Iepriekšējās daļas var aplūkot šeit un šeit un šeit.

Pēc Baltijā garākā dambja šķērsošanas nokļuvām Sāmsalā un devāmies aplūkot Valjala Sv.Mārtina baznīcu.

Par baznīcu īsumā:

Vecākā Sāmsalas baznīca un datējama ar 13-tā gadsimta pirmo pusi. Tājā novērojams romiešu un gotiskā stila sajaukums. Tajā ir divi masīvi kristāmtrauki, viens sākotnēji piederējis Haapsalas baznīcai, un otrs piederējis Põide baznīcai, kuri datējami ar 14-tā gadsimta pirmo pusi. Freskas uz kora telpas ziemeļu sienas datējamas ar 13-to gadsimtu, tās vairākas reizes tikušas restaurētas. Altāris un altāra gleznas ir no 19-tā gadsimta. Vitrāžas logi ir Doloresas Hofmanes darbs un datējami ar 1970. – 1980. gadu.

Baznīca bija aizslēgta un atslēga bij… vienkārši sakot- trāpījāmies uz to reto brīdi, ka baznīca ir paņēmusi atpūtu un tāpēc iztikām ar ārpuses aplūkošanu. Būve ir liela un iespaidīga, tikai mazliet aplupusi (vecums, vecums…).

Kā nākamais objekts programmā bija Kāli meteorīta krāteris (kā tad bez tā).

Par krāteri īsumā:

Igaunijas unikālākais ģeoloģiskais objekts. Agrīnie pētnieki apļa formas Kāli krāteri uzskatīja par vulkāniskas izcelsmes ieplaku vai plaisu, ko radījusi kaļķakmens, ģipša vai sāls izšķīšana. Pirmo reizi iespēja, ka ūdenskrātuves rašanās iemesls varētu būt meteorīts, tika pieļauta 1922. gadā. No tuvējiem krāteriem 1937. gadā tika atrasti 30 meteorīta dzelzs fragmenti. Fragmentu analīze apstiprināja, ka kosmiskais ķermenis, kas nokritis Kāli reģionā, ir viens no biežāk sastopamajiem dzelzs meteorītiem. Kopumā ir 9 krāteri. Galvenajā krāterī ir dabiski izveidojusies ūdenskrātuve, kas pazīstama arī kā Kāli ezers. Tā diametrs svārstās no 30 līdz 60 metriem, atkarībā no ūdens līmeņa. Tā dziļums ir no viena līdz sešiem metriem. Ezers tiek apgādāts no gruntsūdeņiem un nokrišņiem. Ezera dibena nogulumiežu slāņi ir vairāk nekā sešus metrus dziļi un līdz pat 4 000 gadus veci. Kāli ezeram ir liela nozīme arī tradīcijās. Tas bija pazīstams arī kā svētais ezers un ir arheoloģiski pierādījumi, ka vairāku gadsimtu garumā tā bijusi upurvieta.

Kamēr rausāmies ārā no kempera, tikmēr bija iespēja paklausīties daiļo igauņu valodu- kārtīgu paraugstundu pa visu miestu sniedza kāds manāmi iereibis vecigaunis, kurš stūma savu riteni un uzrunāja jauniešus, kuri turpat braukāja ar savu autiņu (laikam pa skaļu vai par ātru brauca).

No krātera nekas vizuāli iespaidīgs tur nav- apļveida zaļūdens dīķītis ar apkārt esošu valni, kuram pa kori arī apgājām riņķī. Foto, video un braucam tālāk.

Tā kā tuvojās vakars, mēģinājām raitākā riksī tikt uz Kuresāri, lai apskatītu bīskapa pili, bet kārtējo reizi laiks bija pa īsu- pils bija ciet. Tas, protams, netraucēja kārtīgi pastaigāties pa pils pagalmu un tā apkārtni. Un jāsaka, ka ēka patiešām ir apskates vērta- labi saglabājušies milzīgi mūri, kuriem vienā pusē pat ierīkota brīvdabas estrāde ar skatuvi un solu rindām.

Par pili īsumā:

No visām viduslaiku pilīm Baltijas valstīs šī ir vislabāk saglabājusies. Pils celta no cirstiem dolomīta blokiem 14-tā gadsimta otrajā pusē. Celtnes pamatā ir kvadrāta forma, kurā sienu garums ir 43 metri. Celtnes ziemeļu galā ir divi torņi: sargtornis, kas saukts arī par garo Hermani, un aizsargtornis jeb Sturvolt. Arī ieeja pilī ir izvietota ziemeļu pusē. Celtnes centrā atrodas kvadrātveida iekšpagalms, ko ietver velvētas ejas, tā saucamais klosteris pirmajā un otrajā stāvā. Pilī izvietotas Sāmsalas muzeja vēstures un dabas nodaļas.

Pēc salas vienīgās pilsētas apmeklējuma devāmies tālāk uz Mihkli saimniecības muzeju, kur var gan pavērot vējdzirnavas, gan 20.gs sākuma Sāmsalas saimniekošanu.

Par muzeju īsumā:

Mihkli saimniecība ir raksturīgs rietumu Sāmsalas naturālās saimniecības piemērs, kādas tās bija 1930-tajos gados. Lielākā daļa atlikušo ēku datējamas ar 19-tā gadsimta vidu. Lielāko daļu no redzamajām mēbelēm izgatavojuši ģimenes locekļi sešu paaudžu laikā. Saimniecība sastāv no jaunākas mājas, kurā dzīvo ģimene (guļbūves māja bez pamatiem), un vecākas mājas, kas izmantota arī kā rija, ēkas, kurā tikuši izgatavoti riteņi saimniecības ratiem (ratu māja), kalves, vasaras virtuves, divām klētīm, un melnās pirtiņas (pirts bez dūmvada). Pārsimts metru attālumā no saimniecības kompleksa atrodas koka vējdzirnavas.

Nākamais rindā bija Kihekonnas ciems, kurā bija jāapskata gan Sv.Miķeļa baznīca, gan netālu no tās esošais zvanu tornis (tornītis).

Par baznīcu īsumā:

Oriģināli baznīca tikusi celta 13-tajā gadsimtā. Pašreizējais, vairāk kā 60 m augstais zvanu tornis tika uzcelts 19-tā gadsimta beigās. Pirmais zvanu tornis tika uzcelts 17-tajā gadsimtā un atrodas pārsimt metru attālumā no baznīcas. Tas ir vienīgais atsevišķi uzbūvētais un vēl arvien esošais zvanu tornis Baltijas valstīs. Renesanses stila altāra gleznojumi datējami ar 16-tā gadsimta beigām. Kancele ir aptuveni no tā pat laika un ir vecākā saglabājusies kancele Sāmsalā.

Pēc tam, kad bijām izstaigājuši un apstaigājuši baznīcu, mums tantiņa-durvju sargs piedāvāja uzkāpt augšā tornī un pavērot apkārtni no putnu lidojuma (zemu lidojošu putnu). Iedeva atslēgas uz torņa eju un vēl binokli ar. Tik piekodināja striķus neraustīt- sāks zvanīt lielie zvani. Mēs kā jau kārtīgi tūristi izstaigājām visu torni un striķus neaiztikām, aplūkojām abus milzīgos zvanus un pēc kārtas(lai izvairītos no caurvēja) atvērām visus slēģus vaļā, lai pavērotu apkārtni.

Kādus simts metrus no baznīcas atrodas zvanu tornis, kas vairs nedarbojas (nav zvani) un esot uzbūvēts uz seniem apbedījumiem (tā mums baznīcas tante stāstīja).

Tālāk ceļa vēji pūta uz Pangas stāvkrastu, bet pa ceļam piestājām un apskatījām Pidula muižu- parasta ēka ar parastu muižas parku (ja tā drīkst to dēvēt). Ja nav īpašas vajadzības apstāties, tad šo objektu var arī izlaist.

Par muižu īsumā:

Tā ir vienkārša vienstāvu ēka ar augstu dakstiņu jumtu. Pateicoties tās proporcijām un vienkāršajām, bet precīzi nostrādātām detaļām, tā tiek uzskatīta par Igaunijas pievilcīgāko baroka stila muižas māju. Tiek uzskatīts, ka ēka ir datējama ar 18-tā gadsimta vidu, piebūves – ar 19-to gadsimtu.

Pēc muižas apskates devāmies uz Pangas klinti- trāpījāmies diezgan vējainā laikā tur un tāpēc pārāk ilga pastaiga nebija, lai gan sava pusotra stunda tur tika pavadīta. Beigās tā jau vairāk izvērtās kā pastaiga pa taciņu gar klints malu, nekā pašas klints vērošana. It kā jau atrodies pašā jūras malā, tikai 20 metrus augstāk, bet īsti to skatu izbaudīt nesanāk. Nebūtu tik nežēlīgs vējš, tad varētu mēģināt nokāpt stipri pirms ‘’oficiālā’’ apskates punkta un tad paieties gar klints pakāji (pieļauju domu, ka tas ir paveicams).

Par klinti īsumā:

Panga klints ir augstākā Sāmsalas un Muhu ziemeļu krasta klints. Tās augstākā vieta sasniedz 21.3 metrus un ir aptuveni 2.5 metrus gara. Tieši zem ūdens ir arī otra klints, kas veido gandrīz perfektu pusapli un šķeļ viļņus. Saskaņā ar tradīcijām, Panga klints salas iedzīvotājiem bija upurvieta pirms pievēršanas kristietībai. Ir nostāsti par aitu un citu dzīvnieku upurēšanu, nemaz nerunājot par obligātajiem jaunavu ziedojumiem. Ir arī nostāsti par alus ziedošanu jūras dieviem, kas sniedzas līdz pat 1930-tajiem gadiem, lai nodrošinātu labu lomu un mierīgu jūru.

Lai vai kā- objekts tika apskatīts un prom braucot varējām aplūkot visuresošos suvenīrus no ‘’Sāāremāā dolomitt’’ (kā pārdevēji saka) un kadiķiem, un nospraust kursu uz Anglas vējdzirnavām.

Par vējdzirnavām īsumā:

Tas ir vienīgais saglabājies vējdzirnavu pakalns Sāmsalā. Savulaik, katrā ciemā bija vējdzirnavu pakalns – pakalns, kas pakļauts visiem vējiem un tajā tika celtas visas ciema vējdzirnavas. 1925. gadā, kad Anglā bija 13 sētas, tajā atradās deviņas vējdzirnavas. Mūsdienās, pat tikai piecas atlikušās, atstāj vienreizēju iespaidu.

Feini, ka nekur nebija jābrauc pa sānielām un jāmaldās, bet mierīgi ceļa malā atrodas visas piecas dzirnavas, kuras var pēc sirds patikas sabildēt un par mazām igauņu naudiņām arī aplūkot no iekšpuses. Tāpat arī suvenīri, saldējums un kāju izlocīšanai dažas atrakcijas pagalmā- šūpoles, milžu soļi (tā laikam tos dēvē mūspusē- staba galā uzslietā ratu ritenī piesietus striķus, kuros ieķeras un ar savu kāju spēku karuseļo apkārt stabam) dažādas būdas un būdiņas.

Kā pēdējais salas apskates objekts ir Karjas Sv.Katrīnas baznīca.

Par baznīcu īsumā:

Tā ir Sāmsalas mazākā viduslaiku baznīca, datēta ar 14-to gadsimtu. Karja baznīca ir slavena ar tās dekoratīvajiem elementiem. Ir saglabājušas dažas sienas freskas. Baznīcas kora telpas griestus rotā vairāki mistiski, maģiski simboli, piemēram, trīs zaru triskele, velns, kas skatās cauri tās zariem un pentagramma, kā arī citas. Karja baznīcas kancele datējama ar 17-to gadsimtu, savukārt neogotikas stila altāris datējams ar 19-to gadsimtu.

Tā kā bija jau pavēls, tad īpašas cerības, ka tiksim aplūkot baznīcu no iekšpuses mums nebija, tāpēc mierīgu sirdi apstaigājām baznīcu un pavērojām visai dīvainus elementus uz baznīcu ārsienām.

Pēdējais apskates objekts tika aplūkots un varējām mierīgu sirdi nospraust kursu uz mājām. Pirmais ceļojums uz Sāmsalu (un pirmais ceļojums ar kemperi) tika vairāk vai mazāk veiksmīgi noslēgts un kaut kad var sākt domāt par nākamo tūri uz šo salu (vēl varētu pieķert klāt Hījumā), jo kā jau teicu- viena nedēļas nogale ir par īsu, lai Sāmsalā un Muhu salā apskatītu visu apskatāmo. Vēl vienam ceļojumam noteikti ir palicis ko redzēt.

Ar šo es arī noslēgšu ceļojuma apskatu, vēl tik mēģināšu uztaisīt mazu kopsavilkumu par šo ceļojumu ar dažām noderīgām lietām (ja nu kādam noder).

Bildes šoreiz neliku, jo iepriekš jau minēju, ka iekš mana picasa tās var aplūkot.

0