Archive for Oktobris, 2007

izvilkumi no grāmatām #4

Šoreiz, turpinot aizsākto, izrakstīju citātus no ievērojama amerikāņu rakstnieka, divkārtēja Pulicera prēmijas ieguvēja, darba ‘’Visā ķēniņa zemē neviens…’’, par kuru viņš arī ieguva vienu no Pulicera prēmijām.

Sēdēja uz sienas ķipars mazs,

Novēlās no sienas un saplīsa tas.

Visā ķēniņa zemē neviens

Nezin, kā lai to kopā sien.

Roberts Pens Vorens- ‘’Visā ķēniņa zemē neviens…’’

Cilvēka gals ir zināšanā, taču ir kaut kas tāds, ko viņš nevar zināt. Viņš nevar zināt, vai zināšana viņu izglābs, vai iznīcinās. Ka viņš iznīks, par to nav šaubu, bet, vai viņš iznīks tās zināšanas dēļ, ko ir ieguvis, vai tās dēļ, kuru nav ieguvis un kura, ja vien bijusi viņa ziņā, būtu viņu izglābusi, to viņš nezina.

Ja cilvēks ir Ideālists, nav svarīgi, ko viņš dara vai, kas notiek visapkārt, jo nekas tā kā tā nav reāls.

Cilvēks tiek ieņemts grēkā un dzemdēts nešķīstībā, un savu gaitu viņš uzsāk ar smirdīgām zīdaiņu drāniņām un nobeidz ar smakojošu līķautu.

Taču kā aizdomas, tā piesardzība it viegli pagaist, ja cilvēkam tiek stāstīts tas, ko viņš vēlas dzirdēt.

Cilvēks vairs neiet gulēt tāpēc, lai otrā rītā pieceltos, bet pieceļas tāpēc, lai varētu atkal iet gulēt.

Tu gribi teikt, ka es esmu kā mazs, zaļš ābolītis, kurā ieperinājies tārps un kurš nokrīt no ābeles, vēl nepaspējis ienākties?

Es aizvien esmu domājis, kopš sasniedzu tādu vecumu, kad cilvēks vispār sāk domāt,- ka tieši šī iedobe zem vaigu kauliem ir tas, kas uzveic vīriešus.

Cilvēks par cilvēku kļūst, tikai biedrodamies ar citiem cilvēkiem. Ja nebūtu citu cilvēku, nebūtu arī jūsu, jo tas, ko jūs darāt, respektīvi, kas jūs esat, iegūst nozīmi tikai attieksmēs ar citiem cilvēkiem.

Ko nozīmē likums? Tas ir kā vienguļama sega divguļamai gultai, kur aukstā naktī guļ trīs cilvēki. Ar šo segu nav iespējams apsegties, lai kā to arī vilktu un raustītu, un kāds arvien dabū plaušu karsoni.

Cilvēks parasti izjūt neticību sev, kad pirmo reizi lauž kādu paradumu, toties šausmas viņu pārņem, kad viņš pārkāpj pats savus principus. Tādēļ, ja man arī kādreiz bijis tikums un gods, tad tas ir gadījies tikai aiz paraduma, nevis kā manas gribas izpausme. Bet vai tikums vispār var būt cilvēka gribas izpausme?

Politika ir darbība un jebkura darbība ir tikai defekts pilnīgā bezdarbībā, kura ir miers, tāpat kā visa esamība ir tikai defekts pilnīgā neesamībā, nebūtībā.

Ja šī pagātne ir bijusi tik sasodīti jauka, brīnišķīga, kādēļ tā pārvērtusies tagadnē, kas- sasodīts!- nepavisam nav ne jauka, ne brīnišķīga, kaut arī pagātnē viss ir bijis jauks un brīnišķīgs?

Kā nogalināšana, tā radīšana var kļūt par noziegumu, kas sodāms ar nāvi, un nāvi allaž atnes noziedznieka paša roka, un ikviens cilvēks ir pašnāvnieks. Ja cilvēks zinātu, kā dzīvot, viņam nekad nevajadzētu mirt.

Realitāte ir nevis kāda notikuma funkcija pati par sevi, bet gan funkcija šā notikuma attieksmei pret notikumiem pagātnē un nākotnē.

”Skroderdienas Silmačos”- Latvijas Leļļu teātrī

R.Blaumaņa ‘’Skroderdienas Silmačos’’ var skatīties ne tikai Nacionālajā teātrī, Druvienā vai skatīties pa televizoru, šo izrādi var, es pat teiktu- vajag, apmeklēt arī Latvijas Leļļu teātrī. Tur var gūt pierādījumu tam, ka Latviešu klasika pat zvēru, putnu, lopu izpildījumā ir klasika. Jā, aktieri ir lauku sētā dzīvojoši zvēriņi- govis, zirgi, suņi, vistas un pat cūka. Visiem patīk ‘’Skroderdienas Silmačos’’, pat lopiņiem.

Saturu atstāstīt laikam nav vērts, tāpēc ķeršos pie iespaidiem.

Uz izrādi gāju ar nelielu šaubu bagāžu, jo nebija īsti pārliecības, ka lelles, pie tam dzīvnieku, spēs parādīt labas skroderdienas. Bet tas bija lieki- lelles parādīja, pat ļoti labi parādīja.

Gan skatuves iekārtojums, gan aktieri (lelles), gan visa atmosfēra man ļoti atgādināja daudz redzēto Druvienas izrādi, ko gandrīz katru gadu demonstrē Latvijas Televīzija, bet tas nav mīnuss, drīzāk otrādāk. Tā ir izrāde, kurai ir vērts līdzināties gan aktieru, gan izpildījuma, gan atmosfēras ziņā.

Lai arī skatoties Leļļu teātra izrādi, notikumu gaita ir zināma, to lieliski kompensē aktieru tēlojums- ne cilvēku lelles, pat ne cilvēki tā nespētu. Atzinība ir jāizsaka leļļu māksliniecei Ilzei Vītoliņai- ‘’aktieri’’ bija pārliecinoši. Ļoti precīzi bija trāpīts dzīvnieku izvēlē, pat grūti iedomāties kas varētu būt Rūda vietā, ja ne tas jaukais šunelis. Tāpat arī kaķenes Zāras, un visu pārējo Silmaču aktieru vietā. Precīzi trāpīts.

Skatītāju zāles jautrību izraisīja ne tikai galveno varoņu darbošanās uz skatuves, bet arī aitiņu uznācieni. Kas tās par aitiņām, Jūs jautāsiet? Tas ir jāredz pašiem, stāstītais var neiedarboties.

Sauklis vēsta, ka šī izrāde ir domāta gan vecākiem, gan bērniem. Man gribētos piebilst, ka vairāk tomēr vecākiem. Protams, var ņemt līdzi arī mazus bērnus (lelles taču), bet labāk šādas izrādes ir apmeklēt sākot no vidusskolas vecuma jauniešiem.

Man izrāde iedarbojās uz visiem punktiem- bija gan jautrs garastāvoklis, gan saņēmu kārtīgu pozitīvu lādiņu, gan arī aizdzina šaubas, kas bija pirms izrādes. Katrā ziņā varu ieteikt apmeklēt šo izrādi, nav vērts šaubīties. Pie viņiem Līgo vakarā lietus nelīst.

attēli no Leļļu teātra mājas lapas.