Archive for Aprilis, 2008
Kas kopīgs ceļu policistam un ērcei?
Uz virsrakstā minēto jautājumu varētu atbildēt ar brīvdienās piedzīvoto. Ceru, ka manu savārstījumu neizlasīs ar pārāk sakāpinātu uztveri. Vienkārši sanāca piedzīvot divus stāstus, kurus var aprakstīt diezgan līdzīgi.
Policista stāsts:
Pagājušajās brīvdienās ceļu policija bija riktīgi sasparojusies (vismaz Jūrmalā)- izbraucot no pilsētas, trāpījos uz kaut kādu reidu, kur ar aizdomīgu degsmi stādināja visas automašīnas. Dokumentus paprasīja, bet tā īsti nepārbaudīja, tikai uzmeta aci logā esošajā OCTA uzlīmei. Galvenais bija uzplīties ar savu alkometru (uhh, pirmo reizi nācās pūst). Parasti ir redzēti iepūšamie, kuriem ir uzliktas vienreiz lietojami uzgaļi, bet man trāpījās ‘’ekonomiskais variants’’, bez nekādiem uzgaļiem- vienkāršs agregāts ar caurumu galā, kura virzienā vajadzēja uzpūst.
Uzpūtu, saņēmu atpakaļ dokumentus un braucu tālāk.
Pēc dažām stundām iebraucot atpakaļ pilsētā, mani atkal apturēja- atkal (vai joprojām?) reids un atkal visus autovadītājus liek malā. Mani tai skaitā. Ar frāzi ‘’Mani jau jūsu kolēģi pie tilta pārbaudīja’’ veiksmīgi tiku no viņa vaļā bez nekādām dokumentu pārbaudēm un citām dotajā situācijā nevajadzīgām lietām.
Bez minētajiem punktiem, poliči tika manīti vēl pāris pilsētas vietās.
Ērces stāsts:
Pagājušajās brīvdienās pateicoties labajam laikam, bija jāpadzīvojas nedaudz pa laukiem un jāapdara daži pavasara darbiņi. Izskatās, ka arī ērces bija sasparojušās un izlēmušas pārbaudīt mani. Viens ‘’pārbaudītājs’’ veiksmīgi piezīdās un nācās ar spirtotu vati pabarot viņa alkometru, lai pēcāk ‘’atšūtu’’ to.
Otrs parazīts nejauši tika pamanīts rāpjamies pa kāju- parasti šie ir tādi maziņi un izsalkuši, bet šis bija diezgan paliels, laikam jau piezīdies no kāda cita. Ar kārtīgu knipi tas tika aizsūtīts patālā lidojumā.
Vēl, bez šiem diviem parazītiem, droši vien bija kāda čupiņa paslēpusies krūmos un tik gaida izdevību lai piezīstos.
filma- ”Zudusī kolonija”
Oriģinālnosaukums: Lost colony
Valsts: ASV/Bulgārija
Žanrs: Drāma/Vēsturiska/Mistika
Lomās: Adrian Paul, Frida Show, Rhett Giles
Režisors: Matt Codd
Gads: 2007
Grupa kolonistu uz vientuļas salas nolemj izveidot koloniju, kur sākt jaunu dzīvi. Bet kaut kas ar salu nav kārtībā- tajā mīt ļaunums, kas nemaz negrib veidot labas kaimiņattiecības. Sākas cīņa ne tikai par dzīvību, bet arī par savu dvēseli.
Filmas ievads solīja, ka var sagaidīt labu un interesantu turpinājumu, jo vēsturiska kostīmfilma ar nelielu piedevu mistikas var likties gards kumosiņš, bet sākoties otrajai trešdaļai sāk likties, ka filma budžets tika iztērēts un līdz filmas titriem vajag aizmocīties ar pāri [ne]palikušajiem līdzekļiem. Aizmocīties gan aktieriem, gan skatītājiem. Ja vēl aktieriem ir puslīdz spiesta lieta sagaidīt finiša lentu, tad skatītājs neko nebūs zaudējis, ja līdz tai netiks.
Nedaudz jāatklāj filmas gaita, bet bez tās būs pagrūti paust savu viedokli. Angļu kolonizatori, kuri izsēdināti uz vientuļas salas, drīz saprot, ka uz šīs salas bez viņiem ir vēl kādi. Un šie kādi vairāk piestāvētu mirušo nekā dzīvo pasaulei. Un starp mirušajiem un dzīvajiem rodas domstarpības, kuras tiek risinātas ar ieroču palīdzību. Ja vēl no sākuma risināšana izpaudās kā mistisku elementu darbināšana mežā, tad beigās nesmuki spoki staigāja/peldēja apkārt un apbižoja cilvēkus. Pēdējie šajā pasākumā ne pārāk veiksmīgi aizsargājās un vēl mazāk veiksmīgi tēloja. Cīņas bija jēlas un samākslotas, pusmiroņi bija šausmīgi nepārliecinoši un aizdomīgi maz (laikam pamatīgi tika apcirpts budžets), beigu cēliens pavilkts aiz matiem. Īsāk sakot- pārāk daudz neizdevušos un kaitinošu elementu, lai filmu varētu dēvēt par nebaudāmu. Pat ja tā domāta tikai televīzijai.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
pamanīji sakarību?
Atkal sanāca noķert amizantu tuvību starp apollo.lv pasniegto ziņu un tur esošo reklāmu. Vismaz ir skaidrs kāpēc šādu jautājumu uzdod tautai.
Rīgas zālieni
Pāris dienas atpakaļ ievēroju laikrakstā ‘’Diena’’ interesantu frāzi (skat., attēlu), ko izteica Rīgas dārzi un parki šefs Agnis Kalnkaziņš. Proti- ‘’Rīdzinieki nav sasnieguši tādu kultūras līmeni, lai centrā varētu sēdēt zālienā.’’
Diezgan skarbs sakāmais sanācis no Rīgas Domes deputāta, kuru ievēlējuši tie paši nekulturālie zālājos sēdētāji. Tā teikt smalks uzliciens saviem vēlētājiem uz galvas no piektā stāva. Nemaz baloži nav vajadzīgi, jo viņu funkcijas [kārnīties uz galvas] pamazām pārņem deputāti.
It kā jau varētu spriedelēt par šī citāta ētisko pusi, teiktā jēgu un citiem smalkiem pavedieniem, bet ja tā labi padomā kāpēc gan neatļaut rīdziniekiem ‘’apdzīvot’’ arī pilsētas zaļo zonu? Ko viņi tur var sliktu izdarīt? Noblietēt zemi, izgulēt zālājus, izmīt zālienu līdz melnzemei? Nobrucināt velēnu kanālā? Neizklausās, ka kāds no piedāvātajiem variantiem būtu realizējams, bez mērķtiecīgas darbības un speclīdzekļu (lāpsta, grābeklis utml) izmantošanas. Un jāpajautā- kad prognozē rīdzinieku zālē sēdēšanas kultūras līmeņa sasniegšanu?
Visa šī nevēlēšanās laist rīdziniekus (un ne tikai rīdziniekus) centra zālājos izklausījās pēc Kalnkaziņa pārvaldītās struktūras nespējas tikt galā ar saviem pienākumiem, jo nevar noliegt, ka būtu nepieciešami papildus resursi (cilvēki, tehnika), lai pārbaudītu un sakoptu centra rajonā esošos zālājus. Jo ja šobrīd esošo situāciju uzrauga pašvaldības policija, tad tagad to vajadzēs darīt pašiem uzņēmuma darbiniekiem. Jā, būs kādi tipi, kuri pabojās parka izskatu, bet nez vai vairāk par tiem, kuri jau to dara šobrīd. Tāpat kāds vienmēr ‘’nogriež’’ ceļu izmantojot zaļo zonu vai nomet konfekšu papīrīti uz ietves vai zālē. Tādi tipi ir un būs vienmēr un to skaits nav atkarīgs no sēdēšanas zālājā. Vienkārši atrodoties zālājā un atpūšoties neko sliktu nodarīt nevar. Var jau būt, ka tās ir bailes, ka būs nedaudz smagāk jāpastrādā, vairāk jāplāno apgaitas, savādāk būs labi redzamas neizdarības sekas. Šobrīd izskatās, ka tie parki vairāk ir sakopti pateicoties sodiem un policijai, nevis Kalnkaziņa pārvaldītās struktūras centieniem. Laikam šādi sanāk attiecīgai struktūrai nedaudz ietaupīt līdzekļus un kāpēc gan lai tērē to ko var ietaupīt? Vieglāk un lētāk ir aizliegt.
Atceros, ka pirms visām šīm aizliegšanām, saulainās dienās bija novērojami diezgan daudz rīdzinieku (droši vien ne tikai), kuri sēdēja, gulēja vai vienkārši sakot atradās zālājā un baudīja Saules siltos starus. Kurš sēdēja, kurš lasīja vai mācījās, kurš vienkārši atpūtās. Un tas viss izskatījās tik mierīgi, tik idilliski, tik pašsaprotami, ka grūti ir saprast deputāta sacīto par zemo kultūru. Manuprāt, tas pilsētai piedod tādu kā mājīguma atmosfēru, kas savā veidā atdzīvina pilsētas zaļo zonu. Parāda, ka pilsēta ir brīva, mājīga, dabiska.
Šobrīd ejot cauri parkiem un redzot aizlieguma zīmes liekas, ka atrodies kādā privātā teritorijā, kurā tev žēlīgi ir atļauts atrasties tam paredzētajās vietās, bet nekādas dziļākas ieelpas un brīvības sajūtu izpausmes izrādīt nav ļauts. Jo priekš Homo erectus ir domātas alas un tumši meži ne deputāta lolotie gaišie un koptie centra zālāji.
lauki, lauki
Vakar beidzot izdevās sarunāt kādu traktortehniku, kas varētu apart man laukos nelielu zemes pleķīti. Jāsaka, diezgan lielas pārdomas rosinošs pasākums izvērtās. Laikam nav vērts visu glīti uzskaitīt pa punktiem, tāpēc mēģināšu turpināt savā nesakarīgajā manierē drukāt pārdomas.
Vienkārši beidzot nolēmām, ka nav ko audzēt zālājus un nodarboties ar pliku pļaušanu, labāk iekopt kādu zemes strēlīti, kur paniekoties ar nezāļu ravēšanu. Tāpēc ķērāmies pie tuvāku un tālāku kaimiņu apzināšanas, lai sameklētu kādu arāju.
Aizeju pie viena kaimiņa- nav traktora, ejiet pie tā tur kaimiņa.
Aizejam pie ‘’tā tur’’- nav, salūzis.
-Varbūt ziniet kam ir?
-Varbūt tam tur ir, aizejiet pavaicājiet.
-Un kā ar to, kuram ceļmalā ir traktori?
-Oi, pie tā nav vērts iet, viņš ar maziem pleķīšiem nekrāmējas.
-Un tas otrs?
-Tas ir tāds īpatnējs, nedaudz iedomīgs.
Skaidrs, arāju nav. Mēģinām citā vietā.
-Ir?
-Ir.
-Uzarsiet?
-Nē, jo pa vārgu traktors un tikai vienkorpusa arkls esot…
Atkal skaidrs. Bet vismaz beidzot varēja parādīt kur ir kāds, kam ir traktors, kas ir spējīgs arklu nest. Sarunāju ar saimnieku un tajā pat dienā viņa puišelis atbrauca un mazo zemes pleķīti smuki apara. Samaksāju un sarunāju, ka pēc kāda brīža arī ar kultivatoru noies pāri.
It kā jau man nav nekādas īpašās prasības- nevajag ne jaunāko valmetu, ne maiņvērsēju arklus, ne Mēness fāzes. Vienkārši sagatavot zemīti nelielām dārzkopības izvirtībām. Tikai izrādās, ka arī tas nemaz nav tik vienkārši.
Kādas pārdomas par visu šo raisījās? Jocīgi likās, ka laukos dzīvojot ir tādas problēmas ar tehniku. Skaidrs, ka ne visi var atļauties nopirkt un ne visi var atļauties uzturēt savu traktoru. Bet kaut kā taču tā zeme ir jāapstrādā! Ne jau viņi visi ar lāpstām dodas iekšā tīrumos. Ja nav traktors, tad taču ir zināms kāds kaimiņš, kurš par nelielu samaksu apars, nokultivēs, izvagos utt. Lai gan spriežot pēc dažām mājām tur zeme netiek apstrādāta. Atzīšos, man tas nav skaidrs, kā var dzīvot laukos un nebūt kaut vai sava piemājas dārziņa. Nevaru iedomāties laucinieku, kuram jāpērk kartupeļi, lai gan pašam pāris hektāros aug nezāles. Savām vajadzībām kaut vai ar lāpstu var zemi apstrādāt. Mistika, ne lauki.
Vēl jau bloga ieraksta vērtas ir tās ainas, ko varēju novērot apkārtējās lauku sētās, kamēr runājos ar saimniekiem/cēm, bet tas laikam jāatstāj uz kādu no nākamajiem ierakstiem. Katrā ziņā bija interesanti.
filma- ”Nozieguma liecinieki”
Oriģinālnosaukums: Vantage point
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes/Drāma
Lomās: Dennis Quaid, Matthew Fox, Forest Whitaker
Režisors: Pete Travis
Gads: 2008
Par filmu-
Publiskās uzstāšanās laikā Spānijā tiek sašauts ASV prezidents. Kamēr apsardzes darbinieki mēģina noskaidrot tālāko darbības plānu, atskan teroristu organizēts sprādziens.
Notikumi tiek parādīti no dažādiem skatu punktiem- televīzijas operatoru, prezidenta miesassargu, nejaušu garāmgājēju, teroristu redzētais skatītājiem ļauj pamatīgāk iepazīt notikuma gaitu un katra šī notikuma liecinieku.
Tā pati teroristu tēma, tikai citās kulītēs- šoreiz visnotaļ interesantā manierē izveidota filma, kas skatītājam, atkārtojot vienu un to pašu notikumu, tikai katru reizi no cita personāža redzespunkta, izteiksmīgi parāda kā notikumi attīstījās pirms tie saplūda kopā. Lai gan katrā notikumā no jauna pulkstenis rāda 12:00 un no pirmā skatu punkta jau zināms ar ko beigsies nākamais, tāpat ir interesanti pavērot kā rīkojas katrs lomu atveidotājs, skatītājam jau zināmā scenārijā. Vai varbūt skatītājs nemaz nepamanīja visu?
Bet, lai skatītājiem saglabātu azartu, tiek izmantots vienkāršs variants- filmas varoņi redz un skatītāji redz, ka viņi ko ierauga, bet ko viņi pamana, tas tiek piepauzēts. Jā, intriga tiek meistarīgi saglabāta, un skatītājam garlaikoties nevajag.
Protams, bez kārtīgas apšaudes, spridzināšanas un pakaļdzīšanās spriedzes filmā neiztikt un arī šeit tas tiek demonstrēts pēc pilnas programmas. Bet tā kā man vienmēr sanāk kaut kur piekasīties, arī šeit negribētu taisīt izņēmumu un atkal skatoties gribot negribot galvā iesēžas jautājumi:
- Vai var apaļīgas miesas būves cilvēks ar videokameru rokās skrienot un pie reizes filmējot turēt tādu pašu tempu kā divi trenēti miesassargi un no viņiem bēgošs terorists?
- Cik meistarīgam jābūt cilvēkam, lai ļoti lielā ātrumā vadot automašīnu pa šaurām ielām un izvairoties no citiem satiksmes dalībniekiem, varētu vienā rokā turēt kabatas tālruni un zvanīt, un sarunāties par to pie reizes arī nosaucot ielu pa kuru viņi brauc?
- Vai mašīnai pie tām sadursmēm nevajadzēja parādīties gaisa spilveniem?
- Vai pieredzējušam miesassargam vispirms nevajadzētu pārbaudīt avarējušā mašīnā esošos teroristus, nevis vienkārši parunāties ar prezidentu, lai gan tika norādīts, ka ierocis turpat blakus mētājas?
Nu jā, nav jau nekas traks, bet tie ir tādi sīkumi, kas traucē baudīt filmu. Sīkumi, no kuriem var (un vajag) izvairīties. Bet, ja kāds šādiem sīkumiem var nepiegriezt vērību un vēlas pavērot kino bez īpašām pretenzijām, tad šo filmu var ierakstīt skatāmo filmu saraksta vidusdaļā.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
filma- ”Herkuless Ņujorkā”
Oriģinālnosaukums: Hercules in New York
Valsts: ASV
Žanrs: Komēdija/Fantastika
Lomās: Arnold Schwarzenegger, Deborah Loomis, James Karen,
Režisors: Arthur Allan Seidelman
Gads: 1970
Par filmu-
Dzīvojot Olimpā, Herkulesam uznāk vēlme atgriezties uz Zemes un pavērot kā tur tagad izskatās. Pretēji sava tēva Zeva aizliegumam viņš tomēr dodas uz Zemi un ierodas Ņujorkā. Tikai viņam ir grūti pierast pie mūsdienu pasaules…
Šī laikam ir viena no tām filmām ar kuru galvenās lomas tēlotājs nevar lepoties- tā kā tā ir viņa pirmā filma (dokumentālo filmu ‘’Cilājot dzelžus’’ neskaitīsim), te iederētos teiciens par kucēnu sūtīšanu jūrskolā.
Lai arī zināju, kas mani sagaida, tomēr ziņkārības dzīts nolēmu ziedot nedaudz laika, lai paskatītos kā Arnoldam gāja jaunībā ar kino. Jāsaka, ka filma savam žanram atbilst pilnībā, tikai komēdija vairāk bija aktiermeistarībā (precīzāk tās trūkumā) un sižetā, un dialogos, un … īsāk sakot visa filma ir diezgan jautra, ja to skatās vai nu ziņkārības vai viegli iedzērušā kompānijā. Ar nopietniem nodomiem labāk šai filmai nepieiet.
Filmas galvenais trumpis bija nesenos titulus ieguvušais muskuļotais cilvēks, kuram pie katras mazākās izdevības bija jāparāda bicepss, tricepss un prese. Ja nav vēlēšanās skatīties kā Arnolds demonstrē savu figūru, tad filmas nobeigumā var ‘’baudīt’’ skatus kā viņš apenēs skraida pa Ņujorku.
Protams, jāpiever acis uz mitoloģiskām neprecizitātēm, savādāk tas skatītiesgribēšanu vēl vairāk samazina.
Grūti pateikt, kam šī filma varētu interesēt, ja nu vienīgi kādam Ārnija fanam, kuram ir nepieciešami ķeksīši pie visiem viņa darbiem.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
filma- ”Asinis plūdīs”
Oriģinālnosaukums: There will be blood
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma
Lomās: Daniel Day-Lewis, Martin Stringer, Kevin J. O’Connor
Režisors: Paul Thomas Anderson
Gads: 2007
Par filmu-
Amerikāņu literatūras klasiķa E.Sinklēra romāna ‘’Nafta’’ ekranizācija.
Notikumi risinās 20.gs sākumā Kalifornijā, kad ambicioza un neparasta rakstura cilvēkam piederoša naftas kompānija piedzīvo strauju augšupeju.
Nafta- vārds, kas daudziem 20.gs sākumā lika mainīt savu dzīvi vai nu kļūstot par naftas ieguvējiem, vai arī par tās patērētājiem. Vārds, kas solīja lielas bagātības un lielas pārmaiņas. Izmanīgākie lika lietā visas savas pārliecināšanas spējas, lai tikai iegūtu sev interesējošo zemes gabalu, kura dzīlēs glabājas tik svarīgais resurss.
Perfekti tēlojošais Daniels Dejs Lūiss savu tēlu visas filmas laikā ekselenti iznesa no maza racēja līdz ievērojamu bagātību guvušam rūpniekam un pat tālāk, līdz sarkastiskam sakārnītim. Bet nafta izsīkst, un izsīkst arī cilvēka vara pār citiem un pār sevi. Tad parādās cik viņi godīgi bijuši gan pret sevi, gan citiem, gan Dievu.
Filmu varētu raksturot kā nelielu ieskatu kāda maza naftas rūpnieka izaugsmē, kur spilgti parādās tā laiku cilvēku un tā laika vides dažādie raksturi. Ar treknu svītru var pasvītrot gan DDL, gan jaunā mācītāja tēlojumu. DDL spēja parādīt skatītājam vissīkākās nianses, kas tik ļoti piestāv viņa tēlam ir vienkārši apbrīnojama. Grimases, kustības, skatiens, viss ir tik dabiski un piederīgi viņa lomai, ka nekas cits neatliek kā meistara priekšā nocelt cepuri. Gandrīz vai gribētos apgalvot, ka filmas ar viņa piedalīšanos kļūst par automātiskām vērtībām.
Lai nebūtu tā, ka slavēju tikai Lūisa veikumu, varu piebilst, ka arī pārējie aktieri latiņu turēja gana augstu. Varētu pat teikt, ka visas filmas laikā nebija tāda brīža, kad piezagtos doma atrauties no ekrāna vai nepatikā saraukt pieri. Šī nu ir filma, kuru ir vērs noskatīties, gan nelielu vēsturisku ieskatu gūšanai, gan arī perfektu raksturu tēlojumam.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
par grāmatu- ”Sarasvatī smiltis”
Risto Isomeki
‘’Sarasvatī smiltis’’
Dienas Grāmata, Rīga, 2007., 303lpp
Risto Isomaki
‘’Sarasvatin hiekka’’
2005
Par grāmatu-
“Sarasvatī smiltis” ir ekoloģisks trilleris un tā izejas punkts ir reāls notikums: 2001.gadā Indijas rietumu piekrastē jūras dibenā tika atrastas lielu pilsētu drupas. Ledāju pētnieks soms Kari Alanens nejauši atklāj faktoru, kas pārsteidzošā kārtā apvieno Kambejas līča drupas, Grenlandes kontinentālos ledājus un Bahamu salu lielos, mistiskos akmens bluķus. Drīz vien kļūst skaidrs, ka tagad patiešām izšķiras cilvēces nākotne. Bet vai zinātniekiem ir gana daudz laika? Vai šīs zemes varenie spēs pietiekami ātri pieņemt pareizos lēmumus un vai ar to maz būs līdzēts?
Grāmata lieliski parāda, ka viss pasaulē ir saistīts- gan ziemeļos ledus klajumos pēkšņi izzudis ezers, gan Indijas piekrastes ūdeņos atrastas senas drupas. Gan senatnē piedzīvotas un nākotnē paredzamas dabas katastrofas. Cilvēki mēģina mazināt savas darbības sekas, bet vai nav par vēlu?
Smalki aprakstītie notikumi un grāmatas varoņu- zinātnieku domu gājieni un dialogi, liecina, ka autors šo lauciņu pārzina ļoti labi un tas nav tikai pliks fantastiskas romāns. Drīzāk to varētu dēvēt par loģiski pamatotu un argumentētu šī brīža nedrošo ekoloģisko stāvokli pasaulē. Un kas sagaida cilvēci ja kaut kur ziemeļos okeānā iekrīt milzīgs ledus gabals…
Grāmatā ir diezgan daudz interesantu variantu, hipotēzes par dažādiem vēsturiskiem un klimatiskiem jautājumiem. Tāpat visnotaļ interesanta izklausījās versija par Atlantīdu, kuru autors šoreiz pārmaiņas pēc iesaka meklēt ne Vidusjūrā, bet nedaudz vairāk uz austrumiem- pie Indijas krastiem. Laikam jau pateicoties tieši autora erudīcijai šajos jautājumos, kā arī viņa zaļajai pārliecībai, grāmata ir sanākusi interesanta un aizraujoša jau no pašām pirmajām lapaspusēm.
Lai arī grāmatas beigas izskatījās sasteigtas un nepabeigtas, es droši ieteiktu šo darbu izlasīt- patiks ne tikai zaļo ideju pārņemtiem lasītājiem.
‘’Viņi ceļoja mērķtiecīgi, jo bija nolēmuši uzcelt no jauna visu iznīcināto vai vismaz to, kas būtu tā vērts, lai to celtu no jauna.
Jo tad, kad viss bija zaudēts, viss arvien vēl bija palicis.’’
Komentāri