Archive for Marts, 2009

Ko dara Pasaules sienas būvētāji?

Prātā uzradās šāds jautājums- ko dara astotā pasaules brīnuma taisītāji? It kā jau diezgan ilgs laiks ir pagājis un vajadzētu jau sākt plūkt pirmos augļus, ja jau projekts tika solīts liels un grandiozs, tad pirmajiem solīšiem jau tā kā vajadzētu būt spertiem. Savulaik pat nedaudz mēģināju paspēlēties ar cipariem, lai saprastu kā šie puikas visu paspēs savos norādītajos termiņos. Un izrādās, ka šim projektam tūlīt būs divu gadu jubileja- kā reiz ir labs iemesls, lai atskatītos uz paveikto.

Turpināt lasīt rakstu-Ko dara Pasaules sienas būvētāji?

prezidenta 31.marts

Droši vien visiem vēl labā atmiņā ir 13.janvāra bruģa nakts un nākamajā dienā sekojošā prezidenta runa, kurā viņš pieminēja gan dažus uzdevumus, gan nosauca datumu, kurā grib saņemt šo uzdevumu atrisinājumus. Un, lai cik dīvaini neliktos, bet ir pagājis jau krietns laiciņš un līdz nospraustajam datumam palikušas vien divas nedēļas ar mazu astīti.

Turpināt lasīt rakstu-prezidenta 31.marts

bišu maize

Vakar, pateicoties Ainaram, pirmo reizi tiku pie bišu maizes. Produkta, par kuru iepriekš biju tikai dzirdējis, ka tāds ir, bet līdz redzēšanai un garšošanai vēl nebiju ticis. Tagad šis robs manā biogrāfijā ir aizpildīts :)

Parastam cilvēkam vārds ”maize” asociējas ar maizes kukuli, no kura var nošņāpt kārtīgu šķēli. Vārdu salikums ”bišu maize” man pirms tam likās ka tas ir no ziedputekšņiem vai medus šūnas sapresēts kāds našķis vafeles vai šokolādes batoniņa formā. Jo vēl gadus četrus vai piecus atpakaļ, par šādu veidojumu nekas nebija dzirdēts (vismaz nebiju piefiksējis).

Turpināt lasīt rakstu-bišu maize

drūmais tramvaja brauciens

Nepierasts brauciens tramvajā- tā varētu raksturot manu vakardienas mazo piedzīvojumu. Noteikti, ka daudziem rīdziniekiem (un ne tikai) tā ir ierasta ikdienas rutīna, bet man vairāk bija sajūta, ka es to visu skatos no malas. It kā piedalos, bet tai pat laikā esmu pavisam kur citur.

Vakar aizvedu savu autiņu uz JAC, lai likvidētu nejauko troksni pakaļējā ratā (gultnis nobruka) un mājup biju spiests doties ar sabiedrisko. It kā jau nekas īpašs- studiju gados, kad pa galvasciemu biežāk dzīvojos, tad sabiedriskais bija pierasta lieta, bet tagad, kad vairāk stūrēts tiek savs autiņš, tad liekas, ka iekš sabiedriskā viss ir savāds un jocīgs. Sākot jau ar biļeti. Biju dzirdējis/lasījis, ka tur notiek revolucionāras pārmaiņas un drīz jau viss būs moderni un vienkārši- pavicini plastikāta gabaliņu un brauc kur vajag. Tikai tas modernais kā parasti kavējas un līdz ar to es ,kā dunduks Rīgas satiksmes virtuvē, galīgi esmu apjucis. Vienreiz pa gadu vajag izbraukt ar tramvaju un nekāda sajēga kur pirkt biļeti, cik tā maksā un kā ar to rīkoties. Galvenais sagatavot sīceni un doties pie vadītāja- ar cerību, ka gan jau viņam vēl nav atņemtas biļešu izdevēja funkcijas. Biļeti šis man iedeva- lielums biļetei tāds, ka nevilšus prātā nāk padomju laiku anekdote par to kā studentam noslaucīt dibenu ar tā laika tramvaja biļeti (tad tā bija maza. Ļoti maza). Ar šo papīra loksni puse no kojām varētu izvilkt.

Turpināt lasīt rakstu-drūmais tramvaja brauciens

bloga jubileja, arhīvs un vecas mežģīnes.

Šodien ķimerējoties ap bloga arhīva spraudni (draņķis te strādā, te nestrādā) pamanīju, ka šodien ir tā diena, kad varu teikt- vēl viens gads bloga dzīvē ir nolauzts. Pēc skaita jau otrais. Ne tik jauns, lai atskatītos uz paveikto un ne tik vecs, lai iezīmētu nākotnes ainiņas. Pamazām turpināšu te ik pa laikam nogulsnēt savas virtuālās prātuliņas, lai gan pēdējā laikā darbs dažas no tām liedz pārnest uz klaviatūras.

Runājot par arhīva spraudni- nācās to atslēgt un arhīvu pārnest uz sānu bortu, jo ne no šā un ne no kā arhīvs pēkšņi vairs nerādās. Nākamajā dienā, kad esmu nobriedis labot iespējamās vainas, tad viss strādā. Mistika! Jāsameklē, kāds stabilāks spraudnis un jānomaina.