet (neatceros kāpēc- laikam bibliotekāres dēļ). Tehnikumā bibliotēkā ar iegriezos tikai dēļ mācību grāmatām. Latvijas Universitātē fakultātes bibliotēkā jau tā iegriešanās bija nepieciešamība, bet studējot RTU bija cita pieeja- pagrabstāva kopētava un failu apmaiņas kantoris bija tas, kas aizvietoja bibliotēku.

Bet tāpat kā nemainīga vērtība palika Jūrmalas bibliotēkas filiāles. Vienu brīdi biju atgājis no tām nostāk, bet pēdējā laikā cenšos tur parādīties biežāk. Cik nu cenšos- vienkārši ir jāparādās, jo citādi pie lasāmā netikt (pašam plaukti un naudasmaks nav bezizmēra), īpaši, ja tas ir kāds nobelēts darbs, kuru neviens nelasa un visi sen jau no plauktiem iztīrījuši. Tajos brīžos bibliotēkas ir glābiņš. Lai gan (metu dārzā akmeni) bibliotēkas Jūrmalā ir varen naskas plauktu tīrīšanā un bieži ir tā, ka nav nekā nekur. Vai arī ir krājumos, ko saulītē izcels ārā tikai tad, kad pilsētā būs sava jaunā Gaismaspils.

Pirmā bibliotēka man bija tādā kā pavisam lokālā kultūras namā, kurp devos pēc ikdienišķām grāmatām savai bērna gaumei. Pašam plauktā jau ar šis tas bija, bet kā jau tas vienmēr ir- citu plauktos grāmatas vienmēr ir interesantākas un labākas. Pamazām jau tie plaukti tika izlasīti un loģisks bija nākamais solis- pieaugušo bibliotēka. Tur es arī kādu laiku biju labs lasītājs un regulāri reizi mēnesī piestaigāju pēc kādas nebūt grāmatdevas. Pārsvarā pēc ”Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatām. Kaut kas arī no ”Apvārsnis”, kaut kas no ”Stāsti par vēsturi” vai ”Stāsti par dabu”. Neatceros, ka būtu kādreiz ticis pie kādiem nebūt jaunumiem. Vai nu bija nabadzīgais talonu laiks, vai arī man nemaz tās nekārojās.

Ja viss bija izlasīts, tad pārlasīju. Vai sēdēju lasītavā un kaut ko pārrakstīju (ko, neatceros, bet tāds fakts kaut kur atmiņā grozās).

Vēl man vienmēr neizpratni raisīja bibliotēkas stūrī iespiestais skapis ar daudzajām atvilktnēm un burtiņiem uz tās. Saucās kartotēka. Tur varot atrast tās grāmatas, kas interesēja. Vienreiz iebāzu degunu atvilktnē un aizvēru ciet (deguns palika ārpusē). Neredzēju iemeslu rakāties pa kartītēm. Man bija vienkāršāk un patīkamāk pastaigāt pa šaurajām plauktu starprindām un pašam izvēlēties ko lasīt. Grāmatas deva uz 30 dienām un kavēt nedrīkstēja (lai gan bibliotekāres bija foršas un vienmēr pievēra acis, ja kavēju). Un, lai pietiktu lasāmais uz šīm 30 dienām, tad man norma bija 5-6 grāmatas (laikam). Parasti 2-3 izvēlējos ātri- minūtes 10-15. Atlikusī stunda pagāja meklējot atlikušās un parunājot ar bibliotekārēm. Pēdējais bija gandrīz vai kā obligāts rituāls- ja cilvēku nav (un nebija ar gandrīz vienmēr), tad bija jāparunā par grāmatām, skolu, dzīvi.

Tagad neatceros kurā laikā pārtraucu iet uz bibliotēkām- vai tehnikuma laikā vai arī studējot ģeogrāfos. Bet bija laiks, kad laika nebija un dzīvē bija citas aizņemtības- pa naktīm strādāju, pa dienu studēju un lasīšana bija vien reta epizode iztiekot ar to, kas pašam plauktā vai, kas tiek palienēts no vecākiem / radiem / draugiem.

Tagad jau kādu laiku aktīvi šiverēju pa visām Jūrmalas bibliotēkām- kas nav vienā, to meklēju citā. Vai arī izmantoju tīmekļa sniegtās iespējas un sūtu šurpum no tām filiālēm, kur ir mans interesējošais eksemplārs. Pie reizes uzbāžos bibliotekārēm ar visādiem jautājumiem un (laikam jau) nevienam nevajadzīgu grāmatu pieprasījumiem, jo vai nu vairs nav, vai nu ir iepakots krājumos, kur klāt neviens netiek. Vēl arī atļāvos uzrakstīt vēstuli pilsētas centrālās bibliotēkas vadītājai, jo likās diezgan žēli, ka tik lielai pilsētai kāda ir Jūrmala, vairs nav savas bibliotēkas mājaslapa. Bija jau ar tāds vienkāršs veidojums, bet tagad tas pats ir nost. Šobrīd Jūrmalas bibliotēku informācija ir kaut kur zem pilsētas mājaslapas. Manuprāt, diezgan nepareizi un laikmetam neatbilstoši. Īpaši, ja vēl ne domēns, ne mājaslapas uzturēšana bibliotēkai neprasītu nekādus kosmiskos līdzekļus. Ehh, te vēl derētu piedrukāt pāris treknas rindkopas ar savām izdomātām un nošpikotām idejām, kuras gribētu sagaidīt bibliotēkās, lai tās kļūtu mazliet ”interaktīvākas”, bet tas jau piestāvētu citam stafešrakstam, piemēram- ”Idejas bibliotēku interesantuma uzlabošanai”.

Nobeidzot sava atmiņu kamolīša tīšanu, varu teikt, ka viss, kas ar bibliotēkām saistās, manās atmiņās ir ar pamatīgu plusa zīmi- bija jauki, bija interesanti, bija noderīgi un noteikti tas ir uz palikšanu. Bibliotēkām (un noteikti arī bibliotekārēm) bija liela nozīme tam, ka man pa šiem gadiem pamatīgi ir uzkrājusies cieņa pret drukāto grāmatu.

Lai arī es startēju ar pamatīgu aizturi, tāpat mēģināšu turpināt nodot stafeti citiem lasītājiem: Ilzei (viņai noteikti ir atmiņas par Vonnegūta meklēšanu bibliotēkā), Dainim (ceru, ka viņš ne tikai dāvina bibliotēkai grāmatas, bet arī šo to paņem lasīšanai), Madarai (ja jau aktīvi darbojas bibliotēkās, tad jau noteikti ir kas sakāms sakrājies) un Fledim (ja jau aktīvi stāv bibliotēku rindās, tad pa to laiku var pārcilāt atmiņu).