Kādu dienu laukos mani sagaidīja āpsis. Taisnības labad gan jāsaka, ka vispirms tas sagaidīja savu pēdējo stundiņu un tikai tad mani. Nezinu cik tas tur ilgi bija gulējis, bet tā ka vilna un acis vēl bija vietā, tad pieļauju domu, ka ne vairāk kā pāris dienas. Ar beigtiem zvēriem man nekāda saskare nav bijusi, tik vien cik redzēti uz ceļa nobraukti eži un lapsas, bet kaut kādas lasītas gudrības bija (pieteikt pvd, neaiztikt ar rokām, notriektus zvērus bagāžniekā nelikt, utml).



Tad nu ar dakšu apvēlu āpsi vēkšpēdus, lai saprastu, ka tiešām beigts un no kā. Vienīgais, ko varēja redzēt- priekšējā ķepa bija sadragāta. Nezinu vai ķepa bija sakosta, vai aizšauta, bet nu beigts bija droši. Te bija divi varianti- zvanīt pvd un tad norakt kādā stūrī, vai norakt bez nekādas zvanīšanas. Izvēlējos pirmo. PVD apstiprināja plānu- ja nav acīmredzamu slimību pazīmju un mājdzīvnieki nav paspējuši pirmie atrast, tad var droši rakt nost. It kā vēl varētu atdot vetārstam, ja tāds ir tuvumā, bet tā arī nesapratu, ko viņš ar to āpsi darītu.



Vienu kļūdu gan pieļāvu- bedri izvēlējos rakt pārāk tālu. Izrādās, ka tas zvēriņš ir tīri svarīgs– kā pacēlu uz siena dakšas (likās vispiemērotākā pārnešanai), tā sapratu, ka visus 10-12kg dabūšu stiept līdz bedrei taisnās rokās.



Lai vai kā- aizstiepu, ieliku bedrē un aizbēru. Un varu lauku sētas zvēru-ciemiņu sarakstā līdzās mežacūkām, stirnām, bebriem, sikspārņiem, briežiem, meža caunām, zaķiem un lapsām ierakstīt arī āpsi.