salūts
Manuprāt, mūsdienu cilvēkam jau sen vajadzēja no daudz kā atteikties. Piemēram, no armijas parādēm un ieroču demonstrēšanas. No jaunu kapsētu ierīkošanas. No jaunu baznīcu būvniecības. No jaunu reliģiju izdomāšanas. No fosilā kurināmā. No salūta.

Un tieši pie salūta es vēlētos apstāties.

Visu laiku šo rakstu atliku. Te gribēju saīsināt, te izvērst vēl plašāk. Te domāju aizmirst pavisam, te atkal izlikt uz papīra.
Gala beigās izvēlējos īsi uzrakstīt tikai par salūtu, bet, pieļauju, ka izvēlējos tam visnepiemērotāko brīdi- patriotu nedēļu ar tās kulminējošo salūtu.

Ja tā ar sausu skatienu paraugāmies uz salūtu, tad ko redzam? Seno ķīniešu izgudrotus blīkšķus un gaismas zibšņus. Un laikam arī vairāk neko.
Var jau būt, ka senajam cilvēkam bija iemesls brīnīties. Jo viņš bija sens un izklaides bija vien tik, cik kādam nocirta galvu vai sadedzināja uz sārta. Bet mūsdienās!? Kad šauj katru gadu pa pārdesmit reizēm? Diez vai ir pārsteiguma un uhhunahh moments. Drīzāk tas uhhunahh ir pieraduma pēc. Tāds pat pieradums, kā Vecgada vakarā glāzēs tiek lietais šampanietis, kurš tāpat nevienam negaršo, bet visi ar dumu smaidu ģīmī to cenšas nodabūt lejā.

Un ja vēl padomā, cik tas ir nepatīkami dzīvniekiem (pēcsalūtu suņu meklētāju aktivizēšanās soctīklos tam ir pierādījums). Un tiem, kuri tobrīd guļ vai mēģina aizmidzināt sīci.
Pavirši aplūkojot gaisā izšautās E-vielas, var redzēt, ka nekas dzīvībai un videi jēdzīgs tur nav (hlorāti, nitrāti, sulfāti, alumīniji, nātriji, varš, magnijs, … te droši vien būtu prātīgāk izteikties kādam ķīmiķim vai videniekam).
Laikam jau te pieskaitīt amatieriskos pirkstu atšāvējus un šķūnīšu aizdedzinātājus nebūtu īsti vietā (bet var piefiksēt piefiksēšanas pēc).

Salūts, manuprāt, kā izklaide, sevi jau sen ir izsmēlusi. Pašvaldības, kuras cenšas valsts un pašizdomātu svētku reizēs sacensties ar pirotehnikas uzlaišanu gaisā, vajadzētu izdomāt ko citu- klusāku, zaļāku un mūsdienīgāku.