Archive for Marts, 2007
LU caurais pods
Ja atrodaties Rīgā, netālu no Latvijas Universitātes centrālās ēkas un jums ļoti vajag ”pa mazam”, tad droši varat apciemot LU tualetes. Pirms kāda laika (pasen) tur sanāca iegriezties un ievēroju, ka podam salauzts (speciāli sabojāts?) ūdens noraujamā krāns, kā rezultātā ūdens nepārtraukti aiztek podā. Nu labi, varbūt nupat salauzts. Nav liela bēda, gan jau saremontēs.Nesen sanāca turpat iegriezties vēlreiz. Un ko es redzu? Satus quo! Nekas pa šo laiku nav mainījies. Tas nozīmē, ka ūdens podā tek nepārtraukti jau vairākus mēnešus! Vai varbūt jau jārunā par gadiem?
Negribas ticēt, ka tur tiek nepārtraukti lauzts noraujamais krāns. Un negribas ticēt, ka tas nevienu nesatrauc. Mūsdienās, kad pliks ūdens maksā lielu naudu, šādi laist ūdeni podā ”pa tukšo” ir, maigi sakot, stulbi. Stulbi no vides skatpunkta, stulbi no ekonomiskā skatpunkta, stulbi… vienkārši stulbi!
Intereses pēc apskatījos kādu cenu par 1m3 ūdens ir noteicis ”Rīgas Ūdens”- Ls0,295. Tagad var nedaudz paspēlēties ar skaitļiem:
Ja pieņemam, ka LU savā podā pa stundu notecina 2l ūdens (pieticīgs skaitlis), tad sanāk, ka diennaktī tie būs 48l, mēnesī 1440l, pa 6mēnešiem aiztecēs
Lai arī naudas izteiksmē tā nav liela skāde, tā tomēr ir bezatbildība. Dzeramā ūdens sagatavošanā un piegādē tiek ieguldīts liels darbs un lieli līdzekļi. Tāpat kā kanalizācijas ūdeņu novadīšanā un attīrīšanā. Tāpēc katrs ”caurs” krāns šeit veido liekas izmaksas. Jocīgi, ka šajā gadījumā LU izmaksas sedz valsts, kas piešķir universitātei līdzekļus, kā arī studenti, kuri maksā par studijām. LU būtu pienākums šo naudu izlietot prātīgi, nevis maksāt par tukšu podā tecināšanu. Varbūt kādam (valsts, studenti) vajadzētu paprasīt kompensāciju par viņu naudu bezjēdzīgu izsaimniekošanu?
čurāt, mīzt vai urinēt?
Meklējot svešvārda skaidrojumu šķirstīju 1969.gada izdevniecības ”Liesma” grāmatu ”Svešvārdu vārdnīca” un uzdūros uz vārda ”urīns”. Vārdam nekas īpašs, bet skaidrojums ir īss un konkrēts:
Urīns [lat. urina]-mīzali.
Ja urīns ir mīzali, tad urinēt nozīmē mīzt. Un cilvēks, kas veic urinēšanu ir mīzējs. Hmm, man kopš bērnu dienām bija licies, ka ”mīzt” ir nepieklājīgs vārds un labāk (pieklājīgāk) ir teikt -čurāt.
1969.gadā bija citi laiki, tāpēc šo skaidrojumu pārbaudīju ar jaunāku izdevumu- 2005.gads, izdevniecība ”Avots”, Ilustrētā svešvārdu vārdnīca:
Urīns [lat. urina]-mīzali, šķidrums, kas veidojas mugurkaulnieku, arī cilvēka, nierēs un pa urīnizvadceļiem tiek izvadīts no organisma.
Skaidrs! Tātad paliekam pie mīzaliem. Ja jau vārdnīcas mums dod savu pareizo latviskoto versiju vārdam ”urīns”, tad kāpēc tas sabiedrībā tiek pieņemts kā gana nepieklājīgs un aizvietojams ar ”čura”?
Kā lai vecāki runā ar savu bērnu:- tu jau pačurāji bērniņ? Atkal esi apmīzies manu mazulīti? Tūlīt nomainīsim tavu pieurinēto pamperu. Izskatās, ka der visi trīs varianti.
Stāvvieta pie vantīm
Kādu laiku atpakaļ pamanīju, ka daži autovadītāji iemanījušies savus spēkratus novietot it kā atļautā vietā pie Vanšu tilta- virzienā no Pārdaugavas uz centru, kur pabrauc zem tilta (pa ceļam uz tc ”Olimpija”). Sākumā tur stāvēja tikai dažas mašīnas, vēlāk rinda nedaudz pieauga un tagad tā stiepjas līdz pat pašai tilta apakšai. Cerams, ka noteikumus ievēros un zem tilta nenovietos savus auto, bet laikam ilgi nebūs jāgaida un mašīnas novietos arī uz tiltam otrā pusē esošās uzbrauktuves.
Saprotams, ka autovadītājiem negribas maksāt par stāvvietu Rīgas centrā un tiek meklēta bezmaksas alternatīva. Negribētu piekrist tiem, kuri domā, ka tā ir laba vieta kur novietot savu auto- (pa velti, 10-15min ar kājām un esi jau centrā uc varianti), jo šīs ”stāvvietas” reāli apdraud satiksmes drošību- aizsedz tur esošo gājēju pāreju, traucē izbraukt automašīnām no Hansabankas Saules akmens, samazina manevrēšanas iespēju pārējiem autovadītājiem. Turpat netālu taču ir tc ”Olimpija” – liekas 5min un tā pati bezmaksas autostāvvieta, tikai šajā gadījumā tā nevienam netraucēs.
Laikam jāgaida, ka atbildīgās amatpersonas noreaģēs ātrāk nekā notiksies kas nelāgs.
E-pārtika
Nesen kādā televīzijas raidījumā parādījās sižets par slikto burtu E, kas atrodams daudzos pārtikas produktos. Nav jau tā, ka tikai televīzijas ietekmē man radās interese par pārtikas piedevām ar apzīmējumu E un to slikto ietekmi uz cilvēku organismu- tas tikai lieku reizi atgādināja, ka vajag padomāt (palasīt) pirms liekam pārtiku iepirkuma grozā, lai izvairītos no liekas ķīmijas. Bet vai tas ir iespējams?
Noskatoties sižetu radās jautājums- vai man kā patērētājam ir izvēles iespēja? Šaubos vai man sanāks savu dienišķo pārtikas iepirkuma grozu piepildīt ar produktiem, uz kuriem nav neviena E. Nu ko, nākamais pārtikas iepirkums būs jātaisa kā eksperiments- apciemošu parastu lielveikalu un iepirkšu bezpiedevu pārtiku, tikai ieplānošu vairāk laika, jo būs jāburto visas sastāvdaļas. Pie reizes jāpaņem arī līdzi E saraksts, jo daudzi ražotāji/tirgotāji uz iepakojuma neraksta nepatīkamo E210, bet gan gudro vārdu ”benzoskābe” (pievieno sulām un bezalkoholiskiem dzērieniem). Droši vien tas nostrādā, jo visi ne tuvu nav ķīmiķi un mediķi, tāpēc vārds ”benzoskābe” nevienam nekādas emocijas neizraisa. Tikai šī piedeva gan izraisa negatīvas emocijas mūsu organismā -vēzi! Ja patērētājs E neatrod, bet pārējie gudrie vārdi neko neizsaka, tad maldīgi tiek nospriests par produkta veselīgumu un- aiziet jūriņā ,t.i. iepirkumu groziņā!
Apzinot E sarakstu man izdevās atrast arī dažus nekaitīgus pārstāvjus:
Antioksidanti (nekaitīgākie un dabiskākie E pārstāvji)- E vitamīns, askorbīnskābe E 300, pienskābe E 270 un citronskābe E 330.
Konservanti (šos vēl var ēst. Ja grib.)- sorbīnskābe E200, E201, kālija sorbāts E202, kalcija sorbāts E203.
Sliktos E nemaz nav jāmeklē- paši visur figurē:
Gan tādi, kas izraisa vēzi (E103; E106; E210 u.c.)
Gan tādi, kas izraisa aknu un nieru slimības (E171; E172; E310 u.c.)
Gan tādi, kas izraisa alerģiju, nelabumu, gremošanas traucējumus utt.
Daudz ir runāts un rakstīts par tā kaitīgo ietekmi, bet reālus E pretpasākumus parasts ”vidējais aritmētiskais ēdājs” nemaz nejūt. Vai tad ir kāds pārtikas produkts izņemts no apgrozības dēļ saviem sliktajiem E? Vai ir bijušas akcijas, piemēram, ”Izglāb draugu, neļauj ēst E”? Vai ārsti ir pauduši vienotu publisku nostāju šādā jautājumā? Nav dzirdēts. Laikam tāpēc, ka uzņemot šos sliktos E mēs uzturam ne tikai pārtikas ražotājus un tirgotājus, bet arī medicīnu Latvijā. Sliktās uzņemtās vielas taču agrāk vai vēlāk vajadzēs ārstēt. Pārāk dārgi mums tas sanāk…
Atkritumu laikmets
Jocīgā laikā mēs dzīvojam- cīnāmies par tīrāku vidi, bet ‘’saražoto’’ atkritumu daudzums pieaug. Mēģinām pārstrādāt atkritumus, bet nekas netiek darīts, lai tie būtu mazāk mūsu mājās. Izejvielas iepērkam, preces iepērkam un vēlāk tos, jau kā atkritumus, atstājam pie sevis Latvijā…
Katrs iedzīvotājs Latvijā saražo vidēji 200kg atkritumu un trešdaļa no tā ir izlietotais iepakojums, kuram ir tendence pieaugt. Tas nozīmē, ka nopērkot jogurtu polietilēna iepakojumā, maizi ietītu plēvē un dārzeņus ieliekam līdzīgā PE maisiņā un beigās lielveikalā pie kases visu nopirkto ieliekot iepirkuma maisiņā, kas arī izgatavots no polietilēna, mēs piedalamies atkritumu ‘’statistikas uzlabošanā’’.
Dažās ārzemju filmās attēlotajos iepirkuma kadros var redzēt, ka nopirktie produkti tiek krāmēti papīra maisos. Vai tad mūsu sabiedrība līdz tam nav izaugusi? Vai arī mēs ejam pavisam pa citu attīstības ceļu?
Valsts mēģina audzināt cilvēkus stāstot, ka uz bodi jāiet ar savu iepirkuma maisiņu (vēlams auduma), atkritumi jāšķiro jau savās mājās un pēc šķirošanas tie jāiemet katrs savā konteinerā. Doma jau ir laba un pareiza, bet vai tas ir izpildāms? Vai katram iedzīvotājam pieejamā attālumā ir šķirotā atkrituma konteineri, kur izbērt savus atkritumus?
 Efektīvāk būtu noteikt tirgotājam vai ražotājam nodrošināt preci ar ekoloģisku iepakojumu. Ja to nevar izdarīt (ierēdņiem bail, likumi un ES neļauj), tad jādomā par citām metodēm, piemēram, piedāvāt naudu. Nosakot smuku ciparu par katru stikla pudeli, PET pudeli vai papīra kg utt., noteikti samazinātos izmesto atkritumu daudzums, jo cilvēkiem būtu motivācija šķirot savus atkritumus.Doma par naudu, šķiet pārāk nereāla, tāpēc nāksies vien katram sevi motivēt ar zaļām domām un censties (dažreiz pat cīnīties), lai varētu savus atkritumus izbērt pēc piederības un apstādināt vai pat samazināt strauji augošo atkritumu statistiku.
Zigmara Liepiņa labais solis
Ik pa laikam uzjundī vēlme paklausīties labu latviešu mūziku, tāpēc priecājos par katru mūzikas autora labo soli- ievietot savu mūziku bezmaksas lietošanai internetā. Tādu soli, kādu laiku atpakaļ, spēra Zigmars Liepiņš- viņa mājas lapā http://www.zigmarsliepins.lv katram apmeklētājam ir iespējams par brīvu noklausīties/novilkt/ierakstīt diskos to mūziku, ko Liepiņa kungs ir radījis saviem klausītājiem.
Ja nu kāds nebija informēts par šo brīnišķīgo iespēju noklausīties ”Parīzes Dievmātes katedrāle”, ”Lāčplēsis”, dziesmas no ”MODO” repertuāra un daudzas citas par brīvu un pilnīgi legāli, tad droši dodaties uz augstākminēto adresi un ievērojot visus autora nosacījumus (faq) baudiet labu mūziku.
Attīstītai sabiedrībai attīstīti cepumi
Pie mums var nopirkt ļoti daudz ārzemēs ražotu preču un produktu tāpēc reti sanāk kādu ar tiem pārsteigt. Man pārsteigums bija: no netālās aizrobežas atveda ciemakukuli- pēc paskata garšīgus cepumus, kuri iepakoti glītā kastītē. Tikai ne jau cepumos vai iepakojuma krāšņumā slēpjas pārsteigums, bet gan uz iepakojuma- blakus pierastai informācijai (sastāvs, ražotājs) ir teksts Braila rakstā!
Varbūt, ka ārzemēs šāda informācija uz iepakojuma ir ikdienišķa parādība, nezinu. Bet man šis ”atklājums” lika aizdomāties par mūsu ražotājiem, uzņēmējiem un par visu sabiedrību kopumā. Kāpēc Latvijā tāda lieta ir retums? Vai varbūt es kļūdos un neesmu to ievērojis? Intereses pēc būs jāpastaigā nedaudz ilgāk pa lielveikaliem un jānopēta piena pakas, saldumu iepakojumus, limonādes pudeles…lai gan šaubos, ka es tur ieraudzīšu ”pārsteigumu”.
Varbūt šāda informācija būtu jānodrošina tirgotājam? Viņiem jau nebūtu nemaz tik grūti pie katra stenda esošās preces apraksta un cenas pievienot tādu pašu informāciju Braila rakstā. Lai arī šāda informācija ir nepieciešama nelielai sabiedrības daļai, toties tas būtu visas sabiedrības pakāpiens uz augšu.
Dārgais ceļš uz poliklīniku.
Šodien gribu pastāstīt pasaku par Dubultu poliklīniku Jūrmalā.Senos un nesenos laikos bija poliklīnika un blakus tai bija laukums, kur novietot savu auto. Jo turp brauca no tuvām un tālām zemēm- gan māmiņas ar maziem bērniem, gan tika vesti veci cilvēki, gan cilvēki spēka gados, kuri bija nedaudz sasirguši un, lai lieki nekavētu ārstus ar mājas vizītēm, paši brauca uz poliklīniku. Dakteri ārstēja, pacienti ārstējās, poliklīnika …. hmm, laikam jābeidz stāstīt, jo pasakām parasti ir laimīgas beigas, bet šeit izskatās savādāk.
Kāpēc savādāk? Tāpēc, ka Dubultu poliklīnika paralēli saviem tiešajiem pienākumiem (vienā vārdā sakot- ārstēšanai) sāk piepelnīties: pie poliklīnikas esošais automašīna stāvlaukums tiek pārtaisīts par maksas stāvvietu- iebraucot maksā Ls0,5! Kāpēc? Kāpēc cilvēkiem braucot uz poliklīniku, kur visi pakalpojumi ir par maksu, vēl jāmaksā par automašīnas novietošanu? Pāris reizes gadā ierodoties var arī samaksāt šo cenu, bet ko darīt tiem, kuriem naudas maz un jāierodas bieži (procedūras, pārsiešanas)?
Braucot gar poliklīniku var redzēt, ka cilvēki nav ar mieru maksāt iebraukšanas maksu un automašīnas atstāj turpat uz braucamās daļas pretī poliklīnikai. Vai tas ir risinājums? Viņiem varbūt, bet pārējiem nē, jo iela ir šaura un viena braukšanas josla praktiski paliek nelietojama. No abām joslām knapi 5metri paliek, lai abos virzienos kursētu gan vieglais, gan smagais, gan sabiedriskais transports. Nav viegli apbraukt 10 un vairāk spēkratus automašīnas, ja pa pretējo joslu diezgan bieži brauc pretī…
Laikam poliklīnikas vadībai ienākumi no maksas tualetes ieviešanas nesenā pagātnē (vēl viens stulbums tajā teritorijā) nebija tik lieli, tāpēc meklē jaunus ceļus. Varu pasviest idejas- vēl ir garderobe, kur var noplēst Ls0,1 par katru aizņemto āķi; Ls0,25 par mīkstiem beņķiem (bezmaksas varētu būt neērti no skabargaina koka); Ls2 par VIP biļeti, kas dod tiesības visur iet bez rindas; … bet ko es te vāros, gan jau Dubultu poliklīnikai Jūrmalā ir gatavi vairāki šādi biznesa plāni, lai pasaka viņiem būtu ar laimīgām beigām.
Padumjās SMS
Pēdējā laikā aizvien vairāk televīziju ekrānos parādās raidījumi, kuros ir iespējams piedalīties skatītājiem ar saviem mobilajiem tālruņiem. Shēma ir vienkārša- atbildi ar īsziņu uz ekrānā redzamo jautājumu. It kā nekas traks nav, jo raidījumiem vajag gan dalībniekus, gan publiku. Trakums ir tie, atvainojos par izteicienu- stulbie jautājumi! Kurš ”intelektuālis” izdomā tik infantilus jautājumus ar tik infantiliem atbilžu variantiem? Negribu nevienu televīzijas kompāniju aizvainot, tāpēc necitēšu tos jautājumus, bet gan jau liela skatītāju daļa tādus būs pamanījuši savos TV ekrānos. Un nez vai kādam bija jādomā ilgāk par pāris sekundēm, lai uz to atbildētu.
Var jau iedomāties televīzijas kompāniju domu- dalībniekus vajag, studijā skatītājus vajag, tāpēc uzliekam vieglu (stulbu) jautājumu ar iespēju kļūdīties 0,01%. Un visam vēl klāt cenu par īsziņu (simbolisku - zem Ls0,5). Ja būtu jāatbild uz pārāk gudru jautājumu, tad tauta nevarētu atbildēt- daļa nobītos, daļai būtu slinkums meklēt, daļai pieaugtu mazvērtības komplekss… tāpēc liekam negudru jautājumu un tik pat negudru atbildi. Nevar taču pieļaut iespēju, ka nākošajam raidījumam nav dalībnieku!
Vai tiešām rezultāts būtu tāds, ka samazinātos dalībnieku skaits? Šaubos, jo tautai patīk gozēties kameru priekšā un tiks pieņemts attiecīgs pasākumu kopums, kā rezultātā pareizā atbilde būs atrasta un nosūtīta. Kāds būtu ieguvums? Man liekas, ka reitingi tikai celtos- būtu prestižāk atrasties raidījumā, kurā atlase ir smagāka. Tas būtu savā ziņā pierādījums, tam, ka dalībnieks ir gudrs/centīgs/saprātīgs utml. Un vai tad maz būs tādu, kuri negribētu televīzijā izskatīties gudriem?
Protams, daļa TV raidījumu ir tā veidoti, lai dalībniekiem/publikai nav jādemonstrē savi smadzenes muskuļi- spēj tikai uzminēt, uzgriezt, paripināt, salasīt utt. To arī mērkaķiem cirkā var iemācīt ne pārāk ilgā laika periodā. Tiem var adresēt arī ne tik smagus jautājumus. Bet ir arī tādi ”šovi”, kuros jādomā ne tikai ar smadzenēm, bet jāliek domāt arī kājas īkšķim, lai varētu atcerēties/izdomāt/atrast atbildi. Šajos raidījumos gan prasītos ”niknāki” jautājumi, lai potenciālie dalībnieki pasvīst pareizās atbildes meklēšanā. Un līdz ar to man, kā skatītājam, būtu interesantāk skatīties raidījumu, kurā dalībnieki gandrīz ir tikuši līdz finālam un likmes ir augstākas. Nevis jau n-to reizi vienā raidījumā skatīties/klausīties atlases tipa iesildošos jautājumus.
Varbūt vispār nevajag to simbolisko atlases jautājumus? Aizpildi internetā anketu, pazvani un piesaki savu kandidatūru, aizbrauc uz studiju un piesakies… Ak, jā- īsziņa bija par simbolisku cenu (nevar taču zaudēt simbolisku daļu ienākumu)! Varbūt tad var aizsūtīt īsziņu ar simbolisku tekstu? Būtība taču nemainās, tikai tad televīzijām nevajadzēs demonstrēt, ka meklē simboliskus dalībniekus, bet gan cienīgus pretiniekus.
Komentāri