Archive for Maijs, 2007
ceļš uz ēdamistabu
Piedāvāju jums nelielu vizuālu materiālu par to, kādu ceļu veic dzīvnieki līdz tie nonāk ēdamistabā. Video nav pārlieku garš- nepilnas 13min. Tekstu ierunājis aktieris Aleks Boldvins, kurš pats aktīvi piedalās dzīvnieku aizsardzības pasākumos.
Video nav musināšana, lai atteiktos no gaļas lietošanas (to izlemj katrs pastāvīgi), bet gan aicinājums padomāt par to kādu gaļu mēs lietojam uzturā.
Brīdinājums- video būs redzami diezgan nepatīkami skati. Personas ar vājiem nerviem un nestabilu psihi labāk atturēties no skatīšanās.
spogulīt, spogulīt saki man tā- kurš no mums ir resnākais?
Saulainas brīvdienas parasti cilvēkus izvilina pie ūdeņiem un ’’liek’’ viņiem izģērbjoties (līdz robežai) ļauties Saules peldēm. Pagājušajā nedēļas nogalē, izbaudot feino laiku, es ar dažiem sportiski noskaņotiem cilvēkiem, kādu laiku uzturējos Jūrmalas pludmalē- programmā bija dažas stundas pludmales volejbols.
Šo dažu stundu laikā ievēroju diezgan lielu skaitu cilvēku, kuriem bija acīmredzamas problēmas ar lieko svaru. Nav runa par pāris liekiem kilogramiem, bet gan par pāris desmitu lieko tauku mētelīti. Negribu teikt, ka visiem jābūt kā slaidi sportiski modeļveidīgiem kultūristiem, bet tieši tas pārlieku lielais korpulentisms iekrita acīs. Vai tie bija labi pārtikuši tūristi vai labi apvēlušies iezemieši, to nepateikšu, bet nedaudz aizdomāties par tautiešu dzīvesveidu redzētais lika.
Visu laiku jau valda uzskats, ka resnuļi dzīvo lielvalstī viņpus okeāna un mums, eiropiešiem, viņu ātro barotavu neveselīgā barība, ar tieksmi tai uzkrāties zemādas slānī, nedraud. Mums ir ēšanas tradīcijas, veselīgs klimats, slaidi gēni un citi bonusi, kas ļauj amerikāņiem netraucēti turēties resnuļu nāciju galvgalī.
Varbūt pamazām arī Latvija tuvojas tam, ka mazāk būs jāstrādā kustībā, bet vairāk sēžot ērtā biroja krēslā? Varbūt arī pie mums kļūs populāri iekost ātri un nedomāt par zupas vārīšanu? Gribētos jau cerēt, ka tik zemu nekritīsim, bet pludmalē redzētie peldbiksēs/peldkostīmos ietērptie stāvi runā par ko citu…
Drošības labad pameklēju internetā kādu salīdzinošu apskatu, kas varētu nedaudz noklusināt pesimistiskas domas- atradu forbes.com vienu jauku tabulu, kur pirmajā desmitniekā ir platības un iedzīvotāju skaita ziņā mazas valstiņas (kura īsti negribētu ņemt vērā), izņemot 9.vietā esošā ASV, kurā 74,1% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir liekais svars. Tas nav nekāds jaunums, jo viņu ēšanas kultūru labi parāda viens smuks ilustratīvs materiāls:
Mani vairāk interesēja, kurā vietā mēs (pagaidām) esam- izrādās 99.vietā ar 47.3%. Nav pārāk slikts rezultāts. Cerams, šajā rādītājā uz augšu nekāpsim. Protams, ka vajag salīdzināt savus tauku slānīšus arī ar kaimiņiem un tur Latvija ieņem otro vietu- Lietuvai ir lielāka riepa un tā ieņem 79.vietu ar 53.1%, bet Igaunija ir slaidāka- 122. vietā ar 42.2%.
Izskatās, ka pagaidām ar mums nemaz tik trekni…tpu- traki nav uz kopējā fona, un es lieki uztraucos. Var jau būt, ka tā bija tikai viena saulaina nedēļas nogale, kurā daži vēl nebija paspējuši novilkt savus tauku mētelīšus.
viens ‘’bārdains’’ jociņš
Tuvojoties atvaļinājumam pamazām jāpadomā par darba vietas sakopšanu- jāizmet vecie papīri, jāapdara iekavētie darbiņi un jāiztīra epasta kastīte. Pēdējā parasti uzkrājas vesela kaudze ar jocīgiem un mazāk jocīgiem sūtījumiem. Lai arī liela daļa no tiem jokiem jau ir apauguši ar bārdu, ar vienu no šiem gribētos padalīties.
Maza deva ar melno humoru:
Brauc ‘’ātrie’’. Ekipāžā šoferis, sanitārs, medmāsa un stažieris, kurš tikko pabeidzis institūtu. Brauc, brauc, pēkšņi šoferis ķeras sev pie rīkles un pārbolījis acis sāk gārgt. Nu viss… mirst šoferis nu! Māsiņa paņem pirmās palīdzības somu un… kāāāāā velk šim pa galvu. Šoferis mirklī atžirgst un brauc tālāk. Pēc mirkļa, pie rīkles pieķēries gārgt sāk arī sanitārs, kurš, protams, arī saņem ar somiņu pa galvu un viss ir labi.
Stažieris saspringti domā un pēc brīža jautā sanitāram:
-Es atvainojos. Man, protams, nav vēl nekādas prakses, bet no teorijā mācītā es neatceros ne šādus slimības simptomus ne arī šādu ārstniecības metodi. Vai Jūs nepastāstītu tuvāk, kas tā par slimību?
-da nu beidz. Kāda tur slimība. Viņai vakar vīrs pakārās. Mēs ar šoferi vienkārši jokojam.
kā nenopirkt alus mucu
Straujiem soļiem tuvojas Līgo svētki un pamazām sāku saņemt apstiprinošas atbildes uz uzaicinājumiem šos svētkus sagaidīt pie manis laukos, tāpēc aizvien aktuālāk sāk palikt dažādi organizatoriski jautājumi. Gribās taču sagaidīt gan ciemiņus, gan svētkus uz labas nots. Tāpēc, lai tā nots labāk skanētu, ir doma iegādāties alus muciņu. Tā teikt- nelielai rituālistiskai alus kausu pildīšanai.
Ja ir doma, tad to vajag realizēt. Zinu, zinu- šo domu vajadzēja realizēt agrāk (ragavas, vasara, rati…), bet labāk vēlu nekā nekad. Tā kā pats neesmu mucinieks un starp radiem/draugiem/paziņām nav neviena mucu meistara, tad izmantoju internetu un ķēros pie meklēšanas. Sameklēju divus piedāvājumus, cerēju, ka ar tiem pietiks.
Sazvanīju pirmo- mucinieks no Lielvārdes. Diemžēl viņam neliela saimniecības pārcelšana un šobrīd mučeles nav. Un nebūs vismaz līdz rudenim. Skaidrs, ja nav, tad nav. Zvanam otram.Otrais variants bija firma, kuras produkcijas klāstā bija arī alus mucas. Mājas lapā norādīts viens tālruņa numurs un epasts. Lai tā lieta būtu ātrāka, tad nolēmu zvanīt (bija norādīts direktora tālruņa numurs). Sazvanīt jau sazvanīju, bet pēc sarunas nedaudz jocīgi palika. Pateicu, ka man ļoti vajadzētu alus muca, varbūt pat divas. Katru uz 30 līdz 50l. Direktors atbildēja, ka nezinot vai esot. Lai atsūtot epastu ar vajadzību smalku aprakstu un tad viņš paskatīsies. Ja būs, tad dos ziņu, ja nē, tad neatbildēs vispār. Gribējās jau iebilst direktora kungam, ka tā jau gluži darījumus nekārto- vismaz var atsūtīt kādu atbildi, lai arī negatīvu, bet iekšējā balss pateica, ka nav vērts- klausulē esošā persona nav pārāk ieinteresēta noņemties ar mani. Žēl…
Pagaidām cerības saistu ar šīs nedēļas nogalē esošo gadatirgu Rīgā, Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Ja arī šajā pasākumā mucinieki būs tukšā, tad laikam nekas cits neatliks, kā pēc svētkiem krāmēties ar stikla taru.
pieminekļu pārvietošanas īpatnības
Nesen Igaunija piedzīvoja (joprojām piedzīvo) Krievijas dusmas par pieminekļa pārvietošanu, jo redz Krievijai nepatīk, ka tiek ‘’apbižoti’’ viņu varoņi un to piemiņa. Vai tomēr Krievija atrada maznozīmīgu iemeslu nozīmīgam kašķim? Tas lai paliek uz pašu kašķētāju sirdsapziņas.
Stāsts ir par tiem pašiem pieminekļiem- nesen pašā Krievijā notika nedaudz līdzīgs gadījums- newsru izlasīju, ka Krievijā tika nojaukts ukraiņu tautības padomju karavīra Vasilija Poidenko (Василий Федорович Пойденко) piemineklis, lai varētu izbūvēt platāku šoseju. Lai gan Krievija ir apsolījusi Ukrainas varasiestādēm, ka piemineklis tiks atjaunots netālu no iepriekšējās vietas, oficiāla paziņojuma no Krievijas diplomātiem Ukraina vēl nav saņēmusi.
Jocīga tai Krievijai domāšana un darīšana (saprotu, ka tas jau visiem sen zināms) – paši savā sētā dara ko un kā grib, bet tiklīdz kaimiņš savā sētā dara ko līdzīgu, tā sākas bļaušana.
Cinevillas nedarbi (bildes)
Dažas dienas atpakaļ rakstīju, ka apmeklēju gadatirgu ‘’Emīla nedarbi’’, kas norisinājās kinopilsētiņā Cinevilla. Tā kā nekur bildes no šī pasākuma nemanīju (precīzāk- nemeklēju), tad, kā jau biju solījis, nelielam ieskatam ievietoju savas bildes.
Turpināt lasīt rakstu-Cinevillas nedarbi (bildes)
pašūposim vienu vietu
Meklējot internetā vienu informāciju uzdūros citai- Jūrmalas mežaparki savā produkcijas klāstā piedāvā arī izgatavot seksīgu atrakciju- šūpoles vienai vietai.
Kurš negrib spiest uz saites, tam ekrānšāviņš:
Cinevillas nedarbi
Šodien bija ieplānots apmeklēt kinopilsētiņu ‘’Cinevilla’’, kas atrodas Tukuma rajonā, Slampes pagastā- gribējās gan pašu kino placi aplūkot tā teikt ‘’dzīvajā’’ un arī apmeklēt plaši reklamēto gadatirgu ‘’Emīla nedarbi’’, kurš norisinājās tās pašas pilsētiņas tirgus laukumā.
Šo rakstu varētu sadalīt trīs daļās:
1.- ierašanās
Paredzot lielu tautas pieplūdumu, izbraucām tā paagrāk, lai nevajadzētu lauzīt galvu par mašīnas novietošanu un to, ka tirgus placis jau būs izpirkts.
10:30, kad ieradāmies bija ļoti jauks laiks un normāls daudzums publikas- nebija autiņš jānovieto kādā pļavā vai ceļmalā. Autostāvvietā ierādīja vietu, precīzāk paši izvēlējāmies, jo ierādītājs galīgi nepadomāja par to, kā pēcāk varēs tikt ārā. Samaksājām
2.- uz vietas
Pilsētiņa pati nav pārāk liela un vairākās vietās vēl notiek būvniecība. Ēkas, precīzāk- to fasādes, attēlo tā laika Rīgas pilsētas vaibstus, ko vēl vairāk izceļ reklāmas afišas. Neliels laika mašīnas pieskāriens bija jūtams. Apskatei bija izlikta tā laika tehnika, tikai pārlieku tuvošanās bija liegta- fotografēties gribētājiem nācās tās izmantot tikai kā fonu. Pretēji bija ar vilcienu- lokomotīve tika ekspluatēta pēc pilnas programmas- filmēties un fotografēties gribētāji bija kā mazas skudras, kas apsēdušas milzīgu kāpuru- uz jumta, kabīnē, uz trepēm, pie riteņiem utt.
Žēl, ka lielākā daļa ēku bija slēgtas, lai gan skaidrs, ka uzsvars tomēr ir likts uz ēku ārējo daļu, un iekšpusē nekā redzama nav. Gan jau kādā ēkā bija iespējams izvietot kādu vēsturisku ekspozīciju vai foto izstādi no uzņemšanas laukuma. Būtu bijis interesanti…
Nekas, ja nav nekā iekšpusē, tad var to kompensēt ar ārpusi. Diemžēl ārpusē kompensācijas nebija. Bija reklamēts gadatirgus, bet trūka pašu galveno- pārdevēju. Nē, pārdevēji bija, bet nebija daudz pārdevēju. Vietas, kur novietot savu tirgojamo, būtu pieticis vēl tikpat tirgotājiem. Nedomāju, ka kādam būtu bijis jābaidās par pircēju trūkumu.
Vajag vēl kādu negāciju!? Lūdzu- nebija neviena mediķa. Kāda meitenīte izmežģīja kāju un nebija neviena, kas varētu sniegt kādu palīdzību. Varēja redzēt, kā meitenītes radinieces izmisīgi mēģināja sazvanīt ātros (izdevās diezgan ātri). Arī policiju nekur nevarēja manīt (par to vēlāk). Par tualetēm… khm, kā vienmēr- daudz par maz. Čurātāji veidoja tikpat garu rindu kā biļešu pircēji.
Tā kā mēs bijā agrie atbraucēju un tikpat agrie aizbraucēji, tad bija skaidrs, ka kāds no pasākumiem vai priekšnesumiem mums nespīd. Nekas, visu jau nevar gribēt, ar to rēķinājāmies.
Lai arī gadatirgus sevi neparādīja no labākās puses, pati pilsētiņa radīja patīkamu iespaidu. Turp noteikti vajadzētu aizbraukt, ja ir vēlēšanās apskatīt vietu, kur top kino. Tikai vajag izvēlēties parastu dienu, kad nav paredzētas lielas tautu masas.
3.- aizbraukšana
Šī nu ir tā nodaļa, kur varu iztukšot savu žultspūsli pilnībā! Tādu murgu sen nebiju piedzīvojis. Izbraucot no pašas pilsētiņas uzreiz nokļūstu pamatīgā sastrēgumā (darbdienu rīti uz Vanšu tilta var iet ‘’atpūsties’’). Sastrēgums labu laiku nepavirzījās ne pa metru un tā kādu laiku stāvot, sāk piezagties doma, ka par šejieni neviens nedomā. Nav ne norādījumi, ne norādītāji. Šoferi paši izmisīgi mēģina tikt uz savu mērķi- kurš grib iebraukt, kurš- izbraukt, bet nevienam nekā nesanāk. Izvēlēties citu variantu šajā uzdevumā neviens nepiedāvā- visapkārt ir mašīnas. Ceļam gar abām malām ir novietoti spēkrati, izbraucošā kolonna stiepjas visu grants ceļa garumā (4km) un iebraucošā kolonna tāpat. Nav neviena, kas viņiem pasaka, ka turp ir bezjēdzīgi doties- lai arī vietas stāvlaukumā ir atbrīvojušās, līdz turienei vienkārši nav fiziski aizkļūt. Citi šoferi novietoja savus autiņus ceļa malā, citi sameklēja vietu kādos piebraucamajos ceļos, vēl citi izmantoja kādu pļavu vai tīruma malu, kur ‘’noparkoties’’. Izmantojot izdevību- izsaku līdzjūtību apkārtējo lauku īpašniekiem. Jums ražība kritīsies par 30%. Ne tikai par izbraukātajiem tīrumiem, bet arī par jaunajām takām, ko iemina kinopilsētiņas aplūkotgribētāji.
Vienīgā labā lieta šajā stāvēšanā bija tā, ka varēja atbrīvoties no ieejas biļetēm- ārā braucēji par 3reizes mazāku summu (konkrēti -es) pārdeva savas biļetes iekšā braucējiem. Abiem labi :)
Bet ceļš vēl nav galā- līdz šosejai ir 4km un nebija neviena policista, kas regulētu satiksmi. Šeit gribu izmatot izdevību un pateikt milzīgu HU…tpu- FUI! organizētājiem (ja tādi tur vispār bija). Tā kā nekāda kustība nenotika (nevienā virzienā) sapratu, ka jāiet skatīties kas par desām. Sieva piesēdās pie stūres un es gāju regulēt satiksmi. Burtiski. Pretim braucējiem izskaidroju situāciju, palīdzēju apgriezt autiņu un cilvēki mierīgi aizbrauca (cik nu sastrēgumā var pabraukt) meklēt citu vietu. Tā pamazām, vairāki šādi ‘’satiksmes regulētāji’’ (bija vēl daži šoferi/līdzbraucēji, kas pakoriģēja situāciju) ejot uz priekšu, šauros ”pudeles kaklus” likvidēja un pamazām virzījāmies uz šoseju. Jocīgi bija vērot, ka cilvēki savus braucamrīkus novietojuši gandrīz uz pašas dzelzceļa pārbrauktuves (šo ceļu šķērso dzelzceļa līnija Tukums-Jelgava). Tuvojoties šosejai jocīgie skati turpinājās- katrā virzienā no piebraucamā ceļa bija diezgan gara automašīnu rinda. Laikam atbraukušie nepameta cerību tikt līdz normālai autostāvvietai. (ehh, naivie).
Tiekot uz šosejas un atstājot aiz muguras automašīnu pūzni, varēja mierīgi uzelpot- nobrauktie 4km 85minūtēs prasīja savu daļu nervu šūnas. Mierīgi elpojot, galvā šaudās doma- vai bija vērts braukt uz šo pasākumu? Vai nākamgad apmeklēšu šo gadatirgu(ja rīkotāji nebūs nolinčoti)? Pagaidām varu apgalvot- nē!
P.S.Bija doma arī ielikt dažas bildītes gan no paša gadatirgus, gan sastrēguma, bet pagaidīšu – varbūt kādam būs izdevušās smukākas bildes. Ja neviens ar bildēm nepieteiksies, tad labošos un salikšu bildītes.
Aikāsāp vs Dūlitls
Šodien nejauši uzdūros rakstam, ka Lietuvas galvaspilsētā Viļņā ir atklāts piemineklis dakterim Aikāsāp. Precīzāk piemineklis ir atklāts Cemaham Šabadam, pazīstamam ebreju tautības ārstam, kurš 20. gadsimta sākumā kļuva par prototipu dakterim Aikāsāp no krievu rakstnieka Korneja Čukovska slavenās pasakas. Piemineklis uzstādīts Viļņas vecpilsētā – tai pašā vietā, kur, kā stāsta Čukovskis, Šabads esot sastapis meitenīti ar slimu kaķi uz rokām. Dzīvniekam mēlē bijis ieķēries makšķerāķis, kuru Šabads ar pinceti veikli izvilcis, tā kaķi izārstējot.
Bērnībā lasīju gan Korneja Čukovska (Корней Чуковский ) pasaku par dakteri Aikāsāp, gan arī Hjū Loftinga (Hugh Lofting) sarakstītās grāmatas par dakteri Dūlitlu. Neatceros vairs kāpēc, bet visu laiku biju domājis, ka krievu rakstnieks ir ‘’aizņēmies’’ ideju par zvēru valodā runājošu dakteri no sava angļu kolēģa. Arī abu autoru augstākminēto darbu dzimšanas gadi šo manu aizdomu pastiprina:
Dūlitls- 1920.gads
Aikāsāp- 1929.gads
Negribētu izdarīt nepareizus secinājumus, bet izskatās, ka broļuku lietuviešu atklātajam piemineklim īsti neder ‘’prototips Aikāsāp’’…
Komentāri