Atmiņas par bibliotēkām.
Mairita sāka stafešrakstu un Doronike to nodeva man. Es pēc saņemšanas biju gatavs tūlīt izplūst garās pārdomās par saviem piedzīvojumiem ar bibliotēkām, bet… bet pavasaris ir tāds mānīgs laiks, kad liekas, ka laiks ir, bet te pēkšņi- laika ta nav! Pavisam!
Pamazām, ar īsām rindkopām pa vēliem vakariem, šo to uzrakstīju. Būs tāds mazliet salipināts, bet ko var gribēt no veca vīra- ne visu atceros, kur nu vēl secīgi un plūdeni. Neko jau diži oriģinālas manas atmiņas nebūs- kaut kad aizgāju lielajai māsai līdzi uz bibliotēku un tā arī sāku iet. Laikam jau kādus gadus 34 eju. Droši vien tajā pirmajā reizē es arī dabūju savu pirmo bibliotēkas lasītāja karti (plānkartona vāciņus), kur katrā apmeklējuma reizē bibliotekāre ierakstīja datumu kad jānodod un grāmatu skaitu.
Pamatā man bibliotēka bija viena- Jūrmalas pilsētas Asaru bibliotēka. Skolas bibliotēka bija tikai, lai nodotu un saņemtu mācību grāmatas. Pārējā laikā man tur bija bail iet (neatceros kāpēc- laikam bibliotekāres dēļ). Tehnikumā bibliotēkā ar iegriezos tikai dēļ mācību grāmatām. Latvijas Universitātē fakultātes bibliotēkā jau tā iegriešanās bija nepieciešamība, bet studējot RTU bija cita pieeja- pagrabstāva kopētava un failu apmaiņas kantoris bija tas, kas aizvietoja bibliotēku.
Bet tāpat kā nemainīga vērtība palika Jūrmalas bibliotēkas filiāles. Vienu brīdi biju atgājis no tām nostāk, bet pēdējā laikā cenšos tur parādīties biežāk. Cik nu cenšos- vienkārši ir jāparādās, jo citādi pie lasāmā netikt (pašam plaukti un naudasmaks nav bezizmēra), īpaši, ja tas ir kāds nobelēts darbs, kuru neviens nelasa un visi sen jau no plauktiem iztīrījuši. Tajos brīžos bibliotēkas ir glābiņš. Lai gan (metu dārzā akmeni) bibliotēkas Jūrmalā ir varen naskas plauktu tīrīšanā un bieži ir tā, ka nav nekā nekur. Vai arī ir krājumos, ko saulītē izcels ārā tikai tad, kad pilsētā būs sava jaunā Gaismaspils.
Pirmā bibliotēka man bija tādā kā pavisam lokālā kultūras namā, kurp devos pēc ikdienišķām grāmatām savai bērna gaumei. Pašam plauktā jau ar šis tas bija, bet kā jau tas vienmēr ir- citu plauktos grāmatas vienmēr ir interesantākas un labākas. Pamazām jau tie plaukti tika izlasīti un loģisks bija nākamais solis- pieaugušo bibliotēka. Tur es arī kādu laiku biju labs lasītājs un regulāri reizi mēnesī piestaigāju pēc kādas nebūt grāmatdevas. Pārsvarā pēc ”Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatām. Kaut kas arī no ”Apvārsnis”, kaut kas no ”Stāsti par vēsturi” vai ”Stāsti par dabu”. Neatceros, ka būtu kādreiz ticis pie kādiem nebūt jaunumiem. Vai nu bija nabadzīgais talonu laiks, vai arī man nemaz tās nekārojās.
Ja viss bija izlasīts, tad pārlasīju. Vai sēdēju lasītavā un kaut ko pārrakstīju (ko, neatceros, bet tāds fakts kaut kur atmiņā grozās).
Vēl man vienmēr neizpratni raisīja bibliotēkas stūrī iespiestais skapis ar daudzajām atvilktnēm un burtiņiem uz tās. Saucās kartotēka. Tur varot atrast tās grāmatas, kas interesēja. Vienreiz iebāzu degunu atvilktnē un aizvēru ciet (deguns palika ārpusē). Neredzēju iemeslu rakāties pa kartītēm. Man bija vienkāršāk un patīkamāk pastaigāt pa šaurajām plauktu starprindām un pašam izvēlēties ko lasīt. Grāmatas deva uz 30 dienām un kavēt nedrīkstēja (lai gan bibliotekāres bija foršas un vienmēr pievēra acis, ja kavēju). Un, lai pietiktu lasāmais uz šīm 30 dienām, tad man norma bija 5-6 grāmatas (laikam). Parasti 2-3 izvēlējos ātri- minūtes 10-15. Atlikusī stunda pagāja meklējot atlikušās un parunājot ar bibliotekārēm. Pēdējais bija gandrīz vai kā obligāts rituāls- ja cilvēku nav (un nebija ar gandrīz vienmēr), tad bija jāparunā par grāmatām, skolu, dzīvi.
Tagad neatceros kurā laikā pārtraucu iet uz bibliotēkām- vai tehnikuma laikā vai arī studējot ģeogrāfos. Bet bija laiks, kad laika nebija un dzīvē bija citas aizņemtības- pa naktīm strādāju, pa dienu studēju un lasīšana bija vien reta epizode iztiekot ar to, kas pašam plauktā vai, kas tiek palienēts no vecākiem / radiem / draugiem.
Tagad jau kādu laiku aktīvi šiverēju pa visām Jūrmalas bibliotēkām- kas nav vienā, to meklēju citā. Vai arī izmantoju tīmekļa sniegtās iespējas un sūtu šurpum no tām filiālēm, kur ir mans interesējošais eksemplārs. Pie reizes uzbāžos bibliotekārēm ar visādiem jautājumiem un (laikam jau) nevienam nevajadzīgu grāmatu pieprasījumiem, jo vai nu vairs nav, vai nu ir iepakots krājumos, kur klāt neviens netiek. Vēl arī atļāvos uzrakstīt vēstuli pilsētas centrālās bibliotēkas vadītājai, jo likās diezgan žēli, ka tik lielai pilsētai kāda ir Jūrmala, vairs nav savas bibliotēkas mājaslapa. Bija jau ar tāds vienkāršs veidojums, bet tagad tas pats ir nost. Šobrīd Jūrmalas bibliotēku informācija ir kaut kur zem pilsētas mājaslapas. Manuprāt, diezgan nepareizi un laikmetam neatbilstoši. Īpaši, ja vēl ne domēns, ne mājaslapas uzturēšana bibliotēkai neprasītu nekādus kosmiskos līdzekļus. Ehh, te vēl derētu piedrukāt pāris treknas rindkopas ar savām izdomātām un nošpikotām idejām, kuras gribētu sagaidīt bibliotēkās, lai tās kļūtu mazliet ”interaktīvākas”, bet tas jau piestāvētu citam stafešrakstam, piemēram- ”Idejas bibliotēku interesantuma uzlabošanai”.
Nobeidzot sava atmiņu kamolīša tīšanu, varu teikt, ka viss, kas ar bibliotēkām saistās, manās atmiņās ir ar pamatīgu plusa zīmi- bija jauki, bija interesanti, bija noderīgi un noteikti tas ir uz palikšanu. Bibliotēkām (un noteikti arī bibliotekārēm) bija liela nozīme tam, ka man pa šiem gadiem pamatīgi ir uzkrājusies cieņa pret drukāto grāmatu.
Lai arī es startēju ar pamatīgu aizturi, tāpat mēģināšu turpināt nodot stafeti citiem lasītājiem: Ilzei (viņai noteikti ir atmiņas par Vonnegūta meklēšanu bibliotēkā), Dainim (ceru, ka viņš ne tikai dāvina bibliotēkai grāmatas, bet arī šo to paņem lasīšanai), Madarai (ja jau aktīvi darbojas bibliotēkās, tad jau noteikti ir kas sakāms sakrājies) un Fledim (ja jau aktīvi stāv bibliotēku rindās, tad pa to laiku var pārcilāt atmiņu).
Paldies, tieši gaidīju, kad kāds nodos stafetes kociņu, lai būtu iemesls piesēsties pie datora un padalīties savās atmiņās. (Citādi pēdējā laikā grūti sevi motivēt bloga rakstīšanai.)
Tuvākās nedēļas laikā centīšos uzrakstīt daļu no savām atmiņām.
Tas skapis bibliotēkas stūrī būs katalogs (kartīšu). Kartotēka būtu tad, ja tev piedāvātu kastīti ar uzrakstu (piemēram) “Jūrmalas skaistākās vietas”.
Tu mani gandrīz nobiedēji, ka Jūrmalai nav savas bibliotēku informācijas, bet nav jau tik traki – elektroniskais katalogs ir pieejams un informācija ir Jūrmalas pilsētas mājaslapā. Vismaz minimums ir nodrošināts.
Jā, ”Alise” jau ir pieejama, ar to it kā arī pietiek. Bet vēl taču ir arī tikšanās ar rakstniekiem, aktieriem, izstādes,… Un te, bez mājaslapas, ir čābīgi. Un runāt tikai par minimumu bibliotēkās, pietiekami turīgai pašvaldībai, nav goda lieta.
Man ir radies priekšstats, ka labas novada/pilsētas mājaslapas esamība ir drīzāk atkarīga no attiecīgās iestādes vadītājas spējas pierādīt savam finansētājam, ka tāda ir vitāli nepieciešama. Un vismaz kādam pašvaldībā ir jālasa grāmatas :)
Jā, tā laikam varētu būt.
No saņemtās atbildes varēja noprast, ka Jūrmalas bibliotēkas mājaslapas likteni izlems… domes informātikas nodaļas vadība.
Nu un tai informātikas nodaļai vajadzīgas liekas klapatas? Ja bibliotēkai pašai nav sava datoriķa vai vismaz bibliotekāres ar attiecīgām prasmēm, tad labāk lai ir minimums, nevis mājaslapa ar novecojušu informāciju. Elektroniskā kataloga apkalpošana (ko veic attiecīgā firma) jau ir dārgs punkts bibliotēkas budžetā.
Bet vispār Jūrmalā dikti mīlīgas bibliotēkas – visas divstāvīgās mājiņās.
Sarakste man bija februāra sākumā. Joprojām mājaslapa nestrādā. Tātad- var secināt, ka nevajag :)
Manuprāt, te pat nav runa par naudu vai bibliotekāru tehniskām zināšanām. Tas viss ir viegli paveicams ar esošiem resursiem.
Bet var jau būt, ka es tikai pārlieku stipri pārvērtēju mājaslapas nepieciešamību.
Nē, tu nepārvērtē. Taču, ja nevar labi un aktuāli, tad labāk nevajag. Tās ir skumjas mājaslapas, kur jaunumi ir divus gadus veci.
Paldies par stafeti. Tuvākā laikā mēģināšu ko uzrakstīt.
Provokators! Labi, pa brīvdienām provēšu ko sacerēt- lietus klāt, dārza darbi atkrīt :)
Kad Tu piemini, manā atmiņā arī uzpeldēja skapis ar kartītēm un šķiet, ka pat savulaik tur spēju orientēties. Tomēr labi, ka tagad ir Alise, lai gan man tik un tā vislabāk patīk vienkārši klīst gar plauktiem, ja ir pietiekoši daudz laika. Domāju, ka Jūrmalai ir tikai viena bibliotēka. Varbūt sadrumstalotībā slēpjas problēma? Būtu viena ēka, apvienoti spēki un tādā garā.
Es drīzāk gribētu piekrist Doronikei- pietrūkst vēlme. Vai arī skatījums. Vai abi divi.
Tai klīšanai pa plauktiem ir sava burvība- vari ņemt ko gribi, nav jāmaksā… kā grāmatnīcā, tikai mazāk jaunu grāmatu un maku var arī aizmirst mājās :)
Mans interesantākais atklājums kartotēkā bija, ka grāmatas par kosmosu ir nodaļā “Gaisa transports”.
Nu labi, uzprasījies- pats vainīgs. Nezinu gan, cik liels apjoms tev te lien vienā komentārā. Drošības pēc sadalīšu gabalos.
Mans pirmais sakars ar bibliotēku (ak kungs, kā tas skan!) sākās 1. klasē. Kaut kur jau rakstīju, ka mūsu skolā pirmklasniekus kolektīvi bibliotēkā pierakstīja trešā ceturkšņa sākumā, jo skaitījās, ka pirmajā pusgadā visi iemācījušies lasīt. Pirmā grāmata, ko tur sagrābu, bija Libelulla un Kvadrimakulata. Turpmāk regulāri stiepu mājās kaudzīti no 5-6 grāmatām; tās gan bija pārsvarā tādas plāniņas. Kādu laiku vēlāk klasesbiedrene man ierādīja bērnu bibliotēkas pārupes filiāli, kurā turpināju dzīvoties nākamos pamatskolas gadus, arī pēc tam, kad pārcēlāmies dzīvot uz otru upes krastu. Bija pa vidu arī mēģinājums iedzīvoties Pionieru nama bibliotēkā, bet tur neļāva staigāt gar plauktiem. Neatceros jau vairs, vai bija domāts, ka bērni mācēs atrast grāmatas pēc kataloga, vai arī viņi skaidri zinās, ko grib, un prasīs to bibliotekārei, bet pašiem atļāva rakņāties tikai pa galdiņu, kur bija saliktas nesen nodotās grāmatas. Tas man stipri neiepatikās, un sagadījās arī, ka pirmajai paņemtai grāmatai drusku nokavēju nodošanas termiņu, tādēļ bibliotekāre pamācoši aizrādīja, ka par sodu nākamo grāmatu nedabūšu, uz ko es ar lepnu aizvainojumu atsaucos, ka nemaz jau arī netaisījos ņemt.
Nu jā. Pārupes filiālē pēc 8. klases piedāvāja pārrakstīties uz pieaugušo nodaļu, bet tad es jau taisījos skoloties Rīgā, un saikne ar dzimtās pilsētas bibliotēkām atjaunojās tikai studiju gados, PSKP vēstures, politekonomijas, visāda veida materiālismu un tamlīdzīgu kursu sakarā, kuros vajadzēja konspektēt Ļeņina rakstus un kongresu materiālus. Tas tad nu dažus gadus aizņēma visas mācību gada svētdienas, jo, ja atceraties (vai droši vien neatceraties), lekcijas vajadzēja klausīties no pirmdienas līdz sestdienai ieskaitot.
Skaidrs ka tad, kad šī vajadzība bija izsmelta, bija vairāk nekā prieks tikt no bibliotēkas beidzot ārā. Sakari atjaunojās tikai maģistrantūras laikā, kad atkal vajadzēja šo to no speciālās literatūras. Pa to laiku pilsētas zinātniskā bibliotēka bija paguvusi pārvākties uz plašākām telpām, un līdztekus nozaru nodaļai bija arī daiļliteratūras nodaļa, tā ka pārplūšana no vienas otrā noritēja gluži nemanāmi un dabiski.
Nu un tā tas turpinās. No vienas puses, grāmatas nopirkt tagad ir vieglāk nekā agrāk, no otras- arguments par plauktu platumu un maka biezumu ir visnotaļ svarīgs. Manā gadījumā nāk klāt vēl viens būtisks aspekts- grozi kā gribi, pusmūžs jau aiz muguras. Jāsāk domāt par tā cilvēciņa nestspēju, kam vajadzēs izvākt dzīvokli, nu, ar vārdu sakot- pēc tam. A lasīt ta gribas…
Feini! Paldies par atsaukšanos dalīties ar atmiņām.
Dažreiz man liekas, ka staigāšanu gar plauktiem vajadzētu aizliegt tāpat kā Pionieru nama bibliotēkā. Tas uznāk tad, kad elektroniskais katalogs uzrāda, ka grāmatas bibliotēkās ir, bet reāli tur nav. Vai arī nogrūstas pavisam citā stūrī. Tā kā šaubos, ka to dara bibliotekāres (lai pēcāk ar mani kopā pārraktu vai pusi plauktu), tad vainu gribās novelt uz apmeklētājiem (zog un nenoliek grāmatas tur, kur paņēma).
Nujā, bet grāmata no plaukta uzrunā personīgi. Katalogs tomēr paģēr, lai tu jau zinātu, ko meklē.
Jā, tā jau tas ir. Man jau ar patīk pablandīties gar plauktu rindām, bet tie cilvēki ir cūķi- nozog grāmatu (i ne vienu vien) un man jāmeklē citur.
Jāiemontē grāmatās kāda pretaizdzīšanas ietaise vai izsekojams gps :)