Archive for Marts, 2008
Inbox.lv ledus halle
Vai jūs zināt kur tāda atrodas? Izrādās, ka turpat, kur iepriekš bija Siemens ledus halle. Viss vienkārši- līgums par nosaukuma piešķiršanu ar Siemens beidzās un tagad piecus gadus halles nosaukumu rotās virtuālā pastnieka vārds.
Vakar braucot garām hallei nejauši pamanīju, ka ir jauns uzraksts. No sākuma domāju, ka uzraksts ‘’Inbox.lv’’ nav nekas cits kā vien parasta reklāma, kas rotā halles fasādi, bet tā kā uzraksts ”Siemens’’ vairs nebija redzams, nolēmu apskatīties, vai tik nav notikusi halles pārdēvēšana. Un izrādās, ka ir- kopš 15.marta ‘’Siemens ledus halle’’ turpmākos piecus gadus sauksies par ‘’Inbox.lv ledus halli’’.
It kā jau vienalga kas un kā dēvē halli, tikai jautājums šoreiz ir par to vai un cik ilgā laikā tautā ieiesies jaunais nosaukums?
reklāmas josta un travian
Droši vien jau būsiet pamanījuši bloga augšpusē jaunu veidojumu- tādu kā reklāmas banneru rindiņu. Pagaidām rindiņa ir tikai iesākta (precīzāk varētu teikt- neiesākta), bet ceru, ka pamazām aizpildīsies līdz otrai malai. Kāds mērķis? Principā nekas dižs, tikai viena maza ideja, kuru eksperimentālā kārtā vajag izmēģināt. Ja viss izdosies, tad būs rindiņa ar maziem reklāmas banneriem, ja nē, tad domāšu ko citu.
Tā kā- ja ir kāds banneris (88×31) un ir vēlme to nedaudz pareklamēt, tad labprāt uzklausītu priekšlikumus. Zinu, ka nav pārāk izplatīts blogos reklamēties, bet ja nu tomēr kāds vēlas, tad piedāvāju vienu iespēju. Interesenti var rakstīt uz epastu vai atstāt ziņu kontaktu sadaļā esošajā formā.
Ievēroju, ka daži blogeri izmanto iespēju par nelielām naudiņām (sms) nopirkt sev reklāmas vietiņu vienā vai otrā saitā (ja nemaldos, tad tur rēķina lapu skatījumus). Ja kādu interesē mana bloga 9-10 tūkstoši lapu skatījumi pa mēnesi, tad gaidu ziņu.
Par naudu neieminējos tāpēc, ka varbūt nevajadzēs par to vispār runāt. Protams, ja kāds gribēs, varēsim apspriest arī šādus variantus.
Tagad strauji nomainīsim tēmu- uz virsrakstā minēto travian.
Par pašu spēli nestāstīšu, jo to jau pirms manis ir vairāki kolēģi aprakstījuši. Vien vērsīšu uzmanību uz to, ka tagad bloga labajā malā (apakšā) atrodas mazs atskaites attēls, kur var redzēt kā man tur klājas.
Starp citu- man ir izdevies tur sazīmēt kādus 4 blogerus, ar kuriem esmu vienā komandā. Tā teikt- divkārši kolegas.
pasaku māja ”Undīne”
Ne pārāk senos laikos un ne pārāk tālā zemē, pašā Jūrmalas viducī atrodas pasaku valstība. Starp Dubultu dzelzceļa staciju un jūru stāv pasaku namiņš ‘’Undīne’’, kuras apkārtnē dzīvo dažādi pasaku tēli. Redzēsiet gan pūķus un rūķus, gan krokodilus un zirgus, gan putnus un … ko tur gari stāstīt- lūk dažas bildes (pārējie attēli ielikti sadaļā ‘’bildes’’).
Ja kādreiz brauksiet garām, tad piestājiet- ir interesanti.
modernie lamuvārdi
Parasti jau šādiem uzrakstiem nepievēršu vērību, bet šoreiz kaut kā iekrita acīs visai īpatnējais uzraksts bērnu rotaļu laukumā uz mājiņas. Pieminētie Edika apzīmējumi ‘’aita’’ un ‘’govsdibens’’ laikam jau ir zināmi no tiem laikiem, kad latvieši pa mežiem sumpurņus dzenāja. Arī pārējie apzīmējumi ir skaidri un nepārprotami, bet ‘’terors’’ apsaukājamo vārdu sarakstā gan varētu būt visai jauns veidojums.
sanaglotā māksla
Naglas nav tikai ar āmuru dauzāms dzelzs gabals. Ja tā labi ieskatās un padomā, tad no naglām var izveidot interesantas lietas. To parāda tēlnieks no ASV Džons Bisbijs (John Bisbee), kurš liekot naglu pie naglas izveidojis interesantas ekspozīcijas. Dažas no tām var aplūkot zemāk.
filma- ”Sukiyaki Western Django”
Oriģinālnosaukums: Sukiyaki Western Django
Valsts: Japāna
Žanrs: Grāvējs/Vesterns
Lomās: Hideaki Ito, Masanobu Ando, Quentin Tarantino
Režisors: Takashi Miike
Gads: 2007
Par filmu-
Filmas notikumu pamatā ir divu klanu cīņa Japānā. Nomaļā pilsētiņā Juda, savā starpā cīnās divi klani- Mianmoto un Tairo, kuri terorizē vietējos iedzīvotājus. Viss mainās līdz pilsētā ierodas drošsirdīgs kovbojs…
Vai vesterni ir sastopami tikai Amerikā? Nepavisam nē! To diezgan interesantā veidā pierāda japāņi, kuri savu suši vesternu ir izveidojuši ar diezgan daudz vesternu atribūtiem tikai japāņu stilā.
Vienā mazā Japāņu pilsētiņā mežonīgajos rietumos (?) divas bandas savstarpēji cīnās par to, kura iegūs savā īpašumā zelta krājumus. Miermīlīgie pilsētiņas iedzīvotāji, noguruši no bandu cīņām, pamet pilsētu. Bandu patvaļai neviens nespēj pretoties, līdz pilsētā ierodas noslēpumains svešinieks, kurš iesaistās cīņā pret abām bandām, lai iznīcinātu tās.
Filma mani ieintriģēja ar to, ka šajā japāņu kino darbā, nelielā lomiņā, piedalījās Kventins Tarantino. Kādā aprakstā ievēroju, ka Tarantino, šajā filmā, darbojās ne tikai kā aktieris, bet arī kā režisors, producents un scenārija autors. Tā kā imdb šādu informāciju neapstiprināja, tad laikam kāds bija maldījies. Un pie reizes maldinājis mani. Ļaunu prātu par šo neturu, jo filmai bija pat ļoti skatāma, tā teikt- tai bija sava rozīnīte.
Notikumi risinājās savdabīgi sapludinātā Amerikas mežonīgajos rietumos ar Japānas arhitektūru. Bija gan salons (bārs), tuksnešaina ainava un pat ūdenstornis (muca uz sastatnēm). Protams, neiztrūka arī bez kārtīgām pistoļcīņām (pat ļoti kārtīgām), kuras papildināja samuraju cienīgas zobencīņas. Brīžam jautri, brīžam skumji, brīžam asiņaini. Brīžiem pat ļoti asiņaini. Bet iznākums ir labs- noskatīta interesanta un savdabīga filma. Vienīgi man grūti šo filmu kādam ieteikt, jo vajag sakrist diezgan daudz apstākļiem, lai šo filmu varētu nosaukt par labu. Man sakrita. Riskēšu ieteikt vismaz pamēģināt noskatīties.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
siltais laiks un bērzu sulas
Kamēr citi kunkst un pukst par ziemas un sala neesamību tikmēr es papriecāšos par bērzu sulām. Aukstā un sniegainā laikā nāktos gaidīt vēl kādu mēnesi. Priekā!
par grāmatu- ”Nobela prēmija”
Andreass Ešbahs
‘’Nobela Prēmija’’
Dienas Grāmata, Rīga, 2007, 448lpp
Andreas Eschbach
‘’Der Nobelpreis’’
2005
Par grāmatu-
Tiek nolaupīta Nobela komitejas locekļa Hansa Ūlofa Andešona meita, lai ietekmētu tēva viedokli par Nobela prēmijas piešķiršanu. Sapratis, ka ne paša spēkiem, ne ar policijas palīdzību viņš nespēs atbrīvot savu meitu, viņš vēršas pēc palīdzības pie sava sievasbrāļa Gunnara Fošberga, kurš izcieš sodu cietumā par rūpniecisko spiegošanu. Gunnars savas radinieces dēļ ir gatavs riskēt ar dzīvību, bet meitenes nolaupītāju pēdas nav tik vienkārši atrodamas…
Varbūt pēc grāmatas apraksta izskatās, ka tas ir gluži vienkāršs kriminālromāns ar lielu jautājumu par to, kā būtu ja kāds gribētu ietekmēt rezultātus kādā nozīmīgā balvu pasniegšanas ceremonijā? Šajā gadījumā runa ir par Nobela prēmiju, kuras laureātus izvirza un apstiprina komisijas, kuras sastāvā ir vienkārši cilvēki. Vai un kā tas būtu (ir?) iespējams. Un galvenais- kam tas būtu izdevīgi?
Lai arī grāmatā netrūkst krimināla rakstura momentu, tomēr šis vairāk ir spriedzes romāns, kurš ir tikpat lielisks kā autora iepriekšējais romāns ‘’Jēzus video’’. Jau pats grāmatas sākums lasītāju ierauj tādā kā sazvērestības teoriju virpulī no kura tikai tuvojoties beigām pamazām sākas kārpīšanās ārā. Negaidīts bija arī lēciens no viena varoņa uz otru- grāmatas sākumā sekošana profesora gaitām bija tāda kā iesildīšanās, jo turpinājumā lasītājs vienā mirklī tika pārlikts pie bijušā cietumnieka un tad arī sākās grāmatas aizraujošākā daļa. Sanāca, ka pirmā daļa vairāk ir lasītāju ievešana smalkajās un rūpīgi plānotajās Nobela prēmijas niansēs un otrā daļa- kā apturēt Nobela prēmijas negodīgu ietekmēšanu un izglābt radinieci.
Tā vien prasās izteikt savas domas par grāmatas nobeigumu, bet labais tonis prasa, lai nebojāju citiem lasītprieku un pārsteigumu. Vienīgi pateikšu, ka aizverot grāmatu sanāca neliela vilšanās sajūta, lai gan tas vairāk ir tāpēc, ka jutos 400 lapaspuses turēts neziņā, bet tas nemaz neietekmēja labās domas par šo darbu.
dzeramais automāts
Vienā pirmskolas vecuma bērnu mācību iestādē, pirms pāris nedēļām ievietoja dzērienu automātu. Liela metāla kaste, kurā iemet monētas un tā rūkdama un grabēdama gatavo noteiktu dziru. Pētījis neesmu, bet bija vairāku veidu dzeramie- kafijas, kakao, sulas utt. Ja iepriekš bērni devās uz kafejnīcu, tad tagad viņi labprātāk ‘’parotaļājas’’ ar rūcošo metāla kasti, jo tas ir kas jauns un ir interesantāks par pierasto bufetnieci. It kā jau nekas slikts tas nav- gribi remdēt slāpes, tad vari izvēlēties ko un kur pirksi.
Tikai ir viens ‘’bet’’ (varētu jau uzskaitīt vairāk, bet šoreiz pietiks ar vienu)- no malas izskatās, ka bērniem dzeramās kastes izmantošana vairāk saistās nevis ar slāpju remdēšanu, bet gan ar azartu. Gandrīz kā pieaugušajiem rotaļas iekš kazino ar vienroku bandītu- spied pogas, parauj kloķi un saņem balvu (dzeramo). Kabatas nauda aiziet rūkdama.
Var jau norādīt, ka šeit būtu jāparādās vecāku norādījums savām atvasēm par saprātīgu līdzekļu tēriņu (šajā vecumā tas laikam nestrādātu) vai arī samazināt piešķirtās dienas naudas apjomu. Tikai šeit izpaužas tas pats ‘’bet’’- ko darīt bērnam, ja azarts izrādījās lielāks par piešķirto naudu? It kā naudas bija pietiekami, bet vienā brīdī čušššss. Un vairs nav naudas, lai tiktu līdz mājām. Dzirdēju, kā mācību iestādes apkopēja stāstīja, ka viņai nācās aizdot (drīzāk- atdot) kādam bērnam 30 santīmus, lai viņš varētu aizbraukt uz mājām, jo visa nauda tika ‘’paspēlēta’’ dzērienu automātā.
Tādas te pārdomas man sanāca par vienu metāla kasti. It kā nekas nosodošs jau nav- vieni tērē, citi pelna. Tikai slikti tas, ka bērnus vilina tērēt.
Komentāri