Archive for Julijs, 2007

tuvais ceļojums- Kupskalnu dabas parks

Jau kādu laiku atpakaļ, uz pašas Bigauņciema un Lapmežciema robežas ievēroju kādu norādi uz dabas taku. Tā kā bieži sanāk braukt šai vietai garām, tad nolēmām vienreiz piestāt un pašiem izstaigāt šo taku. Tā teikt- ir jāapzina sev apkārtnē esošie dabas jaukumi.
Takas sākums ir pie pašas Talsu šosejas pie augstākminēto ciemu robežas. Turpat ir neliela autostāvvieta.
Izskatījās, ka trāpījām uz takas labiekārtošanas darbiem, jo pats sākums bija diezgan nesakopts- uzbērta un rupji pielīdzināta grants. Arī norāde sākumā bija tikai uz pašu taku, bez nekādiem tālākiem paskaidrojumiem. It kā jau nekas, var staigāt arī bez informācijas un tāpat vērot dabu.

Pārdesmit metru tālāk jau sākās dēļu celiņš, kas virzījās gar pašu Siliņupi, kuru parastam vērotājam īsti negribētos dēvēt par upi- diezgan aizaugusi un sadzīves atkritumiem piemēslota slapja vieta. Lai gan vienai pīļu ģimenei tur patika.

Pati taka ir ļoti īsa- lēnā gaitā 10-15 min un jau esat nokļuvuši uz tiltiņa, kas ir pēdējais dēļotais posms. Tālāk ir pludmale un jūra.
Tuvojoties jūrai dzirdējām mūziku- minējām, ka notiek kāda balle vai talka mūzikas pavadījumā, bet iznākot pludmalē, redzējām kāzas – jaunais pāris ar viesiem un visu mācītāju pludmalē aizvadīja kāzu oficiālo daļu. Ārzemju filmās redzētie elementi ienāk arī mūsu dzīvē.

Turpat netālu kāzu ceremoniju bija atlidojušas vērot bariņš purva tilbītes, kuras lidinājās/pastaigājās ap veciem koka balstiem, kuri agrāk laikam bija daļa no mola.

Pirms mola bija bariņš palielu akmeņu, kuri laikam iezīmēja dabas takas beigas. Vismaz nekādas citas norādes nebija redzamas.

Tālāk var baudīt nesteidzīgu pastaigu gar jūru vai griezties apkārt un pa to pašu taku doties atpakaļ.
Lai arī taka ir maza un jauna (ja nemaldos), tai tomēr vēl ir daudz trūkumu- informācijas stends saplēsts, trūkst atkritumu urnu, ūdenī mētājas pudeles. Prasās nedaudz sakopt, ja jau tas ir dabas parks.

ceļojums uz dienvidiem- posms #3

Iepriekšējie divi posmi ir lasāmi šeit un šeit.
Ar šo posmu laikam arī nobeigšu savu aprakstu par ceļojumu uz Lietuvu. Vēl uz jautājuma zīmes paliek bildes un video no šī ceļojuma. 

Atceļā nolēmām izpētīt Kuršu kāpas piekrastes pilsētiņu Joudkranti, bet pirms tam pitstops bija paredzēts pie Nagļu kalna. Mašīnu smuki var novietot pie ceļa esošajā stāvlaukumā un turpat arī ir pārvietojamā mazmājiņa. Kuram ir tekošas darīšanas, tas droši var nemeklēt krūmus. Leiši rūpējas par apkārtni, tas priecē. Bija tur arī viens onka, zaļā vestītē, kurš it kā tur bija atbildīgais (nodomājām, ka par stāvvietu būs jāmaksā). Laikam viņš bija nolikts lai uzmanītu automašīnas.Tālāk pa smuku, no dēļiem veidotu, gājēju celiņu dodamies pastaigā pa leišu tuksnesi. Jāsaka, ka šis tuksnesis ir biku iespaidīgākas par vakar redzēto- klajumi ir plašāki un pauguri smilšaināki, tā teikt -lietuviškas saharas. Pusceļā dēļu celiņš beidzās un tālāk bija jādodas pa stabiņiem marķētu celiņu, kamēr nokļūst kalna galā. Patīkama pastaiga pa smiltiņām.
Pēc Nagļu kalna devāmies uz Joudkrani aplūkot tās apkārtnē esošos jaukumus. Jāatzīst, ka, lai būtu visur un aplūkotu visu vajag ļoti daudz laika. Vienā dienā, ja ieplānots pabūt arī citur, to paveikt ir grūti, tāpēc mēs nolēmām jūras kraukļu kolonijas mājvietu atstāt uz nākamo reizi- ir dzirdēti nostāsti, ka tur esot gan spocīgi, gan skaisti. Šoreiz apskatījām tikai Raganu kalnu- parku ar koka skulptūrām.
Pati Joudkrante ir skaista pilsētiņa kur tūrists jūtas kā zivs ūdenī- skaistas mazas mājiņas, skaisti celiņi gar Kuršu jomu, kur braukt ar saviem vai iznomātiem velosipēdiem. Ēstuvītes un zivju tirgotavas turpat māju pagalmos. Tūristi šo visu novērtē- to te bija biezā slānī, it sevišķi vācieši.Pēc Joudkrantes devāmies uz prāmi, kā izrādījās biļetes vairs nav jāpērk- turpceļā braucot jau tiek samaksāts par abiem virzieniem.
Tālākais ceļš virzījās uz Šuļu pusi- uz Krusta kalnu. Gribējās vēl pa ceļam aplūkot šādus tādus Lietuvas interesantumus, bet sliktais laiks ierobežoja skatīšanās biežumu. Arī braucot var šo to redzēt no kaimiņzemes īpatnībām- krusti kalna galos, akmens krāvumu sētas, labi ceļi… Pateicoties pēdējam arī ceļa posms Klaipēda-Šauļi ir diezgan fikss, jo atļautais ātrums ir 130km/h un ar tādu ātrumu patiešām var braukt.
Pie Krusta kalna nonākam vakarpusē, bet ļaužu te netrūkst- ir gan tūristi, gan krustiņu tirgotāji, gan vairāki mācītāji. Jāatzīst, ka krustu tur netrūkst un kalns jau sen kļuvis par mazu- krusti jau stiepjas lejup no kana nogāzēm. Paies vēl kādi 10gadi un tad jau varēs runāt ne tikai par krusta kalnu, bet arī par krusta lauku… Viņiem tā lieta izskatās diezgan nopietna- varēja redzēt vecus tantukus nometušos ceļos un bučojam krusta pamatni. Man jau tas vairāk atgādināja elkdievību, bet lai nu paliek. Katrā ziņā šo vietu var un vajag apmeklēt.
Pēc Krusta kalna tika nospraust finiša brauciens uz Latviju.
Tas laikam arī būtu viss no mūsu trīsdienu ceļojuma pa Lietuvu- bija diezgan jauks pasākums, lai to varētu kādreiz atkārtot.

ceļojums uz dienvidiem – posms #2

Pirmā posma apraksts ir šajā rakstā.
Pēc Palangas kempinga, nākamais mērķis bija nokļūšana Klaipēdā, lai ar prāmi pārceltos uz kāpu un varētu doties apmeklēt Jūras muzeju un delfināriju. No Klaipēdas ir divi prāmji, kas nodrošina satiksmi ar Kuršu kāpu. Piebraucot pie pirmā (tuvākā), mums paziņo, ka jābrauc 2km tālāk, jo šeit automašīnas nepārvadā. Braucām tos divus kilometrus taisni uz priekšu un cītīgi sekojām zīmēm, lai nepalaistu garām nogriešanos uz prāmja piestātni. Starp citu, Lietuvā ir diezgan viegli orientēties pilsētās, jo tur visur ir smuki saliktas norādes, lai zinātu kādas ielas šķērso. Ja blakussēdētājs seko kartei, tad maldīties nevajadzētu.
Piebraucot pie ostas, nokļūstam nelielā automašīnu rindā, lai gan ir veseli trīs prāmji (vismaz man izdevās saskatīt trīs), kas pārvadā braucējus. Pirms stāšanās rindā bija jāiegādājas biļete- automašīnai un diviem pieaugušajiem (bērns atkal izsprūk sveikā) par 42litiem (kā vēlāk izrādās- biļete ir turp un atpakaļ). Var maksāt arī ar bankas karti. Uz prāmja automašīnas sastājas trīs rindās un cilvēki var neilgu brīdi , kamēr prāmis kuģo, pastaigāt un pavērot apkārtni.
Nokļūstot pretējā krastā uzreiz dodamies uz jūras muzeju un delfināriju. Automašīnas var atstāt kādu 1km pirms galapunkta un tad doties ar kājām, pa ceļam aplūkojot arī brīvdabas ekspozīcijā novietotos kuģus, vai arī braukt ar speciālu bezsliežu vilcieniņu, kas nogādās gan uz Jūras muzeju, gan atpakaļ līdz stāvvietai. Protams, var riskēt un braukt ar auto līdz pašam galam (pie delfinārija un Jūras muzeja) varbūt atradīsies kāda brīva vieta. Mums neatradās, bet mēs ievērojām pirms tam nelielu stāvlaukumu, kur jau bija novietojušās dažas mašīnas. Tur arī novietojām savus spēkratus.Biļetes cena uz delfīnu šovu un Jūras muzeju ir attiecīgi 28 un 20liti (2 pieaugušie. Bērns atkal neskaitās- nav biļešu pirkšanas vecums). Izrādes ar delfīniem notiek ik pa pāris stundām, bet ja sanāk nokavēt sākumu, tad var droši doties turpat blakus esošajā Jūras muzejā un aplūkot, gan zivis, gan jūras lauvas, roņus, pingvīnus, kā arī dažādus priekšmetus saistībā ar kuģošanu. Katrā ziņā muzejā ir interesanti- dzīvie ”eksponāti” piesaista ļoti lielu apmeklētāju skaitu.
Sagaidot delfīnu izrādes sākumu devāmies uz delfināriju, kur jau paprāvs gaidītāju pulciņš gaidīja uz iekšā laišanu. Lai arī pats delfīnu šovs nebija garš, bet tas noteikti ir jāredz, jo dzīvnieki kopā ar treneriem rādīja visu ko bija iemācījušies. Pēc delfīniem sekoja roņu priekšnesums, kas bija nemazāk aizraujošs.
Tālāk izlēmām virzīties taisni uz Nidu, pa ceļam esošos apskates objektus atstājot uz nākamo dienu, tā teikt- atpakaļceļam.
Braucot uz nākamo pieturas punktu, mums sanāca caurbraukt ugunsgrēka skartās platības (nesen viņiem tur ugunsgrēks nodedzinājis diezgan lielas meža platības) un skatam mums pavērās diezgan nepievilcīga un pelēka ainava. Redzējām arī, kā šo ainavu broļukas atjauno- smuki nozāģē nodegušos un apdegušos stumbenīšus pie pašas saknes un turpat uz vietas met iekšā šķeldotājā un ved prom šķeldu tālākai izmantošanai.
Pusceļā mums, tāpat kā visiem pārējiem autobraucējiem, nācās nopirkt caurlaidi iebraukšanai parkā- 20liti par automašīnu. Tālāk jau mierīgi varējām braukt uz Nidu, bet iesaku braukt godīgi- policistu šinī īsajā ceļa posmā netrūkst.
Iebraucot Nidā vispirms devāmies pieteikties kempingā, jo dzirdēti nostāsti, ka vakaros tur ir palielas iekšā tikt gribētāju rindas un arī vietu izvēle paliek mazāka (varot arī nepalikt nekāda izvēle). Pats kempings ir ļoti labs, tāpēc cenas ir labākas nekā Palangas pļavā. Par automašīnu, telti, diviem pieaugušajiem un sīci kopā noplēsa 80litus. Tīri teorētiski var samazināt izdevumus uz bērnu vai kādu pieaugušo līdzbraucēju rēķina, jo neviens nepārbauda vai tu nosauc precīzu līdzbraucēju skaitu. Mēs tā kā bijām ļoti godīgi, tad nosaucām visus kas ir, samaksājām, dabūjām caurlaidi un devāmies meklēt labākās telts vietas. Pie reizes varu nedaudz raksturot Nidas kempingu- ja nemaldos, tad tur ir paredzētas 100 vietas, iebraukt var gan ar vieglo auto, kemperi, vai autobusu. Automašīnas var ērti novietot turpat blakus teltīm. Ūdens un elektrība ir uz katra stūra- elektrības kastītes un ūdens krāni ir izvietoti diezgan tuvā attālumā cits no cita. Var droši paņemt līdzi no mājām pagarinātāju ar vairākām rozetēm un pievelc pie pašas telts. Ugunskuru kurināt nedrīkst, bet var izmantot grilla kastes. Ja pašiem nav līdzi, tad var iznomāt no kempinga par 10litiem uz dienu. Malka nav jāmeklē- tā atrodas smuki sakrauta strēķī un vari ņemt cik gribi. Centrālajā ēkā ir ļoti labas tualetes un dušas. Tāpat lielajā ēkā ir iespēja arī izīrēt istabiņas. Ir iespēja arī nedaudz pasportot- kempingā atrodas basketbola grozs un tenisa laukums.
Kad kempinga lietas bija nokārtotas, tad devāmies uz leišu tuksnesi- Parnidžio kopa. Apskatījām vētras sagāzto Saules pulksteni un devāmies pastaigā pa smilšaino klajumu. Turpat netālu vīdēja robežas sēta ar Krieviju. Nākamreiz būs jāaiziet līdz tai.
Smilšainais klajums tiešām izskatās iespaidīgi, tāpat arī skats uz Kuršu jomu un Baltijas jūru. Izstaigājušies pa smiltīm, tālāk devāmies aplūkot pilsētiņu. Salīdzinot ar Palangu, Nida ir daudz klusāka un mierīgāka, bet arī šeit tiek domāts par tūristiem. Katrā ziņā tūrisms tur ir galvas tiesu pārāks nekā pie Latvijā (tikai manas domas). Mazas, glītas mājiņas, kuras var izīrēt istabiņas vai noīrēt visu namiņu. Tīra un sakopta apkārtne ar iekoptām tūristu takām. Ehh, neliela skaudība pārņem…
Nākamajā rītā atdevām kempinga administrācijai caurlaidi un devāmies atceļā.

Turpinājums sekos…