Gribot vai negribot viens datums lika man pamosties citā Latvijā. Un ne tikai man! Ceturtā daļa valsts iedzīvotāju, kas sestdien taisīja demokrātiju (un šobrīd ne par to, kurš kurā rombā ievilka krustu) visus pamodināja citā Latvijā. Valsts ir cita un cerams, ka uz ilgu laiku.

Šis noteikti bija interesantākais un aizraujošākais gājiens pie urnām- iepriekš vairāk vai mazāk viss ir skaidrs un politiķu saldās runās līdz šķebīgumam atklausītas. Šoreiz bija pavisam citādi- runā žurnālisti, inteliģences pārstāvji, atsevišķi opozīcijas deputāti. Protams, arī pozīcijas deputātiem un valsts augstākajiem ierēdņiem žurnālisti neļāva klusēt. Un te arī sākas cita Latvija.

Pirmā valsts persona neizlēmīgi tūļājas un neizsaka savu viedokli- laikam jau grib izpatikt gan saviem priekšniekiem, gan arī tautai. Nez cik ērti ir šādi uz diviem beņķiem sēdēt?

Otrā valsts persona aģitē nepiedalīties, jo tas esot pareizākais lēmums. Tikai kam?

Trešā valsts persona ir sevi pataisījusi par kārtīgu apsmieklu gan žurnālistu, gan arī tautas acīs. Tik aprobežoti ietiepīgu tipu sen nebiju redzējis uz politiskās skatuves. Viņam noteikti ceļa vēji pūš turpat kur viņa priekštecei Ūdres kundzei. Jo ātrāk viņš aizies, jo mazāk būs jāmazgājas.

Tiešām bija patiess prieks skatīties televīzijas pārraides- ‘’Nekā personīga’’ intervija ar Saeimas priekšsēdētāju bija diezgan uzjautrinoša. Tikpat laba intervija ar viņu sanāca referenduma naktī, kad LTV1 uzaicinātās kundzes (S.Veinberga un I.Kreituse) te šūpoja galvas, te knapi valdīja smieklus.

Skaidrs, ka politiķiem vajag cīnīties par savu ideju, bet ne jau ar tik tizliem argumentiem… piedodiet- te pat zirgi vairs nesmejas! Kā demokrātisku iekārtu atbalstošs augsti stāvošs politiķis var tautu aicināt neizmantot savas tiesības (es domāju tiesības piedalīties demokrātijas procesos)!? Ja neatbalsti, tad tā arī pasaki, ka esi pret, bet aicini savus atbalstītājus piedalīties! Kaut vai ar to pašu ‘’pret’’, bet vismaz tautai būs kāds demokrātiskas dabas treniņš. Paši vēlāk varēs priecāties par lielāku aktivitāti parlamenta un pašvaldību vēlēšanās.

Ja vēl varētu par dažu atsevišķu deputātu un ministru gājieniem sakost zobus, tad jocīgi paliek domājot, ka visi pozīcijā esošie, tātad tie, kas rūpējas par tautu (te nevajag pārāk skaļi smieties), nelokāmi nostājas pret… tautu. Jo sen jau bija zināms, ka balsstiesīgo lielais vairums balsos ‘’par’’, šaubas tik radīja vai savāksies nepieciešamais cipars. Tātad- pie varas esošie pret tautu…

Varētu jau vēl kādas pārdesmit rindiņas sadrukāt par valdošās kliķes ‘’feinajiem’’ argumentiem kā, piemēram, mazākuma diktatūra vai parlamenta vēlēšanas ik pēc pāris mēnešiem, lata devalvācija, nekur Eiropā tā neesot utt. Cik nekaunīgam jābūt tādam politiķim/iem, lai spertu ārā šādas muļķības un vairākkārtīgi apgalvotu, ka tā ir taisnība? Vai viņi dzīvo citā Latvijā?

Interesanti bija uzzināt arī referenduma aizkulises, kur bija novērojama interesanta aina- uz vēlēšanu iecirkni atnāk cilvēks gados, kuram ir pase ar stāžu, bet iekšā pasē nav neviena zīmoga, kas liecinātu par piedalīšanos kādā no iepriekšējiem balsošanas/vēlēšanas procesiem. Izrādās, ka cilvēks pirms tam neredzēja jēgu piedalīties politikā, bet tagad vai nu saskata jēgu sākt vai arī katliņš ir pilns. Un tādi bija vairāki. Cilvēki grib citu Latviju.

Nē, man nebija visu šo laiku rozā brilles uz acīm un es nedzīvoju dziļā mežā- redzu un saprotu, kas notiek. Tik šajās pirmsreferenduma dienās biju pārsteigts redzot tik lielu politiķu vienaldzību un atsvešināšanos no tautas. Nu kā te var negribēt citu Latviju?