Nesen staigāju pa savu dzimto Jūrmalu un skatos, kā visa apkārtne ir pamainījusies- jaunas mājas, jaunas mašīnas, mazāk koku, mazāk gaisa vadu, skaistākas laternas,… It kā viss pareizi un loģiski- cilvēki sākuši labāk dzīvot un līdz ar to cenšas uzlabot (gribētos teikt- novienkāršot) arī vidi sev apkārt. Ļaudis savas mājas un pagalmus pārvērtuši par mauriņiem ar dažām krāšņumdobēm. Nu, varbūt vēl kādam ir arī pa siltumnīcai. Ir kam skatienu pārlaist pāri un kur dvēseli atveldzēt. Laikam.

Ne miņas no padomju laikiem, kad skatiens visur atdūrās pret sakrātajām kaudzēm ar dēļiem, ķieģeļiem, šīferiem vai kaut ko citu saimniecībā noderīgu. Pazuduši arī malkas šķūnīši un dažādas saimniecības ēciņas. Tāpat nav arī kārtīgu dārzu ar kartupeļiem, zemenēm, salātiem un ogulājiem. Nav trušu, vistu un pat cūku (jā, arī tādas jūrmalnieki savā laikā audzēja). Esam pamatīgi pielikuši paļāvībā uz nākotni un uz iespēju visu vajadzīgo iegādāties veikalā tad, kad tas būs nepieciešams un tik, cik daudz būs nepieciešams. Un pēc remontiem visu lieko atkritumos vai maiņas punktos.

Neviens neko nekrāj. Ja nu vienīgi tik polietilēna maisiņus virtuves zemākajā atvilktnē. Viss pārējais ir izmēzts un padomju laikos populārā filozofija ‘’a ja nu noder?’’ ir atkāpusies tīras telpas un labāka skata priekšā. Jo, ko tur liegties, tie skati ar ‘’a ja nu noder’’ ne tuvu nebija glīti- kādā sētas stūrī iekrāmēti, ar zāli apauguši, pret žogu nošķiebušies… tie krāvumi nu nekādi nedaiļoja apkārtni. Bet ļaudis to pieņēma kā nepieciešamību- pielabot un saremontēt mājām vienmēr ko vajag, bet ar materiālu dabūšanu ne vienmēr veicās. Kad varēja, tad ņēma ar rezervi. Un nolika pagalma kaktā. A ja nu noder?

Ja dārza nav, tad nav arī vairs komposta kastes. Tās vietā nu ir brūnā miskaste vai rudenī lapu maisi. Visu prom, visu ārā! Laika maz, vietas maz, nav ko apkrauties ar mantām, lietām un pienākumiem. Īsā laikā mēs esam pārtapušies no krājēju un vācēju sabiedrības uz privātmāju svētās trīsvienības (mauriņš, bruģis, tūja) pielūgšanu.
Laikam jau tā jābūt.