Atkritumu laikmets
Jocīgā laikā mēs dzīvojam- cīnāmies par tīrāku vidi, bet ‘’saražoto’’ atkritumu daudzums pieaug. Mēģinām pārstrādāt atkritumus, bet nekas netiek darīts, lai tie būtu mazāk mūsu mājās. Izejvielas iepērkam, preces iepērkam un vēlāk tos, jau kā atkritumus, atstājam pie sevis Latvijā…
Katrs iedzīvotājs Latvijā saražo vidēji 200kg atkritumu un trešdaļa no tā ir izlietotais iepakojums, kuram ir tendence pieaugt. Tas nozīmē, ka nopērkot jogurtu polietilēna iepakojumā, maizi ietītu plēvē un dārzeņus ieliekam līdzīgā PE maisiņā un beigās lielveikalā pie kases visu nopirkto ieliekot iepirkuma maisiņā, kas arī izgatavots no polietilēna, mēs piedalamies atkritumu ‘’statistikas uzlabošanā’’.
Dažās ārzemju filmās attēlotajos iepirkuma kadros var redzēt, ka nopirktie produkti tiek krāmēti papīra maisos. Vai tad mūsu sabiedrība līdz tam nav izaugusi? Vai arī mēs ejam pavisam pa citu attīstības ceļu?
Valsts mēģina audzināt cilvēkus stāstot, ka uz bodi jāiet ar savu iepirkuma maisiņu (vēlams auduma), atkritumi jāšķiro jau savās mājās un pēc šķirošanas tie jāiemet katrs savā konteinerā. Doma jau ir laba un pareiza, bet vai tas ir izpildāms? Vai katram iedzīvotājam pieejamā attālumā ir šķirotā atkrituma konteineri, kur izbērt savus atkritumus?
 Efektīvāk būtu noteikt tirgotājam vai ražotājam nodrošināt preci ar ekoloģisku iepakojumu. Ja to nevar izdarīt (ierēdņiem bail, likumi un ES neļauj), tad jādomā par citām metodēm, piemēram, piedāvāt naudu. Nosakot smuku ciparu par katru stikla pudeli, PET pudeli vai papīra kg utt., noteikti samazinātos izmesto atkritumu daudzums, jo cilvēkiem būtu motivācija šķirot savus atkritumus.Doma par naudu, šķiet pārāk nereāla, tāpēc nāksies vien katram sevi motivēt ar zaļām domām un censties (dažreiz pat cīnīties), lai varētu savus atkritumus izbērt pēc piederības un apstādināt vai pat samazināt strauji augošo atkritumu statistiku.
