Archive for Februaris, 2008
Vai uzmanīgi aplūkojat savu bankomātu? #2
Vakar bija dažas bildes ar zagļu veidotām bankomātu uzpariktēm. Arī šodien paturpināšu šo pašu tēmu tikai te būs cits stāsts- kā zagļi viltīgā veidā izmāna no cilvēkiem maksājuma kartes. Jāatzīst, ka bildēs attēlotais izskatās nedaudz naivi, bet galvenais jau ir tā doma- neuzticēties nejaušiem bankomāta ‘’labdariem’’.
Turpinājumā neliels fotostāsts:
Turpināt lasīt rakstu-Vai uzmanīgi aplūkojat savu bankomātu? #2
Vai uzmanīgi aplūkojat savu bankomātu?
Uzdūros pāris jaukiem attēliem, kur parādīti zagļu aprīkoti bankas automāti (ATM). Nezinu kā tās uzpariktes sauc latviski, bet figurēja vārds skimeri. Cik atceros, tad vairākus gadus atpakaļ par televīziju tika demonstrēti sižeti ar šādiem te zagļu papildinātiem ATM, kur cilvēks, neko ļaunu nenojauzdams, ievietojot savu karti tā zaglim ‘’piedāvāja’’ dublēt savu karti. Pēdējā laikā gan nav dzirdēti šādi gadījumi. Vai nu bankas tos neizpauž, vai arī cilvēki vairs neuzraujas uz šādiem skimeriem.
Lai gan pavērojot bildes, izskatās diezgan glīti un ticami nostrādāts. Svešā vietā un sliktā apgaismojumā visai reāla iespēja tikt pie tukša konta.
Zemāk dažas bildes ar un bez skimeriem:
Turpināt lasīt rakstu-Vai uzmanīgi aplūkojat savu bankomātu?
par grāmatu- ”Mazo Lietu Dievs”
Arundhati Roja
‘’Mazo Lietu Dievs’’
Zvaigzne ABC, 304lpp, 2006.gads.
Arundhaty Roy
The God of small things
1997
Šī grāmata manās rokās nonāca pateicoties savai piebildei uz vāka- Bukera prēmijas laureāte! Papildus stimulu šo grāmatu nopirkt radīja arī ievietotās atsauksmes no kritiķiem. Varētu pat teikt, ka iegādājos labi sagatavotu produktu.
Atsauces un kritiķu slavinājumi šai grāmatai patiešām nav žēloti- pirmās četras lapaspuses ir veltītas tam, lai lasītājam parādītu, ko par šo grāmatu domā grāmatu apskatnieki no visas pasaules.
Lūk, daži no tiem:
“Pēc tam, kad pāršķirta pēdējā lapa [šajā] aizraujošā pirmajā romānā, lasītājs vēl arvien ir tā varā. Var sajust konservēto mango un saldā banānu ievārījumu smaržu, dzirdēt, kā bērni dzied, kamēr viņu radinieka mašīna tos ved mājup uz nelaimes vietu. Detaļas nenostājas savās vietās līdz pat grāmatas beigām, bet, lai tur nokļūtu, jāiziet cauri tādai pārdzīvojumu jūrai, ka lasītājs izdzīvo traģēdiju, pirms spēj to izprast. Izcils romāns”
Laura Sharpiro, Newsweek
‘’Aizraujošs vēstījums par mīlestību un zaudējuma sāpēm…. Rojas romāna pamatā ir smagi pārdzīvojumi, taču darbības risinājumā ir gan saistoša asprātība, gan erotisms maigums.
Uttara Choudhury, Financial Times
‘’Interesants, gudrs, prasmīgi izveidots darbs, kas pārsteidz ar krāsu bagātību un virtuozu valodu.’’
Philip Ziegler, Daily Telegraph
Es tik cildinošus epitetus nevarēšu veltīt- laikam man nebija tas īstais noskaņojums vai arī pie visa vainīga saraustītā lasīšana, kas neļāva kārtīgi iegrimt grāmatas pasaulē. Varbūt vajadzēja grāmatu nolikt malā un atsākt tad, kad būtu laiks vienā rāvienā izlasīt vairāk par 30lpp. Vai arī vienkārši šo var nosaukt par iesildīšanās tūri, un sajūtot attiecīgu lasīšanas noskaņojumu šo grāmatu izlasīt otrreiz. Lai tur vai kā, bet labi iespaidi palika arī pēc pirmās izlasīšanas.
Grāmatai ļoti smagi lasījās pirmās lapaspuses- mēģinājums pierast pie autores tēlainā rokraksta un radurakstu izsekošana prasīja diezgan lielu koncentrēšanos. Protams, aklimatizācija darīja savu un turpinājumā teksts likās aizvien skaidrāks un vieglāk uztverams. Un šajā mirklī arī parādījās (vismaz man) šīs grāmatas īstā vērtība- ar minimālu dialogu devu risinājās sarunas, ar maksimālu tēlainību tika pasniegts viss, kas tika pieminēts tekstā, ar neparastu krāsainību tika pasniegtas galveno (un mazāk galveno) varoņu domas un atmiņas.
‘’Mazo Lietu Dievs’’ ir interesanta grāmata un tas nav tikai tāpēc, ka to ir teikuši lieli un vareni grāmatu apskatnieki- šī grāmata spilgti parāda Indijas dabu, sabiedrību un noskaņojumu, tādu, kāda tā ir patiesībā un nevis ar kāda sajūsmināta tūrista iemūžinātām bildēm.
google logo dažādās sejas #4
Laikam šis būs noslēguma google logo trīsdesmitnieks (iepriekšējie- 1; 2; 3). Šos un pārējos logo es tuvākajā laikā apkopošu vienkopus, lai ir pārskatāmāk.
Kā parasti- virsraksts un google logo:
Turpināt lasīt rakstu-google logo dažādās sejas #4
riktīgs cirks
Tā kā ik pa laikam ir vajadzīga neliela kultūras deva, tad vakar tika apmeklēts Rīgas cirks. Šoreiz es gribētu pastāstīt nevis par pašu izrādi, bet gan par telpām un sajūtām tur atrodoties. Neatceros, kad es tur biju iepriekšējo reizi, varbūt gadus divdesmit atpakaļ un no tās reizes es neko prātīgu neatceros, tāpēc salīdzināšanā kā bija tad un kā ir tagad es neieslīgšu.
Jau ieejot iekšā pa durvīm, var sajust veselu aromātu buķeti- popkorns, cukurvate, plus vēl kaut kas cepts un vārīts. Mazā šaurā gaitenī izvietotas tirgošanās letes, kur tiek pārdoti dažādi Ķīnā ražoti spīdīgpīkstošmiguļojoši nieki. Arī cukurvate ar popkornu un vēl citiem našķiem. Vizuāli un aromātiski tiek sagrauts iestādes tēls knapi ieejot pa durvīm.
Nākamais pārsteigums ir soliņu, galdiņu vai kā cita trūkums gaitenī- ja tev līdzi ir mazs bērns vai kāda soma, tad nekas cits neatliek, kā notupties kādā maliņā un nelielu akrobātisku piedevu ģērbties pašam, noģērbt bērnu un tajā pašā laikā rokās turēt jakas/somas/maisiņus. Skaidrs, uz cirku atnācāt, tad arī parādiet ko paši mākat ne tikai skatieties uz citiem.
Ja ieraugi vienu sliktu/neapmierinošu lietu, tad arī pēc pārējām nav tālu jāmeklē. Laikam lieki piebilst, ka telpās prasās kāds neliels kosmētisks remonts, jo ar kārtējo krāsojuma kārtu neko daudz uzlabot nevar. Varbūt šādi te cenšamies demonstrēt mūsu kultūras iestāžu nabadzību?
Gaiteņa šaurību labi varēja just izrādes starpbrīdī- it kā vajadzētu iziet pastaigāties un izlocīt kājas, bet šaurie gaiteņi ir pilni ar cilvēkiem, kurus papildus ierobežo tirgošanās galdiņi un ap tiem drūzmējošies pircēji. Arī ap izrādes laukumu dreifējošie tantuki ar popkorna paplātēm ne tikai traucē virzību uz durvīm, bet arī stipri palētina apmeklētā pasākuma vērtību.
Izrādei beidzoties visi draudzīgi sanāk šaurajā gaitenī un pulcējas pie garderobes lodziņiem, bet tā kā skaidru rindu nesanāk izveidot, tad sanāk tāds murskulis, caur kuru spraucas virsdrēbes saņēmušie, lai atkal kādā stūrītī mēģinātu apģērbties paši un apģērbt bērnus. Visbeidzot pēdīgā spraukšanās uz šaurajām ārdurvīm un varam uzelpot- cirks ir beidzies!
Ja tā padomā, cik gan maz būtu vajadzīgs, lai šādi te blakusefekti nebojātu iespaidus par izrādi? Īstenībā pavisam maz….
filma- ”Mašīnists”
Oriģinālnosaukums: El Maquinista
Valsts: Spānija
Žanrs: Spriedze/Drāma/Mistērija
Lomās: Christian Bale, Jennifer Jason Leigh, Michael Ironside
Režisors: Brad Anderson
Gads: 2004
Par filmu-
Trevos Rezņika jau veselu gadu nespēj aizmigt. Pamazām viņš pārvēršas par dzīvu skeletu un balansē starp sapni un nomodu. Viņš ir noguris no savas ikdienišķās dzīves, bet pēdējā laikā viņa dzīvē sāk parādīties vairāki neizprotami notikumi. Lai pamazām nesajuktu prātā viņš cenšas atrisināt šos notikumus, lai saprastu, kas ar viņu notiek un kas patiesībā ir viņš pats. Viņš pat nenojauš, kas viņu sagaida….
Filma, ko vienā vārdā varētu raksturot- odziņa! Smalki savītais sižets un perfekti spēlējošie aktieri visu filmu skatītājiem liek sēdēt kā uz adatām. Nav iespējams atrauties no skatīšanās un pa galvu šaudās neskaitāmi jautājumi un minējumi.
Pamazām svaru zaudējošais rūpnīcas strādnieks apkērtējos jau izraisa aizdomas par savu veselības stāvokli- no normāla cilvēka viņš paliek par izģindušu būtni- tikai kauli un āda. Pēc negadījuma pie metālapstrādes darbagalda, kur viņa vainas dēļ kolēģis zaudē roku, pārējie uz viņu skatās ar neuzticību. Netic arī viņa stāstam par jauno darbinieku, kurš esot novērsis viņa uzmanību, jo neviens cits šo darbinieku nav redzējis…Arī mājā viņu sagaida pārsteigums- uz ledusskapja esošā līmlapiņa piedāvā uzspēlēt spēli ‘’karātavas’’. Pēdējie divi burti ir zināmi, bet vēl ir pārāk daudz jautājumu, lai uzzinātu arī pārējos burtus…
Ja ir vēlēšanās pavērot patiešām labu spriedzes un mistērijas paraugu, tad šī nu būtu īstā reize. Arī galvenās lomas atveidotāja iespaidīgais svara zudums ir ievērības cienīgs- ne kurš katrs būtu spējīgs šādi priekš lomas pārveidot savu ķermeni.
Skatoties filmu tā vien liekas, ka kuru katru brīdi kārtis tiks atklātas un beidzot tiks ieviesta kaut kāda skaidrība par to, kas notiek uz ekrāna un kāpēc Trevors Rezņiks nevar aizmigt. Vai arī nevar pamosties? Atbildes būs saņemamas pēc filmas noskatīšanās.
Ieteicams visiem, kuri vēlas baudīt labu kino.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
filma- ”Rembo”
Oriģinālnosaukums: Rambo
Valsts: ASV/Vācija
Žanrs: Grāvējs/Drāma
Lomās: Sylvester Stallone, Julie Benz, Matthew Marsden
Režisors: Sylvester Stallone
Gads: 2007
Par filmu-
Vjetnamas kara veterāns Rembo savu dzīvi mierīgi aizvada kādā Taizemes nomaļā vietiņā- ķer čūskas un pārdot tās vietējiem tūristu izklaidētājiem, brauc pa upi, ķer zivis. Nevienam neko sliktu nedara un ne no viena neko neprasa. Vienu dienu pie viņa ierodas misionāru grupa, kura lūdz viņus nogādāt uz kādu attālu ciemu, lai pilsoņu karā nomocītajiem izdalītu medikamentus. Rembo to izdara, taču misionāri nokļūs gūstā pie nežēlīga armijnieka un Rembo ar dažiem algotņiem dodas viņus glābt.
Jā, vecais labais Rembo ir atkal klāt. Šoreiz burtiskā nozīmē ‘’vecais’’, jo dažas grumbiņas un stīvums kaulos saka, ka Rembo ir kļuvis vecāks. Bet nogalināt viņam tāpat sanāk labi. Protams, gadi jau neļauj taisīt lielus lēcienus un viltīgas lamatas, tāpēc lielais uzsvars bija jāliek uz šaušanu. Tā šajā filmā netrūka- viss tika detalizēti parādīts sākot ar divķermeņu cauršaušanu līdz pilnīgai galvas nonešanai.
Jau pats filmas sākums parāda, ka šoreiz Rembo sava ceturtā cīņa būs jāizcīna kut kur džungļos starp Taizemi un Mjanmu (nez kāpēc filmā visu laiku lietoja veco nosaukumu Birma?). Lai arī viņš mierīgi pavadīja savas dienas nomaļā ciematā, ne asumu, ne šaušanas prasmi viņš nebija zaudējis. To viņš jau paspēja nodemonstrēt misionāru aizvešanas laikā, kad uz upes satikās ar pirātiem.
Tālāk jau viss turpinājās pa iemītu taciņu- misionāri nogādāti galapunktā, pa ceļam saņemti sirdsapziņu atmodinošie vārdi no vienas misionāres un var gatavoties gūstekņu atbrīvošanai un slikto iznīdēšanai Rembo stilā.
Pēc filmas noskatīšanās palika sajūta, ka kaut kas ir pietrūcis. Bija ievads, bija nobeigums, bet pa vidu faktiski nekas nebija. Tika detalizēti parādītas ļauno karavīru izdarības un savdabīgās izklaides (mīnu meklēšana). Slepkavošana, izvarošana, dzeršana… nu gatavie huligāni. Arī galvenajam no ļaunajiem tika iedalīts papildus ļaunuma ‘’bonuss’’ – pedofīlisms. Laikam ar šo visu centās skatītājiem iebarot, ka viņi patiešām bija slikti un viņi bija jānovāc. Tā novākšana viņiem sanāca nedaudz teatrāli, bet jāatzīst- acij tīkami.
Filma, kaut nedaudz, bet tomēr turpina Džona Rembo gaitas, lai gan tiem, kuriem šī būtu pirmā iepazīšanās ar šo varoni, es ieteiktu labāk sākt vispirms ar kādu no vecajām daļām.
Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.
amizanta situācija RIMI veikalā
Tā kā svētdien beidzas trauku dāļāšana RIMI bodēs, tad nolēmu ieskriet šodien un savākt savu pēdējo kastīti (pēc skaita jau divpadsmito), lai nav jāatliek uz pašu pēdējo dienu.
Tā nu ieskrēju bodē un uzreiz pa taisno devos pie trauku stenda- iztukšots pamatīgi, bet kastītes vēl bija. Paņēmu vienu un devos pie kases.
Pie kasēm rindu nebija un es sniedzu kasierei aplīmēto lapiņu, bet viņa uz mani paskatoties uzreiz- ooo, čaauuu! Es (nedaudz samulsis) pretī pieklājīgo un ne pārāk formālo ‘’sveiki!’’ (ja nu tiešām kāda pazīstamā. Būtu jocīgi tad sveicināt ar oficiālo ‘’Labdien’’) un veros kasierei sejā- nevar būt, ka es viņu (vai viņa mani) pazītu. Pie kases stāvēja jauns meitēns, izskatījās uz pusi jaunāka par mani. Nu varbūt kādus desmit gadus jaunāka.Un nekad iepriekš es viņu nebiju redzējis, bet sejas es atceros ļoti labi.
Maksājumi un čeka gaidīšana šeit nebija vajadzīga un es pateicoties devos ārā no veikala. Bet no prāta neizgāja kasieres draudzīgais sveiciens- varbūt viņa vienkārši pārskatījās? Vai arī tagad veikalos ir tāda jauna sveicināšanas politika? Atceros, ka vēl ne pārāk sen neviens lielveikalos nesveicināja- pa mēmo nopīkstināja visus produktus un iekasēja naudu. Izņēmums bija ‘’Citymarket’’, kas vienu brīdi atradās ‘’Spice’’ telpās pirms to pārņēma RIMI. Tur kasieres bija laipnas (labdien, lūdzu, paldies), lai arī dažreiz ‘’piepīkstināja’’ ko lieku tavam pirkuma grozam un ko tu atklāj tikai mājās nejauši pārskrienot ar acīm pār čeku, bet tas jau būtu cits stāsts.
Atgriežoties pie šodienas notikuma- varbūt amizanti izskatījās, kā es pie kases mēģinu atpazīt čomisko sveicēju, bet amizantāk varētu būt, ja man blakus būtu bijusi sieva. Tad varētu sanākt jautājumu un atbilžu vakars :)
pilns Mēness aptumsums
Vakar naktī it kā bija novērojams pilns Mēness aptumsums. Vārdi ‘’it kā’’ vairāk ir tāpēc, ka ‘’pateicoties’’ laika apstākļiem neko no šīs parādības Latvijā nevarēja novērot. Var jau būt, ka kāds valsts stūrītis bija brīvāks no mākoņiem, bet nu sinoptiķi solīja novērojumiem nelabvēlīgu laiku visā valsts teritorijā.
Šoreiz bija tā reize, kad arī Eiropā, tai skaitā arī Latvijā, varēja novērot pilnu Mēness aptumsumu, bet mums kaut kā pēdējā laikā neveicas….
Lai vai kā- šeit ir pāris video, tiem, kuri neredzēja paši.
Nākamais pilns Mēness aptumsums būs vērojams 2010.gada 21.decembrī no rīta.
Komentāri