Archive for Aprilis, 2008
1:0 municipāļu labā
Iepriekš jau rakstīju, ka Jūrmalas pilsētas pašvaldības policija nolēma mani sodīt par to, ka viņuprāt pie savas mājas, savā pagalmā biju ne gluži pēc noteikumiem novietojis automašīnu. Tāpēc viņi nolēma, ka man tagad jāmaksā
Šodien saņēmu atbildi, smuki sadrukātu uz divām lapām, kur lielāko daļu aizņem juridisku punktu citēšana. Skaidrs, oficiālai atbildei tādai ir jābūt, bet visnotaļ ‘’iepriecinoša’’ izskatījās šī teksta daļa:
‘’…šajā gadījumā ir personas sodīšana par izdarīto administratīvo pārkāpumu, lai to atturētu no turpmākiem administratīviem pārkāpumiem’’.
Jauki, tagad mani mēģinās ‘’atturēt’’ novietot automašīnu pie savas mājas. Ja būtu cita alternatīva, tad jau arī atturētos, bet tā kā citu iespēju nav, varu katru rītu bažīgi pavērt aizkaru spraudziņu un aplūkot vai automašīnai nav pielipināts svešķermenis, jo teorētiski tagad katru nakti mūsu rajonā var ierasties melnie un vienā nedēļā izpildīt visu piecgades plānu. Sanāktu tāds kā rekets pašvaldības policijas gaumē, bet nu es ceru, ka līdz šādam līmenim viņi nenolaidīsies.
Šobrīd laikam nekas cits neatliek, kā vien samaksāt pieprasīto desmitnieku, lai gan es joprojām neatzīstu savu vainu, jo privātā pagalmā novietos auto nez vai prasījās pēc Administratīvā pārkāpuma kodeksa. Jā, ir tagad iespēja šo visu pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, bet te uzreiz parādās filozofiskais jautājums- vai ir vērts?! Pus pa jokam, pus pa nopietnam man jau ieteica pārsūdzēt, jo Administratīvā tiesa ir pārslogota un kamēr manu sūdzību izskatīs paies divi gadi un inflācija tos desmit latus būs jau noēdusi līdz kaulam.
Ienāca prātā doma, ka varbūt pašam personīgi ir jāaiziet uz to kantori un jāparunājas par viņu nodomiem attiecībā uz šādiem gadījumiem turpmāk. Skaidrs, ka sodu neanulēs, bet vismaz būs zināma viņu turpmākā nostāja par pagalmos esošo automašīnu novietošanu. Pie reizes jāsāk domāt, ko varētu darīt, lai šāda situācija vairs neatkārtotos, savādāk pat savās mājās vairs nevari būt drošs ka nedabū pārsteiguma rēķinu.
Nevilšus nāk prātā kāda klasiķa teiktais- noziegumi ko patentē valsts, ir likumi.
filma- ”Bury my heart at Wounded Knee”
Oriģinālnosaukums: Bury my heart at Wounded Knee
Valsts: ASV
Žanrs: Vesterns/Drāma
Lomās: Aidan Quinn, Adam Beach, J.K. Simmons
Režisors: Yves Simoneau
Gads: 2007
Par filmu-
Filma vēsta par Amerikas mežonīgo rietumu kolonizāciju un indiāņu cīņu par savām tiesībām. Kauja pie Wounded Knee bija pēdējā lielākā bruņotā sadursme starp siu cilts indiāņiem un ASV armiju.
Man, kā padomju laikos augošam puišelim, ar vesterniem vairāk asociējās serba Goijko Mitiča tēlotās indiāņa filmas, kur nelietīgos bālģīmjus manīgie un veiklie indiāņi nolika pie vietas. Laikam tie bija mani pirmie soļi vesternu pasaulē un atmiņā palicis, ka indiāņi savas cīņas uzvarēja. Ja ne vienmēr uzvarēja, tad vismaz cīņas vietu atstāja neuzvarēti. Šī filma parādīja savādāku ainu, jo te nebija īsti ierastais vesterns ar daudz kovbojiem un iespaidīgām pistoļcīņām. Šeit drīzāk prasītos apzīmējums- mākslinieciska filma ar dokumentālu piegaršu, jo vairāk tika aplūkots Amerikas pamatiedzīvotāju sūrais un grūtais liktenis, kad ar viltu un spēku iebrucēji piespieda indiāņus pamest viņu svētvietas un ierastos medību laukus. Pietika tikai virsaitim pieskarties rakstāmspalvai, kad indiāņi pazaudēja tiesības atrasties viņu apdzīvotajās teritorijās un tika pārvietoti uz rezervātiem. Tos virsaišus, kuri pretojās, mēģināja pārliecināt ar spēku- ar modernākiem ieročiem apgādātie amerikāņu karavīri bez īpašas piepūles tika galā ar indiāņu pretošanos.
Filma lieliski parāda indiāņu traģisko likteni, viņu cīņu par tiesībām dzīvot brīvu dzīvi, medīt savvaļā bizonus, nevis šaurā aplokā izlaistu teļu. Atrasties tur, kur simtiem gadu atradušies viņu senči, nevis tikt deportētiem uz rezervātu. Turpināt būt brīviem, nevis pārtikt no žēlastības dāvanām ko piedāvā valdība.
Šī ir viena no tām retajām filmām, kuras personāžus es neuztvēru kā aktierus, bet drīzāk kā parastus cilvēkus, kuri izskatījās, ka tiešām būtu izjutuši un piedzīvojuši visu to, ko viņi mums mēģina parādīt. Parādīt tik pat smeldzīgu un tik pat jūtīgu stāstu, kāds tas bija deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad amerikāņi pret indiāņiem izturējās tikai un vienīgi kā traucēkļiem.
Un nevajag brīnīties, ka jūtīgāks skatītājs filmas beigās var tikt saraudināts.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
filma- ”Nezvērs”
Oriģinālnosaukums: Cloverfield
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes/Grāvējs/Drāma
Lomās: , Jessica Lucas, Michael Stahl-David
Režisors: Matt Reeves
Gads: 2008
Par filmu-
Roba atvadu ballīti pārtrauc neizprotami trokšņi un elektrības pazušana lielā Ņujorkas daļā. Iedzīvotāji neziņā izskrien uz ielām un redz, ka Ņujorkai uzbrūk milzīgs briesmonis, kurš savā ceļā demolē ēkas un iznīcina cilvēkus. Iedzīvotāji panikā metas bēgt no šā nezvēra. Armija ir bezspēcīga un Manhetena tiek pasludināta par slēgto zonu, kuru ir paredzēts iznīcināt. Bet kaut kur salas kādā pussagrautā namā atrodas Roba draudzene…
Kas var notikt, kad Amerikā ierodas milzīgs nezvērs, kuram Ņujorkas ielās ir par šauru? Pareizi, tas diezgan neveikli pārvietojas un bojā ēkas un samin cilvēkus. Dažus cilvēkus arī apēd (vai saplosa). Cilvēkiem tas nepatīk un viņi cenšas šo milzīgo briesmoni neitralizēt. Apmēram šādi varētu raksturot visu filmu, kura pārsteidza ar savu milzīgo seklumu. Ne tikai grūti bija uztvert ‘’operatora’’ darbu, bet arī jēgu. Par ‘’operatoru’’ parunāsim nedaudz vēlāk, tagad gribētos pafilozofēt par filmas vēstījumu. Laikam liela daļa skatītāju, tāpat kā es būs vīlušies par kārtējo Godzillas versiju lielpilsētā. Lai gan katastrofu žanrs, ar attiecīgo garastāvokli, man patīk, bet šajā filmā nebija nekas tāds, pie kā varētu piesiet acis. Pēkšņi pazūd elektrība un pa ielu pārvietojas diezgan liels un diezgan neglīta izskata ķiņķēziņš. Precīzāk varētu teikt, ka filmas lielāko daļu izskatījās tas neiet, bet mīcās. Grozās kā apjucis un nekādi nevar saprast ko režisors no viņa grib. Arī aktieriem laikam visu filmu bija dots uzdevums kliegt, skriet un histēriski darboties. Pārējais nebija svarīgs, jo ‘’operatora’’ darbs, kas visu filmu izpaudās kā skatīšanās caur aculiecinieka filmēto videokameru, savā drebelīgumā neļāva saklausīt un saskatīt neko vairāk kā jūras slimību rosinošu ainiņas. Nemitīga kameras šaudīšanās un zūmošana filmas uztveri kārtīgi pazemināja. Īsie emocionālie iestarpinājumi drīzāk izskatījās pēc vārga mēģinājuma filmai piešķirt jelkādu emociju piegaršu.
Vēl pie filmas kaitinošajiem elementiem varētu pieskaitīt pārāk lielo klišejisko elementu esamību- gan melnādainie veikalu zagļi, gan stealth bumbvedējs (kāpēc?), gan Brīvības statujas galvas noraušana. Un vēl vesela kaudze ar tiem pašiem jautājumiem- kāpēc vajadzēja pret šādu milzeni sūtīt parastus zaldātiņus ar triecienšautenēm? Kāpēc netika izmantotas lidmašīnas un helikopteri? Un kas cilvēkam liktu šādas staigājošas katastrofas klātbūtnē visu laiku filmēt, lai gan nekāda lielā jēga no uzfilmētā nav- nav ne paša briesmoņa (normāls kadrs), ne vēlme skatīties uzfilmēto. Arī tas, ka itin bieži parādījās apdraudējums gan paša filmētāja, gan viņa ceļabiedru dzīvībai, filmēšana netika pārtraukta, lai gan jebkuram normālam cilvēkam vajadzētu iedarboties pašsaglabāšanas instinktam, nevis turpināt filmēt, kā līdzgaitnieki ar pūlēm atsit lielā pretekļa mazos draudziņus (un no kurienes tie vispār radās? Atpeldēja kopā ar lielo brāli?).
Rezultāts sanācis ir pārāk kaitinošs, lai varētu šo filmu kādam ieteikt. Pat katastrofu žanra visuzticamākie cienītāji šajā filmā interesi varētu zaudēt jau pirmajā filmas trešdaļā.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
dažas bildes no Rīgas
Pastaigājoties pa Rīgu, jauši un nejauši sanāca apstādināt pāris kadrus.
Pie Brīvības pieminekļa zaldātiņiem bija fotosesija- pāris lieli ‘’pagoni’’ pa vidu un pārējie blakus/aiz muguras grozījās un mainījās.
Turpat pie Brīvības pieminekļa- 10:00 no rīta pilnā sparā dega visas laternas. Nez vai kādam bija pa tumšu vai arī tika pārbaudīta to darbība. Es ļoti ceru, ka tas bija pēdējais variants un neviens [ne]tīšām nemēģina iepriecināt Latvenergo ar liela rēķina apmaksu.
Daži nabadziņi sportoja vai kārtoja kādus normatīvus. Pilnā ekipējumā, ar maskām.
Haoss augšā un…
… miers apakšā.
esmu parakstījies!
Tā kā šodien ir likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” ierosināšanai parakstu vākšanas pēdējā diena, kad ir iespēja parakstoties paust savu gribu, tad beidzot saņēmos un devos uz vienu no nedaudzajiem parakstu vākšanas punktiem (pa visu Jūrmalu tikai četri!). Un jāsaka, ka tautas bija diezgan daudz, bija pat izveidojusies neliela rinda un cilvēki ar pasēm rokās pamazām saradās aizvien vairāk.
Redzot šo aktivitāti, nevajadzētu šaubīties, ka nepieciešamais parakstu daudzums tiks savākts un varēsim paskatīties ko ar šo likumprojektu darīs Saeima. Māc aizdomas, ka būs vien jārīko tautas nobalsošana.
par auto mirkšķināšanu
Kas notiek autovadītāja galvā, ja viņš uz ceļa ierauga ceļu policistu, kurš izmanīgi noslēpies cenšas ‘’nomedīt’’ saviem protokoliem kādu klientu? Kurš braucis ar nedaudz pārkāpjot atļauto ātrumu, tas strauji cenšas samazināt savu braukšanas ātrumu un bažīgi lūkojas vai policists viņu pieķēra vai šoreiz tomēr tiks sveikā cauri. Ja autovadītājs braucis godīgi, tad jau gandrīz nekādas emocijas. Vienīgi dažiem ir vēlēšanās informēt pretimbraucošos autovadītājus pamidžinot (pārslēdzot tuvās-tālās gaismas), ka viņus gaida cepelīni. Tā teikt, koleģiāli brīdina, ka jāsaņemas godīgai braukšanai un psiholoģiski jāsagatavojas iespējamai dokumentu pārbaudei.
Šobrīd izskatās, ka šī midzināšana izmirst. Ja gadus 10-15 atpakaļ šādu ‘’mirkšķināšanu’’ varēja novērot daudz un dikti, tad jau vairākus gadus reti kurš cenšas brīdināt citus šoferīšus par ceļmalā dežūrējošajiem cepelīniem. Laikam jau pa šiem gadiem ir mainījušās vērtības- ja vēl agrāk šoferīši kopīgi ‘’cīnījās’’ pret policistiem, tad jau šobrīd šoferi vairāk solidarizējas ar ceļu policiju, šādi cerot samazināt uz ceļiem valdošo nekaunību- ja jau citi skrien , tad jau viņi ir pelnījuši būt noķertiem.
Jāatzīstas, ka es pamazām no aktīva midžinātāja pirms vairākiem gadiem, tagad esmu kļuvis par nemidžinātāju. Pamazām secinu, ka šāda brīdināšana nekādi neveicina kārtību uz ceļiem- tikai vairo pārliecību, ka gan jau kāds izručīs un laicīgi pados ziņu. Viss, pietiek tēlot antiradaru, lai katrs pats atbild par savu darbību uz ceļa. Jo sakiet ko gribat, bet bardaks uz ceļiem ir nejēgā liels. Vienīgi, kad gaismas slēdzīti paraustu ir kad pretimbraucošais ir aizmirsis ieslēgt lukturus.
Nezinu vai sods lielai daļai skrējēju ir tik būtisks, lai pārdomātu savu rīcību un nākamreiz brauktu ievērojot satiksmes noteikumus, bet gan jau arī starp šiem lielceļu lidotājiem kādam ar laiku (vai kārtējo protokolu) pieleks, ka jāievēro atļautais ātrums.
Protams, kāds jau iebildīs, ka šī midžināšana jau n-tos gadus ir darbojusies uz ceļa un veido tādas kā koleģiālas saites ar citiem šoferiem. Pats atceros pirms pāris gadiem uz Gausās jūdzes nelaimīgus policistus (vismaz tādi viņi izskatījās), kuriem nebija ko darīt, jo šoferīši viens otram aktīvi ar midžināšanu ziņoja, kas sagaidāms priekšā. Ne tikai arī midžināja, bet arī pateicās (ar paceltu roku) kas pēdējā laikā ir vēl retāka parādība par pašu midžināšanu. Jā, bija patīkami, ka kāds tevi pabrīdina kaut vai neko sliktu nedari, bet ja tā kritiskāk apskatās uz šo pasākumu, tad tomēr nākas secināt, ka īstenībā nekas labs tas nav. Uz ceļiem ir pārāk daudz bardaka un pārāk maz kolēģu, kurus būtu vērts pasargāt no policista nešpetnā radara.
sports, sports
Sportošana ir laba lieta. Tikai, ja pauze no iepriekšējās reizes sanākusi pa ilgu, tad rezultātā ieguvums no divu stundu basketbola ir:
- atsvaidzināta veca trauma
- mazliet sasista acs
- sāpoši muskuļi
- stīva mugura
- pāris zilumi
- kliba kāja
secinājums- bija baigi feini!
filma- ”Bābele”
Oriģinālnosaukums: Babel
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Spriedze
Lomās: Brad Pitt, Cate Blanchett, Mohamed Akhzam, Peter Wight
Režisors: Alejandro González Iñárritu
Gads: 2006
Par filmu-
Ganot kazu ganāmpulku divi marokāņu zēni nolemj pārbaudīt cik tālu var aizšaut jauniegūtā bise. Izrādās, ka tā lodi var aiznest līdz pat tūristu autobusam…
Šāviens atbalsojas uzreiz trijās pasaules daļās, kur amerikāņu laulātais pāris, kurlmēma japāņu meitene ar savu tēvu un ASV strādājoša meksikāņu bērnu aukle tiek ierauti katrs savā un tai pat laikā arī savstarpēji saistītā dzīves virpulī.
Ja vēlaties redzēt ar emocijām piesātinātu filmu, tad ‘’Bābele’’ būtu īstā filma. It kā pavisam sveši cilvēki, kuriem pat nav lemts filmas laikā satikties, savas dzīves mēģina ievirzīt tādā gultnē, kur viņi tās spētu vadīt, bet nevienam tas īsti neizdodas, jo gan laulības problēmu risinošajam amerikāņu pārim, gan ikdienas garlaicības nomāktajiem marokāņu puišeļiem, gan visu atgrūstajai kurlmēmai japāņu meitenei dzīve ir kā labirints, no kura viņi visi mēģina izkļūt laukā. Katram ir savas problēmas, katrs no viņiem runā savā valodā, bet traģiska dzīve ir visiem kopēja.
Visvairāk mani šajā filmā pārsteidza tieši bērnu tēlojums- viss sanācis tik dabiski tik nepiespiesti, un tajā pat laikā viņu tēlojumā bija viss, kas norisinājās uz ekrāna. Ja bija prieki, tad prieki tika parādīti. Ja bija bēdas un izmisums, tad tās tika parādītas un pat piekasīgākam skatītājam to visu vērojot nevajadzētu domāt, ka viņi jau tikai tēlo. Jautri, traģiski, izmisīgi un ļoti pārliecinoši.
Arī laulātā pāra traģēdija ‘’nekurienes vidū’’ un apkārt esošā bezspēcība filmu padarīja vēl emocijām bagātāku- ne tikai apkārtējo cilvēku nevēlēšanās viņiem kā palīdzēt un pamešana tajā pat nekurienes viducī, bet arī viņu abu satuvināšanās.
Nevajag baidīties, ka filma būs depresīva un traģisma piesātināta. Lai arī problēmu tur netrūkst, tā skatītāju izklaidē- tā liek domāt, liek līdzi just katra stāsta galvenajiem varoņiem, liek skatītājā raisīties emocijām.
Šo filmu droši var turēt visiem redzamā vietā uz plauktiņa.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
kā joko pašvaldības policija
Labu laiku pirmais aprīlis tiek uzskatīts par joku un smieklu dienu- izjokojam, apmuļķojam, āzējam un visi kopā pasmejamies. Lai būtu jautrāk arī Jūrmalas pašvaldības policija pirmajā aprīlī nolēma ‘’pajokot’’. Tikai smiekli gan nenāk. Proti, municipāļi izdomāja uzlīmēt manai mašīnai soda kvīti.
Laikam jau vajadzētu nelielu ievadiņu, lai uzburtos pilnīgāka ainiņa.
Kā jau lielai daļai daudzdzīvokļu mājām, arī tai, kurā es dzīvoju, ir palielas problēmas ar automašīnu novietošanu, jo padomju laikā celtajām un plānotajām daudzstāvu ēkām nebija paredzētas piegulošajās teritorijās novietot automašīnas. Tas ir skaidrs- cik tad cilvēku padomju laikā tika pie sava moskviča vai žiguļa.
Šobrīd situācija ir mainījusies. Automašīnu ziņā, bet ne stāvvietu, tāpēc dzīvokļu īpašnieki, kuriem ir arī automašīnas, tās cenšas novietot daudzdzīvokļu namu iekšpagalmos, vai kaut kur turpat netālu. Šajā gadījumā ir viens mīnuss- pie namu pagalmiem piegulošā teritorijā esoši celiņi ir diezgan šauri, tāpēc automašīnu vadītāji ir spiesti savus braucamrīkus novietot nedaudz iebraucot zālītē/zemītē. Apsveicama ir to namsaimnieku rīcība, kuri var pārdomāti labiekārtot teritoriju, lai būtu vieta gan cilvēkiem, gan zaļajai zonai. Protams, visu pārtaisīt par autostāvvietu arī nedrīkst, bet jāņem vērā, ka padomju laika plānojums arī sen ir novecojis un mūsdienu prasības apmierināt jau labu laiku kā nespēj apmierināt.
Turpināt lasīt rakstu-kā joko pašvaldības policija
Komentāri